Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

«Tantras» apkalpei šāds liktenis nedraudēja, kamēr kuģis riņķos ap planētu. Bet, ja vajadzēs nolaisties, tad tikai visstiprākie cilvēki spēs panest sava ķermeņa svaru ekspedīcijas jaunajā miteklī. Miteklī, kurā nāksies pavadīt varbūt desmitiem gadu… Vai viņi izturēs tādos apstākļos? Drausmīga smaguma nomākti, blīvā atmosfērā un melnās, infrasarkanās saules mūžīgā tumsā? Bet, lai nu kā, — tā nav bojā eja, tā ir vienīgā cerība.glābties, un izvēles nav!

«Tantra» riņķoja pa savu orbītu pie pašas atmosfēras robežas. Ekspedīcijas dalībnieki nevarēja palaist garām izdevību iepazīties ar neizpētīto planētu, kas atradās samērā tuvu Zemei. Planētas apgaismotā vai, pareizāk, apsildītā puse atšķīrās no apēnotās ne tikai ar ievērojami augstāku temperatūru, bet galvenokārt ar milzīgiem elektrības sablīvējumiem, kas radīja lielus traucējumus lokatoru darbā un līdz nepazīšanai izkropļoja to rādījumus. Ergs Noors nolēma turpināt novērojumus ar bumbveida staciju palīdzību. No raķetes izmeta fizikālo staciju, un automāts drīz vien sniedza ziņas par apbrīnojamu brīvā skābekļa daudzumu neona un slāpekļa atmosfērā, par ūdens tvaiku koncentrāciju un temperatūru — ap divpadsmit grādiem virs nulles. Sie apstākļi visumā atgādināja Zemi. Tikai biezās atmosfēras spiediens apmēram vienu un četras desmitdaļas reizes pārsniedza normālo spiedienu uz Zemes, un arī smaguma spēks bija divarpus reizes lielāks.

— Seit var dzīvot! — biologs vāji pasmaidīja, atdodams priekšniekam stacijas ziņojumu.

— Ja mēs varam dzīvot uz tik drūmas un smagas planētas, tad te neapšaubāmi kāds jau dzīvo, droši vien — sīks un kaitīgs!

Kad zvaigžņu kuģis piecpadsmito reizi sāka apriņķot planētu, ekspedīcijas dalībnieki sagatavoja nomešanai otru bumbveida staciju ar spēcīgu televīzijas raidītāju. Taču šī otrā fizikālā stacija, kas nokļuva planētas apēnotajā daļā, pazuda, nenoraidījusi neviena signāla.

— Iekrita okeānā, — īgni saviebusi lūpas, konstatēja ģeoloģe Bīna Leda.

— Ar galveno lokatoru pamatīgi jāiztausta planētas virsma, iekāms nometām televīzijas robotu. To mums ir tikai divi!

Izstarojot virzītus radioviļņu kūļus, «Tantra» lidoja pāri planētai. Atmosfēras elektrisko lādiņu radītie izkropļojumi neļāva skaidri saskatīt kontinentu un jūru apveidus. Pakāpeniski redzes lokā tomēr iezīmējās milzīgs līdzenums, kas iesniedzās okeānā vai arī atdalīja divus okeānus gandrīz tieši uz planētas ekvatora. Galvenā lokatora stars aprakstīja līkloču līniju, ietverot apmēram divsimt kilometru platu joslu. Piepeši lokatora ekrānā uzliesmoja spilgts punktiņš. Svilpiens, kas iedarbojās uz skatītāju sasprindzinātajiem nerviem kā pātagas cirtiens, apstiprināja: tā nav halucinācija.

— Metāls! — ģeoloģe iesaucās. — Vaļējā atradne.

Ergs Noors pakratīja galvu:

— Lai cik īslaicīgs bija uzliesmojums, es paspēju ievērot tā kontūru noteiktību. Tas ir vai nu prāvs metāla blāķis — meteorīts, vai arī…

— Kuģis! — Nīza un biologs vienlaikus nobeidza.

— Murgi! — atcirta Purs Hiss.

— Varbūt tomēr īstenība, — Ergs Noors iebilda.

— Vienalga, šis strīds ir neauglīgs, — Purs Hiss joprojām nepiekāpās. — To nekādi nav iespējams pārbaudīt. Tādēļ vien taču neriskēsim nosēsties…

— Pārbaudīsim tieši pēc trim stundām, kad «Tantra» atkal pārlidos līdzenumu. Ievērojiet — metāliskais priekšmets atrodas tādā apvidū, ko arī es izraudzītos kuģa nosēdināšanai… Mēs izmetīsim televīzijas raidītāju tieši tur. Pārceliet lokatora staru par sešām sekundēm uz priekšu!

