Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Piektajā dienā izslēdza strāvu, un biologs kopā ar diviem brīvprātīgajiem — Keiju un Ingrīdu ieņēma vietas novērošanas tornītī pie «Buras». Melnās būtnes parādījās gandrīz nekavējoties. Biologs bija šim gadījumuifl pielāgojis infrasarkano staru ekrānu un varēja tajad labi novērot briesmīgās medūzas. Lūk, viena pievirzījās pavisam tuvu lamatām; ievilkusi taustekļus un saritinājusies kamolā, tā centās iespraukties tvertnē. Pēkšņi vēl viens melns rombs parādījās pie tvertnes atveres. Pirmais nezvērs izpleta taustekļus. Zvaigžņveida uzliesmojumi neaptveramā ātrumā sekoja cits pēc cita, līdz beidzot pārvērtās vibrējošās, tumši sarkanās gaismas strēlēs, kas uz neredzamo staru ekrāna atplaiksnījās kā zaļi zibeņi. Pirmā medūza mazliet atvirzījās, bet otra, saritinājusies kamolā, vienā mirklī ienira tvertnē. Biologs izstiepa roku, lai iedarbinātu mehānismu, taču Keijs Bērs viņu atturēja. Tiešām, pēc īsa brīža arī pirmais briesmonis saritinājās un sekoja otrajam. Tagad tvertnē atradās divas medūzas. Atlika tikai nobrīnīties, kā tās varēja tik lielā mērā samazināt savu redzamo apjomu. Viegls spiediens uz pogu — tvertnes vāks aizcirtās, un tūdaļ pieci vai seši melnie nezvēri no visām pusēm ielenca milzīgo cirkonija trauku. Biologs deva gaismu un palūdza «Tantru» ieslēgt aizsargjoslu. Melnie spoki kā parasti izgaisa vienā mirklī, taču divi no tiem palika gūstā zem hermētiskā vāka.

Izlīdis no tornīša, biologs devās tieši uz tvertni, pieskārās vākam un sajuta tik asu dūrienu nervos, ka neizturēja un iekliedzās aiz skaudrām sāpēm. Viņa kreisā roka nokārās lejup kā paralizēta.

Mehāniķis Tarons uzvilka termisku aizsargskafandru. Tikai tad izdevās piepildīt tvertni ar tīru Zemes slāpekli un aizmetināt tās vāku. Pēc tam salodēja aizgriežņus, ietina tvertni izolācijas materiālā un noglabāja kolekciju kamerā. Uzvara bija dārgi maksājusi — biologa roka palika paralizēta, neraugoties uz visām ārsta pūlēm. Eons Tāls ļoti cieta, tomēr pat nedomāja atteikties no līdzdalības ekspedīcijā uz spirāldlsku. Un Ergs Noors, dziļi cienīdams viņa neremdināmās zinību alkas, nespēja viņam to liegt.

Spirāldisks — nezināmo pasauļu sūtnis — atradās daudz tālāk no «Buras», nekā ceļotājiem sākumā likās. Izplūdušajā prožektoru gaismā viņi bija nepareizi novērtējumi zvaigžņu kuģa lielumu. Tā izrādījās patiesi grandioza ierīce, kuras diametrs pārsniedza trīssimt piecdesmit metru. Lai izvilktu aizsardzības sistēmu līdz spirāldiskam, nācās noņemt kabeļus no «Buras». Noslēpumainais zvaigžņu kuģis pacēlās kā stāva siena, kas izzuda kaut kur debesu plankumainajā tumsā. Ogļu melni mākoņi mutuļodami apslēpa milzīgā diska augšējo malu. Malahītzaļa masa sedza visu tā korpusu. Šīs masas saplaisājusī kārta bija apmēram metru bieza. Tajās vietās, kur kārta bija stiprāk nodilusi, plaisās zvīļoja spilgti zils metāls. «Burai» pievērstajā diska pusē izcēlās apmēram piecpadsmit metrus plats un desmit metrus augsts vaļņveida spirālisks paaugstinājums. Zvaigžņu kuģa pretējā puse, kas bija iegrimusi necaurredzamā tumsā, šķita vairāk izliekta un atgādināja divdesmit metru biezam diskam pievienotu lodes šķēlumu. Arī tajā pusē vijās augstā vaļņa spirāle. Radās iespaids, it kā uz āru izspiestos kuģi iegremdēta milzīga, spirālē saritināta caurule.

Gigantiskā diska mala bija dziļi iegrimusi augsnē. Pie stāvās metāla sienas pakājes cilvēki ievēroja sakusušu akmens masu, kas acīm redzot kādreiz bija izšķīdusi uz visām pusēm kā bieza darva.

