Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Strīdu izšķīra Veda. Ilgi vērdamās kurgāna tumšajā paugurā, viņa centās gara acīm ielūkoties pagātnes dzīlēs.

— Papūlieties saprast šos cilvēkus! Tolaiku vienīgajiem satiksmes līdzekļiem — zirgiem, kamieļiem, vēršiem seno stepju plašumi bija patiesi bezgalīgi. Un šajos neaptveramajos plašumos klejoja atsevišķas lopkopju ciltis, ko nesaistīja nekas, bet šķīra neizdzēšams naids. Atmiņas par neskaitāmām pārestībām un līdz ar to niknums krājās no paaudzes uz paaudzi; katrs atnācējs bija ienaidnieks, katra cilts — laupījums, no kā varēja iegūt lopus un vergus, tas ir, cilvēkus, kas strādāja piespiedu kārtā kā lopi un tika valdīti gluži tāpat — ar pātagu. Tāda sabiedrības iekārta radīja, no vienas puses, ļoti lielu, mums pilnīgi nepazīstamu indivīda brīvību viņa sīkajās vēlmēs un kaislībās un, no otras puses, neiedomājamu cilvēka noslēgtību un garīgā apvāršņa šaurību. Kāda neliela mednieku un augļu vācēju cilts spēja nodrošināt sev iztiku, bet šie brīvie klejotāji dzīvoja pastāvīgās bailēs no kareivīgu kaimiņu uzbrukumiem, kas nemitīgi draudēja tiem ar verdzību un pat nāvi. Bet, ja nu kāda zeme bija biezāk apdzīvota un, izveidojot prāvu karaspēku, to izdevās pasargāt no kaimiņu iebrukumiem, tad ļaudīm par savu drošību nācās maksāt ar atteikšanos no brīvības, jo šādās spēcīgās valstīs vienmēr attīstījās despotija un tirānija. Tā tas bija senajā Ēģiptē, Asīrijā un Bābelē.

Sieviete, it īpaši skaista, senatnē vienmēr bija varmāku rotaļlieta un laupījums. Viņa nevarēja eksistēt, nepakļaujoties vīrieša varai un nenodrošinot sev viņa aizsardzību.

Pašas sievietes griba un centieni nozīmēja tik maz, tik neciešami maz, ka šādos apstākļos…. kas zin… Varbūt nāve šķita daudz vieglāka…

It kā nojaušot drauga domas, Veda pievirzījās tuvāk pie viņa un, lēni rušinādama pārogļojušos zarus, vēroja zilganās liesmu mēlītes.

— Cik daudz nelokāmas izturības vajadzēja toreiz, lai nenogrimtu dzīves atvarā, bet celtos augšup!… — viņa sacīja.

— Man liekas, — Dars Veters iebilda, — ka mēs pārspīlējam senās dzīves grūtības. Ļaudis bija pieraduši pie tām. Turklāt stingras kārtības trūkums bieži izraisīja dažādas nejaušības. Kā dzirkstis no krama cilvēka spēks un griba izšķīla no šīs dzīves romantiskus prieka uzliesmojumus.

— Jābrīnās, — Veda teica, — cik ilgi mūsu senči nespēja aptvert vienkāršo patiesību, ka sabiedrības likteņus nosaka viņi paši, ka sabiedrība ir tāda, kāda tās locek]u idejiskā attīstība un morāle, kas savukārt atkarīga no ekonomikas.

— Jā, tas ir ļoti vienkārši! — Dars Veters atbildēja. — Izveidot sabiedrisku iekārtu pēc zinātnes principiem taču nozīmē ne tikai uzkrāt ražošanas spēkus, bet arī izdarīt kvalitatīvu lēcienu, tāpēc ka jaunas sabiedriskas attiecības bez jauniem cilvēkiem ir tikpat neiedomājamas kā jaunais cilvēks bez jaunās ekonomikas. Un, tiklīdz saprata šo dialektisko savstarpējo atkarību, par sabiedrības galveno uzdevumu kļuva cilvēka audzināšana, fiziskā un garīgā pilnveidošana. Kad īsti tas notika?

— Sašķeltās pasaules ērā, Atomu laikmeta beigās, drīz pēc Otrās Lielās Revolūcijas.

— Labi, ka ne vēlāk! Iznīcinošā kara tehnika..

Dars Veters apklusa un palūkojās uz tumšo klajumiņu, kas melnēja starp ugunskuru un paugura nogāzi. Pavisam tuvu bija dzirdama smaga dipoņa un aprauta, gārdzoša elpa. Sīs neparastās skaņas lika ceļotājiem pietrūkties kājās.

Mirkli vēlāk ugunskura priekšā izauga milzīgs, melns vērsis. Liesmas asiņaini atblāzmojās viņa nikni zibošajās acīs. Šņākdams un kārpīdams zemi, nezvērs gatavojās uzbrukt. Ugunskura gaismā vērsis likās neticami liels. Nolaistā galva atgādināja granīta laukakmeni. Vareno muskuļu ietvertais skausts draudoši slējās augšup. Ne Vedai, ne Daram Veteram nekad nebija nācies tik tuvu saskarties ar prāta ietekmei nepieejamu, nāvējošu un ļaunu spēku.

