Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Veda klusītiņām iesmējās.

— Varbūt vajadzēja paņemt līdz akumulatoru un kabeli?

— Jūs esat vieglprātīga, Veda, — draugs viņai labsirdīgi atbildēja, — vieglprātīgāka, nekā es domāju!

Jaunā sieviete pēkšņi kļuva nopietna.

— Esmu pārāk stipri izjutusi jūsu aizsardzību…

Un Veda sāka runāt — vai, pareizāk, skaļi domāt —

par ekspedīcijas turpmāko gaitu. Izrakumu pirmais posms stepju kurgānos bija galā. Viņas līdzstrādnieki steidzās uz jaunām darba vietām. Bet Dars Veters pagaidām bija brīvs un varēja sekot draudzenei. Spriežot pēc ziņojumiem, kas laiku pa laikam sasniedza viņus, Mvena Masa darbs ritēja veiksmīgi. Un, kaut arī tas nesekmētos, Padome tik un tā neieceltu Daru Veteru vecajā amatā. Lielā Loka laikmetā uzskatīja par kaitīgu ilgstoši turēt cilvēkus vienā un tai pašā darbā. Tad notrulinājās visvērtīgākais — radošā iedvesma. Tāpēc darbiniekiem tikai pēc garāka pārtraukuma ļāva atgriezties vecajās vietās.

— Vai pēc sešiem gadiem, kas pavadīti ciešā saskarē ar kosmosu, mūsu darbs neliekas sīks un vienmuļš? — Vedas skaidrais, vērīgais skatiens meklēja atbildi Dara Vetera acīs.

— Sis darbs nav ne sīks, ne vienmuļš, — Dars Veters atteica, — bet tas neprasa sasprindzinājumu, pie kura esmu pieradis. Es kļūstu pārāk rāms un bezrūpīgs, it kā mani ārstētu ar zilajiem sapņiem!

— Ar zilajiem?… — Veda pārjautāja, un viņas aizturētā elpa atklāja Daram Veteram vairāk nekā visizteiksmīgākie vārdi.

— Es turpināšu pētījumus tālāk uz dienvidiem, — Veda pēc brīža piebilda, — bet tikai tad, kad sapulcēsies jauna brīvprātīgo racēju grupa. Līdz tam aizbraukšu uz zemūdens izrakumiem. Biedri jau sen aicina mani talkā.

Dars Veters saprata, un viņa sirds priecīgi iepukstējās. Bet jau nākamajā mirklī viņš apslēpa savas jūtas un, gribēdams Vedai palīdzēt, mierīgi jautāja:

— Jūs domājat izrakumus zemūdens pilsētā uz dienvidiem no Sicīlijas? Atlantīdas pilī es redzēju brīnišķīgus priekšmetus, kas atrasti tur…

— Nē, tagad mēs strādājam Vidusjūras austrumu daļas, Sarkanās jūras un Indijas okeāna piekrastē. Tur meklē kultūras vērtības, kas saglabājušās, sākot ar Krētas-Indijas periodu un beidzot ar Tumšo gadsimtu iestāšanos.

— Saprotu, — Dars Veters domīgi teica, vērodams pelēcīgo līdzenumu. — Arheologi meklē to, ko cilvēki paslēpa vai, biežāk, vienkārši iemeta jūrā, kad, uzbrūkot jaunām, barbariski svaigām, tumsonīgām un bezrūpīgām ciltīm, gāja bojā senās civilizācijas saliņas. Varu iedomāties arī senās kultūras sabrukumu, kad antīkās valstis, kuru spēks bija ciešajās saitēs ar dabu, nespēja pasaulē nekā grozīt, jo netika galā ar parazitējošo sabiedrības virsotni un verdzību, kas kļuva aizvien atbaidošāka.

— Un ļaudis aizstāja antīko verdzību ar feodālismu un viduslaiku reliģisko tumsību, — Veda piemetināja. — Bet kas tad jums palicis nesaprotams?

— Man, diemžēl, ir ļoti vājš priekšstats par KrētasIndijas kultūru.

— Jūs nezināt jaunākos pētījumus. Sās kultūras pēdas tagad atrastas milzīgā platībā no Amerikas līdz Krētai, Vidusāzijas dienvidiem, Ziemejindijai un Rietumķīnai.

— Grūti iedomāties, ka tik senos laikos jau varēja pastāvēt mākslas priekšmetu slēptuves, kādas vēlāk sastopam Kartāgā, Grieķijā un Romā.

— Aizbrauksim, tad redzēsiet, — Veda klusi sacīja.

Iesākās lēzens kāpums. Dars Veters ilgi neatbildēja.

Tikai sasniedzis pauguru virknes muguru, viņš pēkšņi apstājās.

— Pateicos par uzaicinājumu, braukšu…

It kā neticēdama savām ausīm, Veda pagrieza galvu, bet ziemeļu nakts mijkrēslī viņas ceļabiedra acis likās tumšas un neizdibināmas.