Ekspedīcijas priekšnieka plānu izdevās sekmīgi realizēt, un nākamajās trīs stundās «Tantra» vēlreiz apriņķoja tumšo planētu. Tagad, tuvojoties kontinentālajam līdzenumam, zvaigžņu kuģi sagaidīja telerobota ziņojums. Cilvēku skatieni urbās uztvērēja ekrānā. Ar vieglu klikšķi ieslēdzās raidītājs, un tā stars, gluži kā cilvēka acs vērdamies uz visām pusēm, uzzīmēja tālu lejā, tūkstošiem kilometru dziļajā bezdibenī esošo priekšmetu apveidus. Keijs Bērs uzskatāmi iztēlojās stacijas lēni rotējošo galviņu, kas izlīdusi no cietajām bruņām. Automāta apgaismotajā joslā pāri ekrānam slīdēja nelieli uzkalni, gravas un melnas, līkumotas izskalojumu vagas, kas vienlaikus tika arī fotografētas. Pēkšņi uz ekrāna pavīdēja spožs, zivij līdzīgs ķermenis, tad visapkārt atkal iestājās tumsa, kurā telerobota stari laiku pa laikam sataustīja lēzenu pauguru terases.

— Zvaigžņu kuģis! — reizē izdvesa vairāki novērotāji.

Nīza ar neslēptu triumfu palūkojās uz Puru Hisu. Ekrāns nodzisa, «Tantra» strauji attālinājās no televīzijas raidītāja. Taču biologs Eons Tāls jau fiksēja elektronu uzņēmuma lentu. Beidzot viņš nepacietībā drebošiem pirkstiem iebīdīja to pussfēriskā ekrāna projektorā. dobās puslodes iekšējā virsma atspoguļoja palielināto attēlu.

Pazīstamā cigāra forma ar paresnināto pakaļgalu un augstu izcelto līdzsvara regulētāja kori… Lai cik neticams likās šis skats, lai cik neiedomājama, neiespējama šāda tikšanās, — tas tiešām bija Zemes zvaigžņu kuģis! Balstīdamies uz varenajiem statņiem, kuģis bez jebkādiem ārējiem bojājumiem pilnīgi normāli gulēja horizontālā stāvoklī, it kā tikko būtu nolaidies uz dzelzs zvaigznes planētas.

Atrazdamās samērā tuvu planētai un tādēļ apriņķodama to ļoti ātri, «Tantra» nemitīgi raidīja signālus, kas tomēr palika bez atbildes. Pagāja vairākas stundas. Centrālajā komandpunktā atkal sapulcējās visi četrpadsmit ekspedīcijas dalībnieki. Beidzot Ergs Noors, kas visu laiku bija iegrimis dziļās pārdomās, teica:

— Es uzskatu, ka «Tantra» jānosēdina. Varbūt mūsu brāļiem nepieciešama palīdzība; varbūt viņu kuģis ir bojāts un nespēj turpināt ceļu. Tad mēs uzņemsim viņus pie sevis, pārkrausim anamezonu savā kuģī un visi izglābsimies. Aizsūtīt viņiem glābšanas raķeti nav nozīmes. Tā neko nevarēs izdarīt, lai mūs apgādātu ar degvielu, bet enerģijas patērēs tik daudz, ka tās vairs neatliks signāla raidīšanai uz Zemi.

— Bet ja nu viņi paši nokļuvuši šeit anamezona trūkuma dēļ? — Pels Lins piesardzīgi vaicāja.

— Tad viņiem katrā ziņā būs saglabājušies planetārie jonu lādiņi — viņi nevarēja iztērēt tos līdz galam. Redziet, zvaigžņu kuģis nosēdināts pēc visiem noteikumiem — tas nozīmē, ka nolaižoties viņi izmantojuši planetāros dzinējus. Mēs paņemsim jonu degvielu, atgriezīsimies šajā orbītā, izsauksim Zemi un gaidīsim palīdzību. Ja labi veiksies, vajadzēs gaidīt tikai astoņus gadus. Bet, ja izdosies dabūt anamezonu, — tad mēs būsim uzvarējuši!

— Varbūt viņi izmanto planetārajos dzinējos nevis jonu, bet fotonu lādiņus? — viens no inženieriem izteica savas šaubas.

— Arī tie mums var noderēt. Sādā gadījumā no palīgdzinējiem būs jāpārliek galvenajos dzinējos kausveida atstarotāji.

— Jūs acīm redzot jau esat visu pārdomājis, — inženieris piekāpās.

— Paliek vēl risks, kas saistīts ar nosēšanos uz tik smagas planētas, — Purs Hiss norūca. — Šausmas pārņem, iedomājoties šo tumsas valstību!

— Risks, protams, paliek, bet tas sakņojas mūsu stāvoklī, un diezin vai mēs nolaižoties to palielināsim. Toties planēta, uz kuras jau atrodas kāds mūsu zvaigžņu kuģis, nemaz nav tik slikta. Kaut tikai izdotos saglabāt «Tantru»!

Ergs Noors uzmeta skatienu ātrumu izlīdzinātāja ciparnīcai un strauji piegāja pie vadības pults. Kādu brīdi ekspedīcijas priekšnieks nekustīgi stāvēja daudzo kloķu un rokturu priekšā. Viņa mugura sakumpa, seja pārakmeņojās, un tikai slaidie pirksti ņirbēja, it kā meklējot akordus uz mūzikas instrumenta klaviatūras.