Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Ekspedīcijas dalībnieku telefonos pēkšņi atbalsojās Eona Tāla sauciens. Biologs ar roku norādīja uz lejup nolaisto mazo celtni un atvērtajām durvīm, kas.iezīmēja melnu apli korpusā.

Celtņa tuvumā un zem kuģa varēja saskatīt augiem līdzīgus veidojumus. Resni stublāji pacēla gandrīz metra augstumā melnus, paraboliski ieliektus un gar malām robotus kausiņus, kas atgādināja zobratus — acīm redzot vai nu ziedus, vai lapas. Melno, nekustīgo zobratu sakopojums izskatījās noslēpumains un draudīgs. Vēl draudīgāks šķita kapa klusums melnajā durvju atverē. Neskarti augi un atvērtas durvis — tas nozīmēja, ka cilvēki jau sen neizmanto šo ceļu, nesargā savu mazo pasaulīti no svešās planētas iemītniekiem.

Ergs Noors, Eons un Nīza iekāpa celtnī. Priekšnieks pagrieza slēdzi. Mazliet čīkstēdams, mehānisms sāka darboties un paklausīgi nogādāja trīs pētniekus plaši atvērtajā pārejas kamerā. Pirmajiem trim tūdaļ sekoja pārējie. Ergs Noors sazinājās ar «Tantru» un palūdza nodzēst prožektorus. Tai pašā mirklī cilvēku saujiņa pazuda tumsas bezdibenī. Dzelzs zvaigznes pasaule pievirzījās tiem cieši klāt, it kā gribēdama aprīt un izšķīdināt sevī vārgo svešās dzīvības perēkli, kas piekļāvies milzu planētas tumšajai virsmai.

Ekspedīcijas dalībnieki iededzināja ķiveru augšgalā rotējošus lukturus. Durvis no pārejas kameras uz iekšējām telpām izrādījās tikai pievērtas, bet ne slēgtas un tādēļ viegli atveramas. Brīvi orientēdamies tumšajās ejās, pētnieki drīz vien sasniedza vidējo gaiteni. Pēc savas konstrukcijas zvaigžņu kuģis atšķīrās no «Tantras» tikai nenozīmīgās detaļās.

— Kuģis uzbūvēts pirms vairākiem gadu desmitiem, — sacīja Ergs Noors, tuvodamies Nīzai.

Meitene atskatījās. Aiz silikola [10] Silikols — caurspīdīgs materiāls, kas izgatavots no silīcija organisko savienojumu šķiedrām (fantastisks). ķiveres priekšnieka vāji apgaismotā seja likās mīklaina.

— Neiespējama doma, — Ergs Noors turpināja, — bet ja nu pēkšņi tā būtu…

— «Bura», — Nīza iesaucās, pavisam aizmirsusi, ka viņas mikrofons izslēgts.

Izlūki sasniedza kuģa galvenās telpas — bibliotēkulaboratoriju un tad — tuvāk raķetes priekšgalam — centrālo komandpunktu. Gāzelēdamies skeletveidīgajā karkasā un ik uz soļa atdurdamies pret sienām, ekspedīcijas priekšnieks nokļuva līdz galvenajam sadales dēlim. Zvaigžņu kuģa apgaismojums izrādījās ieslēgts, taču strāvas nebija. Tumšajā telpā zaigoja tikai fosforescējošie rādītāji un zīmes uz mēraparātu skalām. Ergs Noors sataustīja avārijas slēdzi. Kā par brīnumu, iedegās blāva gaisma, kas šajos apstākļos tomēr šķita žilbinoša. Acīm redzot gaisma iedegās arī pie celtņa, jo ķiveru telefonos tūdaļ atskanēja Pura Hisa balss, kas apvaicājās par apskates gaitu. Atbildēja ģeoloģe. Priekšnieks sa stindzis stāvēja uz centrālā komandpunkta sliekšņa. Sekojot viņa skatienam, Nīza ieraudzīja augšā, starp priekšējiem ekrāniem, Zemes valodā un Lielā Loka šifrā iegravētu vārdu — «Bura». Apakšā, zem svītras, bija atzīmētas Zemes galaktiskās pazīšanas zīmes un Saules sistēmas koordinātes.

