Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

«Droši vien disks!» Nīzai pēkšņi iešāvās prātā. Viņa saskatījās ar priekšnieku. Uzminējis viņas domu, Ergs Noors apstiprinoši nolieca galvu.

No četrpadsmit «Buras» apkalpes locekļiem dzīvi palika astoņi. Tālāk dienasgrāmatā sekoja apmēram trīs dienu ilgs pārtraukums, pēc kura ziņojumu turpināja jauna, melodiska sievietes balss:

«Šodien, Loka ēras trīssimt divdesmit trešā gada septītā mēneša divdesmitajā datumā mēs, palikušie, esam pabeiguši raidītāja raķetes sagatavošanu. Rīt šajā laikā…»

Keijs Bērs instinktīvi palūkojās uz slīdošās lentas stundu iedalēm. Bija pulksten pieci pēc «Buras» laika un, kas to lai zina, cik agri vai vēlu uz šīs planētas…

«Mēs nosūtīsim precīzi aprēķinātu…» balss pārtrūka, tad atskanēja no jauna, taču dobjāk un vājāk, it kā runātāja būtu novērsusies no mikrofona. «Ieslēdzu! Vēl!..»

Aparats apklusa, bet lenta turpināja slīdēt. Klausītāji satraukti saskatījās.

— Kaut kas noticis!… — iesaucās Ingrīda Ditra.

Tai pašā mirklī no magnetofona atskanēja sasteigti vārdi: «Izglābušies divi… Laīka neuzlēca… celtnis… aizvērt durvis neizdevās, tikai otrās! Mehāniķis Sahs Ktons aizlīda pie dzinējiem… Dosim triecienu ar planetārajiem… Neskaitot šausmas un niknumu, viņi nav it nekas! Jā, nekas…»

Kādu laiku lenta pārtinās pilnīgā klusumā, tad tā pati balss ierunājās no jauna.

«Ktons, liekas, nepaspēja. Es esmu viena, bet tagad zinu, kas jādara. Iekams sāku,» balss atžirga un ieguva pārliecinošu spēku: «Brāļi, ja atradīsiet «Buru», brīdinu, nekad neatstājiet kuģi.»

Runātāja skaļi nopūtās un pusbalsī, it kā pati sev piemetināja:

«Jānoskaidro, kas noticis ar Ktonu. Kad atgriezīšos, paskaidrošu sīkāk…»

Viegls klikšķis, un lenta turpināja attīties vēl apmēram divdesmit minūtes līdz spoles galam. Taču satrauktie klausītāji gaidīja velti — nepazīstamajai vairs neizdevās neko paskaidrot, tāpat kā droši vien nenācās ari atgriezties.

Ergs Noors izslēdza aparātu un uzrunāja biedrus:

— Mūsu bojā gājušie brāļi un māsas glābj mūs! Vai jūs nejūtat Zemes cilvēka stipro roku! Zvaigžņu kuģī palicis anamezons. Mēs esam brīdināti par nāves briesmām, kas mūs šeit gaida. Es nezinu, kādas šīs briesmas, bet, jādomā, tā ir svešā dzīvība. Ja darbotos stihiski kosmosa spēki, tad tie ne tikai nogalinātu cilvēkus, bet arī bojātu kuģi! Ar tādu palīdzību mums tagad būtu kauns neizglābties un nenogādāt līdz Zemei kā «Buras», tā arī savus atklājumus. Bojā gājušo cildenie darbi, viņu pusgadsimtu ilgā cīņa ar kosmosu nedrīkst pazust bez pēdām!

— Bet kā gan jūs domājat sagādāt «Tantrai» degvielu, neatstājot kuģi? — Keijs Bērs vaicāja.

Kāpēc neatstājot kuģi? Jūs zināt, ka tas nav iespējams, un mums tik un tā nāksies strādāt ārā. Bet nirs esam brīdināti un būsim piesardzīgi…

— Liekas, ka esmu uzminējis, — biologs Eons Tāls sacīja, — mēs ierīkosim aizsargjoslu visapkārt darba vietai.

— Ne tikai ap darba vietu, bet arī gar ceļu, kas savienos abus kuģus! — Purs Hiss piebilda.

— Protams! Mēs taču nezinām, kas īsti mums draud. Tāpēc vajadzēs ierīkot dubultu aizsardzību — ar strāvu un izstarojumiem. Novilksim vadus un izveidosim gaismas joslu gar ceļu. Aiz «Buras» stāv neizmantota raķete — tajā pietiks enerģijas visam darba laikam.

Bīnas Ledas galva noslīga lejup un klaudzēdama atsitās pret galdu. Pārvarot drausmīgo smagumu, ārste un otrā astronome pievirzījās pie nemaņā guļošās biedrenes.

— Nekā briesmīga! — Luma Lasvi pēc brīža paziņoja. — Satricinājums un pārpūlēšanās. Palīdziet man aiznest Bīnu līdz gultai.