Daudzas stundas pētnieki patērēja, meklējot lūku vai ieeju. Bet tā bija vai nu apslēpta zem malahītzaļās krāsas un oksidētās kārtas, vai ari noslēgta tik veiksmīgi, ka uz kuģa virsmas neatstāja nekādas pēdas. Vēl vairāk, neizdevās atrast ne optiskās aparatūras, ne ventilācijas sistēmas izvadkanālus. Metāliskā klints likās pilnīgi viengabalaina. Jau iepriekš paredzējis to, Ergs Noors nolēma atvērt kuģa korpusu ar elektrohidraulisko griezēju, kas spēja pāršķelt viscietākos un sīkstākos materiālus, kādus izgatavoja uz Zemes. Pēc īsas apspriedes pētnieki vienojās uzgriezt spirāliskā vaļņa virsotni. Tieši tur vajadzēja atrasties tukšumam, caurulei vai gredzenveida ejai, pa kuru varētu nokļūt līdz zvaigžņu kuģa iekšējām telpām, neriskējot atdurties pret daudzām starpsienām.

Pamatīgāk izpētīt spirāldisku būtu pa spēkam tikai speciālai ekspedīcijai. Taču, lai sarīkotu ekspedīciju uz šo bīstamo planētu, vispirms vajadzēja pierādīt, ka nezināmās pasaules zvaigžņu kuģī saglabājušies aparāti, materiāli un iedzīves priekšmeti, ko atstāja tie, kas vadījuši spirāldisku pāri tādiem telpas bezdibeņiem, kurus nepavisam nevarēja salīdzināt ar Zemes zvaigžņu kuģu pārvarētajiem attālumiem — pirmajiem kautrīgajiem soļiem kosmosa plašumos.

Diska pretējā pusē spirāliskais valnis beidzās cieši pie augsnes. Uz turieni pārcēla prožektoru un augstsprieguma vadus. Diska atspoguļotā zilganā gaisma kā migla izplūda līdzenumā un aizsniedza milzīgus, nenosakāmas formas priekšmetus, droši vien klintis, kuru šķēlumā melnoja necaurredzama tumsa. Ne blāvo zvaigžņu atspīdums, ne prožektora stari nelāva saskatīt, kas atrodas aiz šiem tumsas vārtiem. Taču jādomā, tur sākās nogāze uz līdzeno zemieni, ko pētnieki bija pamanījuši «Tantras» nosēšanās laikā.

Dobji rūkdami, piebrauca automātiskie ratiņi, no kuriem izrāpās «Tantras» vienīgais universālais robots.

Nejūtīgs pret trīskārtīgo smagumu tas ātri pievirzījās pie diska un nostājās pretim metāliskajai sienai, atgādinādams resnu vīru ar īsām kājām, garu vidukli un milzīgu, draudoši noliektu galvu.

Klausīdams Erga Noora pavēlēm, robots ar četriem augšējiem locekļiem pacēla smago griezēju un, izpletis kājas, sastinga, gatavs jebkurā mirklī veikt savu bīstamo uzdevumu.

— Robotu vadīsim tikai mēs divi, es un Keijs Bērs, augstākās aizsardzības skafandros, — telefonos atskanēja ekspedīcijas priekšnieka rīkojums. — Pārējie, vieglajos bioloģiskajos skafandros, atkāpieties pēc iespējas tālāk…

Priekšnieks sastomījās. Kaut kas bija ielauzies viņa apziņā, izraisot sirdī neizsakāmas skumjas un drausmīgu vājumu ceļos. Cilvēka lepnā griba salūza. Tās vietā stājās trula padevība. Viss lipīgos sviedros Ergs Noors ļengani aizsoļoja melno vārtu virzienā. Nīzas kliedziens, atbalsodamies ķiveres telefonā, lika viņam atjēgties. Uz mirkli viņš apstājās. Bet tad neizprotamais spēks, kas bija ieperinājies smadzenēs, atkal sāka dzīt viņu uz priekšu.

Kopā ar priekšnieku, tikpat lēni, ik brīdi apstādamies un acīm redzot cīnīdamies ar sevi, streipuļoja arī Keijs Bērs un Eons Tāls — tie, kas stāvēja vistuvāk gaismas loka robežai. Tur, tumsas vārtos, miglas mutuļos sakustējās dīvaina, cilvēka prātam neaptverama forma, kas tādēļ šķita jo briesmīgāka. Nekā līdzīga jau pazīstamajai medūzai; pelēcīgā pusēnā kustējās radījums, kas atgādināja melnu krustu ar platām lāpstiņām un izliektu elipsi vidū. Krusta trijos galos šūpojās dīvainas lēcas. Tās vāji spīguļoja prožektora gaismā, kas ar grūtībām izlauzās cauri mitro izgarojumu miglai. Krusta pamatne ieslīga tumsā, droši vien kādā neapgaismotā padziļinājumā..

Ergs Noors gāja ātrāk par citiem. Simt soļu attālumā no neizprotamā radījuma viņš pēkšņi pakrita. Ekspedīcijas dalībnieki likās pamiruši aiz šausmām. Vēl iekams viņi spēja aptvert, ka uz spēles likta priekšnieka dzīvība, melnais krusts izstiepās pāri novilkto vadu lokam un kā fantastiska auga stublājs nosvērās uz priekšu, nepārprotami cenzdamies sasniegt Ergu Nooru.