Atstājuši kalnu aiz muguras, ceļinieki ieraudzīja tuvumā ugunis. Polarizētos kupolos ietvertās spuldzes neizkliedēja starus un tādēļ šķita daudz tālākas, nekā bija īstenībā. Koncentrētā gaisma liecināja par nakts darbiem. Elektriskās strāvas dūkoņa kļuva aizvien stiprāka. Augstu paceltu zilganu spuldžu staros sudrabaini vizēja slaidas metāliskas sijas. Brīdinošs kauciens lika gājējiem apstāties — bija sācis darboties aizsargrobots.

— Seit jums draud briesmas. Ejiet pa kreisi, netuvojoties stabu līnijai! — ierēcās neredzams skaļrunis.

Viņi paklausīgi novirzījās pa kreisi, kur atradās neliels baltu pārvietojamu mājiņu puduris.

— Neskatieties uz lauka pusi! — automāts turpināja par viņiem rūpēties.

Divu mājiņu durvis vienlaikus atvērās, un divi gaismas kūļi sakrustojās uz tumšā ceļa. Vīriešu un sieviešu pulciņš sirsnīgi sveica ceļiniekus un brīnījās, ka viņi izraudzījušies tik primitīvu pārvietošanās paņēmienu, turklāt vēl naktī.

Šaura kabīne, kurā virmoja ar gāzi piesātinātas aromatizēta ūdens strūklas un ādu tīkami kairināja mikroskopiskas elektrības lādiņu dzirkstis, deva lielisku atsvaidzinājumu.

Drīz, pilnīgi atspirguši, ceļinieki sēdās pie galda.

— Veter, mīļais, mēs esam nokļuvuši pie kolēģiem!

Veda ielēja vēsu, zeltainu dzērienu šauros pokālos,

kas tūdaļ nosvīda.

— Lai dzīvo «Desmit tonusi»! — Dars Veters priecīgi satvēra savu kausu.

— Vērša uzvarētāj, stepē jūs kļūstat mežonīgs, — Veda smiedamās viņu apsauca. — Es stāstu interesantus jaunumus, bet jūs domājat tikai par barību!

— Izrakumi? — Dara Vetera balsī skanēja šaubas.

— Tikai ne arheoloģiski, bet paleontoloģiski. Sdit pētī perma perioda fosilos dzīvniekus, kuru vecums divsimt miljoni gadu. Kad iedomājos mūsu nožēlojamos tūkstošus, kļūst tā ka mazliet neveikli…

— Pētī un nemaz neizrok?

— Jā!

— Kā tad tā?

— Luk, to es arī vel nezinu.

Sarunā iejaucās-viens no galda biedriem, kalsns, dzeltenīgs vīrs:

Pašreiz mūsu grupa nomaina citu. Drīz pabeigsim priekšdarbus un sāksim caurskatīšanu.

— Droši vien ar cietajiem izstarojumiem! — uzminēja Dars Veters.

— Ja neesat pārāk noguruši, ieteicu paskatīties. Rīt mēs pārvietosim aparatūru. Tad nebūs nekā interesanta.

Veda un Dars Veters ar prieku piekrita. Viesmīlīgie saimnieki piecēlās un aizveda viņus uz blakus māju. Tur zem indikatoru ciparnīcām īpašos sienu padziļinājumos glabājās aizsargtērpi.

— Jonizācija, ko rada mūsu ģeneratori, ir ļoti stipra, — it kā atvainodamās, teica slaida sieviete, kas palīdzēja Vedai uzvilkt aizsargtērpu, uzlikt caurspīdīgo ķiveri un nostiprināt uz muguras somiņu ar baterijām.

Polarizētajā gaismā uz grumbuļainās stepes augsnes nedabiski asi izcēlās ikviens izcilnītis. Aiz kvadrātveidīga laukuma, ko norobežoja plānas latiņas, atskanēja dobjš vaids. Pēkšņi zeme tur uzblīda, saplaisāja un iebruka, izveidojot piltuvi, kuras centrā parādījās spožs, metālisks cilindrs ar smailu galu. Spirāliski izciļņi apvija cilindra pulētās sienas, bet priekšgalā rotēja zilgana metāliska elektrofrēze. Cilindrs pārvēlās pāri piltuves malai, pagriezās, atsegdams skatienam aizmugurē ņirbošas lāpstiņas, un dažus metrus no pirmās piltuves, iedūris pulēto degunu svērteniski zemē, tūdaļ sāka no jauna ierakties.

Dars Veters pamanīja, ka aiz cilindra stiepjas divi kabeļi — viens izolēts, otrs metāliski spožs, bez jebkāda seguma. Veda pieskārās viņa rokai un norādīja uz magnija latiņu žogu, aiz kura patlaban no zemes izrausās otrs cilindrs, kas, līdzīgi pirmajam, pārvēlās pa kreisi un atkal pazuda, ienirdams augsnē.

Dzeltenādainais vīrs deva zīmi pasteigties.