Piespiedusi rokas pie krūtīm, Veda stāvēja nekustīgi, it kā no tumsas izaugušais rēgs būtu hipnotizējis viņu. Dars Veters instinktīvi aizsedza sievieti, kā to tūkstošiem reižu darījuši viņa senči. Bet jaunās ēras cilvēka rokas bija neapbruņotas.

— Veda, lēciet pa labi… — viņš tikko paspēja izdvest, kad dzīvnieks metās tiem virsū.

Abu ceļotāju lieliski trenētie ķermeņi varēja sacensties ātrumā ar pirmatnēji smagnējo vērsi. Milzenis aizdrāzās garām un ielauzās krūmu biezoknī, ka zari vien nobrīkšķēja. Veda un Dars Veters tagad atradās tumsā pie paša skrūvlidņa. Jau nedaudzus soļus no ugunskura nakts nelikās vairs tik tumša, un Vedas tērpu neapšaubāmi varēja redzēt no tālienes. Dars Veters veikli pasvieda savu ceļabiedri uz augšu, un viņa, apmetuši gaisā kūleni, laimīgi uzlēca uz lidaparāta platformas. Kamēr vērsis, kārpīdams zemi, gatavojās jaunam uzbrukumam, Dars Veters nostājās mašīnā blakus Vedai. Viņi ātri saskatījās, un bijušais ārējo staciju pārzinis izlasīja Vedas acīs tikai neslēptu sajūsmu. Dzinēja vāks bija noņemts vēl dienā, kad Veters centās izpētīt sarežģīto elektronisko ierīci. Sakopojis visus spēkus, viņš noplēsa no platformas margām kabeli, pabāza neizolēto galu zem transformatora galvenās kontakta spailes un piesardzīgi atbīdīja draudzeni. Sajā mirklī vērsis ar ragiem aizķēra platformas apmali un mašīna sašūpojās no spēcīgā trieciena. Dars Veters piegrūda kabeļa galu vērsim pie deguna. Dzeltens zibens, dobjš sitiens — un negantais dzīvnieks smagi sabruka zemē.

— Jūs viņu nositāt! — Veda sašutusi iesaucās.

— Diez vai, zeme taču ir sausa! — izmanīgais varonis apmierināti pasmaidīja.

Apstiprinādams šos vārdus, vērsis iemāvās, piecēlās un aizrikšoja nedrošā gaitā, it kā apzinādamies savu kaunpilno sakāvi. Ceļotāji atgriezās pie ugunskura. Jauns žagaru klēpis atdzīvināja pusizdzisušo liesmu.

— Man vairs nav auksti, — Veda teica. — Uzkāpsim paugurā.

Drīz pakalna virsotne aizsedza ugunskuru. Bālās ziemeļu vasaras zvaigznes izplūda pie apvāršņa miglainās lodītēs.

Rietumos neredzēja nekā. Ziemeļos pie augstieņu nogāzēm tikko saskatāmi mirgoja uguņu virknes. Tālu dienvidos staroja lopkopju novērošanas torņa prožektors.

— Mums neveicas, nāksies soļot visu nakti… — murmināja Dars Veters.

— Nē, nē, skatieties! — Veda norādīja uz austrumiem, kur pēkšņi iedegās spilgts gaismas kvadrāts. Līdz šīm ugunīm bija tikai daži kilometri. Noteikuši pēc zvaigznēm virzienu, viņi atgriezās lejā pie ugunskura. Veda mirkli pakavējās pie dziestošajām oglēm, it kā cenzdamās kaut ko atcerēties.

— Esi sveicināts, mūsu nams… — viņa domīgi teica. — Klejotājiem, liekas, vienmēr bijuši tādi mājokļi — īslaicīgi un nedroši. Un šodien arī es esmu kļuvusi par tā laikmeta sievieti.

Veda pievērsās Daram Veteram un ar žestu, kas apliecināja dziļu uzticību, aplika roku viņam ap kaklu.

— Es tik asi izjutu vajadzību pēc aizstāvja!.. Es nebaidījos, nē! Tā drīzāk bija… valdzinoša padevība likteņa spēkam…

Veda salika rokas pakausī un vijīgi pastaipījās ugunskura priekšā. Taču jau mirkli vēlāk viņas sapņainās acis atguva draisko mirdzumu.

— Nu ko, vediet… varoni! — sievietes zemā balss ieguva noslēpumaini maigu pieskaņu.

Gaišajā naktī paloja zāļu smaržas, čabinājās sīki dzīvnieki, kliedza naktsputni. Veda un Dars Veters soļoja piesardzīgi, baidīdamies iekrist neredzamās alās vai izžuvušās zemes plaisās. Stepju līgas skarainie stiebri švīkstēdami slīdēja gar gājēju potītēm. Tiklīdz kaut kur parādījās tumši krūmāju silueti, Dars Veters ik reizes tos vērīgi aplūkoja.