Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Kā logs uz tālu tālu pagātni Daram Veteram šķita šī glezna, ko viņš bija redzējis muzejā aiz caurspīdīgām aizsargbruņām, restaurētu un neredzamu staru apgaismotu.

Dars Veters klusēdams palūkojās uz Vedu. Jaunā sieviete, uzlikusi roku uz skrūvlidņa apmales margām, par kaut ko sasprindzināti domāja. Viņas skatieni glāstīja lokanos zāļu stiebrus, kas rāmi viļņoja vējā kā nepārredzams, sudrabains ūdens klajums. Skrūvlidņa apaļā platforma lēni peldēja pāri stepei. Pa laikam ap ceļotājiem sagriezās svelmaini virpulīši, nebēdīgi jaucot Vedas matus un sviežot karstas vēja brāzmas Dara Vetera acīs. Taču automātiskais līdzsvarotājs darbojās ātrāk par domu, un lidojošā platforma ikreiz tikai ietrīcējās vai nedaudz sašūpojās.

Dars Veters noliecās pār kursrāža aptveri. Kartes strēmele virzījās strauji uz priekšu, atspoguļojot skrūvlidņa pārvietošanos. Viņi acīm redzot bija aizklīduši pārāk tālu uz ziemeļiem. Jau sen šķērsota sešdesmitā paralēle, pārlidota Obas un Irtišas sateka. Tagad platforma tuvojās augstienei, ko sauc par Sibīrijas uvāliem.

Četrus mēnešus nostrādājuši ekspedīcijā, kas Altaja priekškalnēs pētīja senus kurgānus, abi ceļotāji jau bija pieraduši pie stepju plašuma. Viņi paši zināmā mērā jutās pārcelti tajā laikmetā, kad tikai bruņotu jātnieku pulciņi retumis klaiņoja dienvidu stepēs.

Veda pievērsās Daram Veteram un klusēdama izstiepa roku. Tur, sasilušā gaisa strāvās, it kā atrauta no zemes, peldēja tumša saliņa. Dažas minūtes vēlāk skrūvlidnis sasniedza nelielu uzkalnu — acīm redzot senas raktuves tukšo iežu konusu. Ēkas nebija saglabājušās; tikai ķiršiem apaudzis paugurs vientuļi pacēlās stepē.

Piepeši lidojošā platforma krasi sasvērās uz sāniem.

Dars Veters gluži automātiski satvēra Vedu un metās uz platformas uzslieto malu. Skrūvlidnis izlīdzinājās, bet tai pašā mirklī nokrita paugura pakājē. Amortizatoru atgrūdiens iesvieda lidotājus taisni krūmu biezoknī. Taču pēc īsa brītiņa pāri stepei jau skanēja Vedas smiekli. Dars Veters iedomājās savu saskrāpēto, izbrīnā sastingušo seju un piebalsoja Vedai, priecādamies, ka viņa nav cietusi un avārija beigusies laimīgi.

— Ne velti skrūvlidņiem aizliegts pacelties augstāk par astoņiem metriem, — tikko nenoslāpusi aiz smiekliem, sacīja Veda Konga. — Tagad es saprotu…

— Ja kaut kas sabojājas, mašīna tūdaļ krīt. Un tad atliek tikai cerēt uz amortizatoriem. Neko darīt, likumīga maksa par vieglumu un niecīgiem izmēriem. Taču šī, liekas, nebūs vienīgā maksa par mūsu veiksmīgajiem lidojumiem, — Dars Veters piemetināja ar mazliet mākslotu vienaldzību.

— Kā tā? — Veda kļuva nopietna.

— Lai līdzsvara mehānismi darbotos nevainojami, tiem jābūt sarežģītiem. Baidos, ka paies loti daudz laika, iekams izdosies tajos atrast un novērst vainu. Tāpēc vajadzēs turpināt ceļu tā, kā to darīja mūsu visprimitīvākie senči…

Vedas acis šķelmīgi iedzirkstījās. Viņa sniedza Daram Veteram roku, un tas viegli pacēla jauno sievieti. Abi nokāpa lejā pie nokritušā skrūvlidņa, nozieda savas skrambas ar dziedinošu šķīdumu, salīmēja ieplēstās drēbes, Dars Veters apguldīja Vedu krūmu ēnā un pats ņēmās pētīt avārijas cēloņus. Nojauta viņu nevīla. Kaut kas samaitājies automātiskajā līdzsvarotājā, un tā bloķējošā ierīce bija izslēgusi dzinēju. Tikko Dars Veters atvēra aparāta vāku, viņam kļuva skaidrs, ka no remonta nekas neiznāks — pārāk ilgi vajadzētu iedziļināties sarežģītajā elektronikā. Nopūties aiz nepatikas, viņš atlieca nogurušo muguru un pašķielēja uz krūmu, zem kura bezrūpīgi snauda Veda Konga. Svelmainajā stepē līdz pat apvārsnim nemanīja nekādu dzīvības zīmju. Tikai divi plēsīgi putni meta slaidus lokus dūmakas zilajā mirgā…

Paklausīgais lidaparāts bija kļuvis par nedzīvu metāla disku, kas nevarīgi gulēja zemē. Dīvaina vientulības sajūta pārņēma Daru Veteru. Šķita, ka šajā brīdī viņš atrauts no visas pasaules.