Pirms astoņdesmit gadiem pazudušais zvaigžņu kuģis beidzot atrasts šeit — neizpētītajā melnās saules sistēmā, ko tik ilgi uzskatīja par tumšu mākoni.

«Buras» iekšējo telpu apskate nepalīdzēja noskaidrot kuģa apkalpes likteni. Skābekļa tvertnes nebija iztukšotas, ūdens un pārtikas pietika vēl vairākiem gadiem. Un tomēr cilvēki bija pazuduši, neatstājot nekādas pēdas.

Tikai centrālajā komandpunktā, bibliotēkā un gaiteņos vietām varēja redzēt savādus, tumšus satecējumus. Viens no tiem — bibliotēkā uz grīdas — lobījās nost, it kā tur kaut kas būtu izlijis un pēc tam nožuvis. Raķetes pakaļējā mašīnu telpā aiz starpsienas durvīm karājās aprauti vadi, bet no masīvas fosfora bronzas veidotās dzesinātāju statnes bija stipri saliektas. Citādi kuģis likās pilnīgi vesels. Un tieši tāpēc šiem bojājumiem, kas varēja celties tikai no ārkārtīgi spēcīga trieciena, nācās grūti rast izskaidrojumu. Pētnieki jutās pavisam saguruši, kaut gan viņiem vēl nebija izdevies iegūt nevienu pieturas punktu, kas ļautu noprast, kādā veidā pazudusi un neapšaubāmi gājusi bojā «Buras» apkalpe.

Tai pašā laikā viņi izdarīja citu, ārkārtīgi svarīgu atklājumu — raķetē palikušo anamezona un planetārās degvielas krājumu pilnīgi pietika, lai «Tantra» varētu startēt no smagās planētas un turpināt ceļu līdz Zemei.

Šo ziņu nekavējoties pārraidīja uz «Tantru», un tā atbrīvoja cilvēkus no drūmās bezcerības, kas bija viņus pārņēmusi, kopš kuģis nokļuva dzelzs zvaigznes gūstā. Tagad atkrita arī nepieciešamība veikt sarežģīto, ilgstošo darbu, kas saistīts ar ziņojuma nosūtīšanu Zemei. Toties ekspedīciju gaidīja cits ļoti grūts darbs — anamezona konteineru pārkraušana. Te, kur visi priekšmeti bija gandrīz trīs reizes smagāki nekā uz Zemes, šis pats par sevi sarežģītais uzdevums izvērtās par problēmu, kas prasija izcilu tehnisku atjautību. Taču Loka ēras cilvēki nebijās grūtu uzdevumu; viņi par tiem priecājās.

Centrālajā komandpunktā biologs izņēma no magnetofona lidz galam neuztltu spoli — lidojuma dienasgrāmatas pēdējo daļu. Tikmēr Ergs Noors kopā ar ģeologu atvēra zvaigžņu kuģa hermētiski slēgto galveno seifu, kurā glabājās «Buras» ekspedīcijas dokumenti. Ikviens aizstiepa uz muguras pamatīgu kravu — lielu skaitu fotomagnētisko filmu ruļļu, dienasgrāmatu, astronomisku novērojumu un aprēķinu. Pētnieki negribēja pat uz īsu laiku pamest tik vērtīgu atradumu.