Taču arī šis vienkāršais darbs prasītu ļoti daudz laika, ja mehāniķis Tarons nebūtu pielāgojis robota autoiuatiskos ratiņus iekšējā transporta vajadzībām. Ar šiem ratiņiem visus astoņus izlūkus aizveda līdz viņu guļas vietām. Bija pēdējais laiks atpūsties, citādi jaunajiem apstākļiem vēl nepiemērojušos organismu pārpūle viegli varēja izraisīt slimību. Bet šajā grūtajā brīdī ikviena cilvēka veselība bija sevišķi dārga.

Drīz divi universāliem pārvadājumiem un zemes darbiem paredzēti automātiski ratiņi, sajūgti vienā agregātā, sāka nolīdzināt trasi starp zvaigžņu kuģiem. Resni kabeļi aizstiepās gar nospraustā ceļa malām. Pie abiem kuģiem uzstādīja novērošanas tornīšus ar bieziem silikobora kupoliem. Tajos sēdēja novērotāji, kas laiku pa laikam iedarbināja pulsāciju kameras un raidīja nāvējošu staru vēdekļus. Kamēr noritēja darbi, ne mirkli nenodzisa spēcīgo prožektoru gaisma. «Buras» ķīlī atvēra galveno lūku, izjauca starpsienas, sagatavoja nolaišanai uz ratiņiem četrus anamezona konteinerus un trīsdesmit cilindrus ar jonu lādiņiem. Degvielas iekraušana «Tantrā» bija daudz sarežģītāks uzdevums. Zvaigžņu kuģi nedrīkstēja atvērt kā nedzīvo «Buru», jo līdz ar to kuģa telpās iekļūtu neapšaubāmi nāvējošā svešā dzīvība. Tāpēc «Tantras» ķīļa lūku tikai sagatavoja atvēršanai, izjauca iekšējās starpsienas un atveda no «Buras» rezerves balonus ar šķidru gaisu.Sākot ar lūkas atvēršanu un līdz pat visu iekraušanas operāciju pabeigšanai bija paredzēts nemitīgi izpūst šahtu ar saspiesta gaisa strūklu. Bez tam kuģa korpusu nolēma segt ar spēcīgu staru vairogu.

Ļaudis pakāpeniski pierada strādāt tērauda «skeletos» un pielāgojās gandrīz trīskārtējam smaguma spēkam. Mazinājās neciešamās sāpes kaulos, kas mocīja ekspedīcijas dalībniekus kopš «Tantras» nolaišanās uz tumšās planētas.

Pēc Zemes laika rēķina bija pagājušas vairākas dienas. Noslēpumainās būtnes, kas «Buras» dienasgrāmatā bija nosauktas par «neko», joprojām nerādījās. Gaisa temperatūra sāka strauji pazemināties. Sacēlās viesuļvētra, kas pieņēmās spēkā ar katru stundu. Melnā saule norietēja, un kontinents, uz kura atradās zvaigžņu kuģi, iegrima naktī. Konvekcijas plūsmas, okeāna siltums un biezais atmosfēras kažoks neļāva temperatūrai krist pārāk strauji, tomēr ap «pusnakti» iestājās jūtams sals. Turpinot darbus, nācās ieslēgt skafandru sildītājus. Pirmo konteineru izdevās nolaist no «Buras» un aizvest līdz «Tantrai», kad «rītausmā» no jauna sāka trakot viesuļvētra, daudz negantāka par iepriekšējo. Temperatūra ātri pacēlās virs nulles, blīvās gaisa strāvas nesa milzum daudz mitruma, debesis drebēja pērkona dārdos. Drīz viesuļvētra pieņēmās tādā mērā, ka drausmīgie vēja brāzieni sāka tricināt zvaigžņu kuģi.

Visas cilvēku pūles bija veltītas konteinera nostiprināšanai zem «Tantras» ķīļa. Tikmēr vētras auri kļuva aizvien skaļāki. Pāri līdzenumam sagriezās bīstami viesuļstabi. Prožektoru apgaismotajā joslā izauga gigantisks sniega un putekļu virpulis, kura piltuvveidīgā virsotne iesniedzās tumši plankumainajā debesu velvē. Viesuļstaba trieciens pārrāva augstsprieguma vadus, un zilganas īssavienojuma dzirkstis uzzibsnīja starp vēja plositajām stieplēm. Pie «Buras» uzstādītā prožektora dzeltena acs izdzisa kā nopūsta svece.

Ergs Noors pavēlēja visiem pārtraukt darbus un patverties kuģī.

— Bet tur palicis novērotājs! — iesaucās ģeoloģe Bīna Leda, norādīdama uz tikko manāmo uguntiņu siīikobora tornī.

— Zinu, tā ir Nīza. Es tūdaļ došos uz turieni, — ekspedīcijas priekšnieks atbildēja.

— Strāva izslēgta, un noslēpumainais «nekas» tagad var netraucēti saimniekot šeit, — Bīna nobažījusies teica.