Tai pašā laikā viņš neizjūta ne mazāko baiļu. Lai iestājas nakts, tad ar neapbruņotu aci varēs redzēt daudz tālāk; viņi noteikti saskatīs kaut kur ugunis un dosies tām pretim. Sajā lidojumā, diemžēl, nekas netika paņemts līdz — ne radiotelefons, ne lukturi, ne arī pārtika.

«Kādreiz stepē varēja nomirt badā, ja neveda līdz pietiekami daudz pārtikas… Un ūdens!» domāja bijušais ārējo staciju pārzinis, aizsegdams acis no spilgtās gaismas. Viņš izraudzījās ēnainu vietiņu zem ķiršu krūma Vedai blakus un bezrūpīgi atgūlās zālē, kuras sausie stiebri viegli durstīja ķermeni. Klusā vēja zuzoņa un saules svelme iegremdēja dvēseli aizmirstībā: lēni tecēja domas, un atmiņā cita pēc citas iznira tālās pagātnes ainas — nebeidzamā virknē garām aizslīdēja senas tautas, ciltis, atsevišķi cilvēki… Kā milzīga upe, kas mainās iķ brīdi, no senatnes atplūda notikumi, sejas un tērpi.

— Veter! — viņš pussnaudā sadzirdēja mīļotās balsi, atžilba un piecēlās sēdus.

Sarkanā saules ripa jau skāra tumstošo apvārsni. Gaisā nejuta ne mazāko vēja dvesmu.

— Veter, manu pavēlniek, — Veda šķelmīgi noliecās viņa priekšā, atdarinādama senās Āzijas sievietes, — vai jums nelabpatiktu mosties un atcerēties mani?

Mazliet pavingrojis, Dars Veters galīgi nokratīja miegu. Veda piekrita ierosinājumam sagaidīt nakti. Tumsai iestājoties, viņi arvien vēl dedzīgi pārsprieda paveikto darbu. Piepeši Veters pamanīja, ka Veda dreb. Viņas rokas bija kļuvušas saltas, un Dars Veters noprata, ka vieglais tērps nespēj pasargāt Vedu no ziemeļu nakts vēsuma.

Aiz sešdesmitās paralēles vasaras naktis ir gaišas, un viņiem bez pūlēm izdevās salasīt lielu kaudzi žagaru.

Skaļi ieknakstējās elektriskā dzirkstele, ko Dars Veters izvilināja no skrūvlidņa akumulatora, un drīz spožās ugunskura liesmas sabiezināja apkārtnē tumsu, vienlaikus dāvinot cilvēkiem savu dzīvinošo siltumu.

Veda pārstāja drebēt un atplauka kā ziediņš saulē. Abi iegrima domās, jo ugunskurs gandrīz hipnotiski valdzināja viņus. Acīm redzot no tiem simttūkstoš gadiem, kuru laikā uguns bija cilvēka galvenais glābiņš un patvērums, dvēselēs saglabājusies neiznīcināma mājīguma un miera sajūta, ko uguns vienmēr radīja tajās stundās, kad cilvēku ielenca aukstums un tumsa.

— Kas nomāc jūs, Veda?

— Es atcerējos to sievieti lakatā… — Veda klusi atbildēja, nenovērsdama acis no zeltaini dzirkstošajām oglēm.

Dars Veters tūdaļ saprata. īsi pirms lidojuma viņi bija atrakuši Altaja stepēs kādu skitu kurgānu. Samērā labi saglabājušās koka guļbūves iekšpusē viņi atrada veca virsaiša ģindeni un visapkārt tam, zem kapkalna uzbēruma, — izkaisītus zirgu un vergu kaulus. Vecais virsaitis bija apbedīts ar zobenu, vairogu un bruņās, bet pie viņa kājām, dīvaini salīcis, gulēja pavisam jaunas sievietes skelets. Sievietes galvaskausam piekļāvās zīda lakats, kas kādreiz bija cieši aptīts ap seju. Neraugoties uz visām pūlēm, lakatu saglabāt nevarēja. Taču nedaudzu minūšu laikā, iekams tas sabira pīšļos, izdevās precīzi atveidot daiļās sejas vaibstus, kas pirms gadu tūkstošiem bija iespiedušies audumā. Saglabādams nedabiski izvalbīta acu formu, lakats atklāja kādu drausmīgu detaļu: sieviete neapšaubāmi bija nožņaugta un iemesta sava vīra kapā, lai pavadītu to viņpasaules nezināmajās gaitās. Viņai bija ne vairāk par deviņpadsmit, viņam — ne mazāk par septiņdesmit gadiem, tiem laikiem ļoti liels vecums.

Dars Veters atcerējās diskusiju, kas sakarā ar šo atradumu bija iedegusies starp ekspedīcijas jaunajiem dalībniekiem. Vai šī sieviete sekoja vīram labprātīgi, vai arī viņu piespieda? Kāpēc, kādā nolūkā viņa to darīja? Ja aiz lielas mīlestības, tad kā gan viņu varēja nogalināt un nesaglabāt pasaulei kā aizgājēja labāko piemiņu?