Tikko vilkdami kājas aiz noguruma, izlūki, atgriezās «Tantras» bibliotēkā, kur palicēji viņus jau nepacietīgi gaidīja. Seit, ierastajos apstākļos, gaišā telpā pie ērta galda, apkārtējās pasaules kapa tumsa un mirušais, pamestais zvaigžņu kuģis šķita pārvēršamies par naksnīgu murgu. Tikai drausmīgās planētas pievilkšanas spēks, kas neatslāba ne mirkli, joprojām nomāca visus, un, izdarot kaut vismazāko kustību, ekspedīcijas dalībnieki ik reizes viebās aiz sāpēm. Bez ilgstošiem vingrinājumiem bija ļoti grūti koordinēt ķermeņa kustības ar tērauda «skeleta» sviru grūdieniem. Tāpēc gandrīz katrs solis izraisīja nežēlīgu kratīšanu. Jau pēc īsa pārgājiena visi jutās galīgi sadauzīti, bet ģeoloģei Bīnai Ledai radās pat viegls smadzeņu satricinājums. Atspiedusies pret galdu un sažņaugusi ar rokām deniņus, viņa tomēr atteicās aiziet, iekams nebūs noklausījusies kuģa dienasgrāmatas pēdējās spoles saturu. No šā ieraksta, kas astoņdesmit gadus glabājies mirušajā kuģī uz melnās planētas, Nīza gaidīja neticamus pārsteigumus.. Viņa iztēlojās izmisuma saucienus, vaidus un traģiskus atvadu vārdus. Tādēļ meitene nodrebēja, kad aparātā pēkšņi atskanēja vēsa, dzidra balss. Pat Ergs Noors, kas lieliski atcerējās visu, kam vien bija kāds sakars ar lidojumiem starpzvaigžņu telpā, nepazina «Buras» apkalpi. Sakomplektēta tikai no jauniešiem, tā bija devusies bezgala drosmīgā reisā uz Veģu, neatstājot Astronautikas padomei tradicionālo filmu par ekspedīcijas dalībniekiem.

Nepazīstamā balss izklāstīja notikumus, kas atgadījās septiņus mēnešus pēc «Buras» pēdējā raidījuma. Pirms divdesmit pieciem gadiem, šķērsojot kosmiska ledus joslu Vegas sistēmas malā, zvaigžņu kuģis bija dabūjis smagu bojājumu. Robu «Buras» pakaļējā daļā gan i/devās aizvērt, bet tas izjauca dzinēju aizsarglauka ārkārtīgi precīzo regulējumu. Divdesmit gadus apkalpe izmisīgi cīnījās. Tad dzinējus tomēr nācās apturēt. Vēl piecus gadus «Bura» lidoja pēc inerces, līdz beidzot kursa dabiskā neprecizitāte novirzīja to sāņus. Tad arī tika pārraidīts ziņojums. Ekspedīcija taisījās nosūtīt otru ziņojumu, kad raķete iemaldījās dzelzs zvaigznes sistēmā. Tālāk viss notika tāpat kā ar «Tantru». Starpība vienīgi tā, ka, zaudējis ātrumu, kuģis nespēja vairs ne. aizlidot, ne arī kļūt par planētas pavadoni, jo reizē ar anamezona dzinējiem bija samaitājušies arr pakaļējie planetārie motori. «Bura» sekmīgi nolaidās līdzenumā pie jūras. Tās apkalpe gatavojās veikt trīs uzdevumus: salabot dzinējus, nodibināt sakarus ar Zemi un izpētīt svešo planētu. Taču vēl nebija samontēts raķešu tornis, kad ļaudis mīklainā kārtā sāka pazust. Citi devās viņus meklēt un arī neatgriezās. Planētas pētīšanu pārtrauca, bet uz torņa būvvietu turpmāk gāja tikai visi kopā. Palielinātā smaguma apstākļos darbs bija ārkārtīgi nogurdinošs, un tādēļ astronautiem pēc ikviena darba cēliena ilgu laiku nācās atpūsties cieši slēgtajā kuģī. Steigdamies nosūtīt raķeti, viņi pat nemēģināja tuvāk iepazīties ar «Buras» kaimiņu — svešo zvaigžņu kuģi, kas acīm redzot atradās šeit jau sen.