Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Mīko, jūs esat lieliska peldētāja! — Dars Veters sajūsmā iesaucās un, dziļi ievilcis krūtīs gaisu, aizturēja elpu.

— Es peldu sliktāk nekā nirstu, — meitene atzinās, un Dars Veters vēlreiz dabūja pabrīnīties.

— Mani senči cēlušies no Japānas, — Mīko turpināja.

— Tur kādreiz dzīvoja cilts, kuras piederīgās visas bija pērļu zvejnieces un aļģu vācējas. Mātes iemācīja šo mākslu savām meitām no paaudzes uz paaudzi, un sievietes tūkstoš gados sasniedza apbrīnojamu veiklību. Tagad šī īpašība gluži nejauši iemiesojusies manī.

— Es nekad nevarēju iedomāties…

— Ka nirēju attālā pēcnācēja kļūs par vēsturnieci? Manā dzimtā ir tāda leģenda. Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem dzīvoja japāņu mākslinieks Janagihara Eigoro.

— Eigoro? Tātad jūsu uzvārds?…

— Reta sagadīšanās mūsu laikā, kad vārdus un uzvārdus izveido pēc patikas no jebkurām skaņām. Starp citu, ļaudis tomēr cenšas lielāko tiesu izvēlēties balsienus vai pat veselus vārdus no savu senču valodas. Jūsu vārds, ja nemaldos, veidots no krievu valodas saknēm?

— Pareizi! Tikai nevis no saknēm, bet no veseliem vārdiem. Pirmais — dāvana, otrais — vējš, virpulis…

— Es nezinu sava vārda nozīmi. Bet tāds mākslinieks tiešām dzīvoja. Mana vectēva tēvs sameklējis vienu no viņa gleznām kādā senā glabātuvē. Liels audekls — jūs varat to apskatīt pie manis, — vēsturniekam tas neapšaubāmi interesants. Ļoti spilgti attēlota tautas skarbā un varonīgā dzīve, trūkums un pieticība… Peldēsim tālāk?

— Vēl vienu mirklīti, Mīko! Bet kā tad palika ar nirējām?

— Mākslinieks iemīlējās pērļu zvejniecē un apmetās turpat uz dzīvi, kļūdams par cilts locekli. Arī viņa meitas bija nirējas un visu mūžu pavadīja jūrā. Skatieties, cik dīvaina sala — apaļa tvertne vai zems tornis, gluži kā cukura rūpnīcās!

— Cukura! — Dars Veters neviļus iesprauslojās. — Bērnībā tādas tuksnešainas salas mani allaž vilināja. Pilnīgi vientuļas tās paceļas jūrā, glabājot savās tumšajās klintīs vai birztalās brīnišķus noslēpumus — visu, ko vien sirds vēlas, visu, par ko tā sapņo, tur iespējams atrast.

Mīko apbalvoja viņu ar skanīgiem smiekliem. Nerunīgā un vienmēr mazliet skumjā meitene tagad bija pārmainījusies līdz nepazīšanai. Jautri un drosmīgi traukdamās pretim smagajiem viļņiem, Mīko joprojām atgādināja Daram Veteram cieši noslēgtas durvis — tik ļoti viņa atšķīrās no skaidrās, vienkāršās Vedas, kuras bezbailība nozīmēja drīzāk lielisku uzticēšanos pasaulei nekā patiesu neatlaidību.

Starp lielajiem klinšu bluķiem pie paša krasta iezīmējās dziļas, saulstaru zeltītas zemūdens ejas. Apklātas ar tumšiem sūkļu pauguriem un izrotātas ar aļģu bārkstīm, šīs galerijas veda uz saliņas austrumu krastu, kur pavērās tumšs atvars. Dars Veters nožēloja, ka nebija paņēmis no Vedas precīzu piekrastes karti. Dažus kilometrus no šejienes, rietumu jomā, laistījās jūras ekspedīcijas plosti. Tur Veda kopā ar biedriem tagad droši vien sauļojās liedagā. Šodien mašīnās mainīja akumulatorus, un visa ekspedīcija atpūtās. Bet viņš, savas bērnišķīgās kaislības aizrauts, bija devies izpētīt neapdzīvotu salu.

Stāva andezīta klinšu [11] Andezīta klintis — klintis no lavai līdzīgiem vulkāniskiem iežiem. krauja pacēlās virs peldētāju galvām. Akmens bluķu lūzums šķita pavisam svaigs. Acīm redzot zemestrīce nesen bija iegāzusi ūdenī pussagruvušo krasta daļu. Jūra trieca pret saliņu prāvus viļņus. Mīko un Dars Veters ilgi peldēja gar salas austrumu krastu, līdz beidzot atrada klintīs plakanu izcilni, kurā Dars Veters palīdzēja meitenei uzrāpties.

Izbiedētas kaijas šaudījās pāri salai. Viļņi, atsizdamies pret klintīm, tricināja milzīgo andezīta masu. Visapkārt tikai kaili akmeņi un sīksti krūmi. Nekur nemanīja zvēra vai cilvēka pēdas.

Peldētāji uzkāpa saliņas virsotnē, palūkojās lejup, ieklausījās viļņu dārdos un atgriezās. Klinšu plaisās augošie krūmi izplatīja sīvu smaržu. Kraujas dienvidu pusē Dars Veters atgūlās uz silta, līdzena akmens un laiski raudzījās ūdenī.

Mīko noliecās pie pašas klints malas un centās kaut ko saskatīt dziļumā. Seit nebija piekrastes sēkļu vai nogruvušu akmeņu. Stāvā krauja nokārās pāri tumšiem, eļļainiem ūdeņiem. Gar kraujas šķautnēm saules vizuļi uzbūra žilbinošu apmali. Tur, kur beidzās klints mestā ēna, gaisma ielauzās dzidrajā ūdenī un tikko manāmi iezaigojās jūras dibena dzeltenās smiltis.

— Ko jūs tur redzat, Mīko?

Domās iegrimusī meitene neatbildēja uzreiz.

— Nekā. Jūs vilina tuksnešainas salas, bet mani — jūras dzelme. Man liekas, ka ari tur vienmēr var atrast kaut ko interesantu, izdarīt kādu atklājumu.

— Kāpēc tad jūs strādājat stepē?

— Tas nav vienkārši pasakāms. Jūra sagādā man tik lielu prieku, ka nevaru būt visu laiku tās tuvumā. Mīļotu mūziku ari nav iespējams klausīties jebkurā laikā. Toties katra tikšanās ar jūru man sevišķi dārga…

Dars Veters apstiprinoši palocīja galvu.

— Varbūt ienirsim? — viņš norādīja uz gaišajām smiltīm dziļumā.

Meitenes uzacis, kas pie deniņiem vienmēr likās uzrautas, pacēlās vēl drusku augstāk.

— Vai jūs pratīsiet? Te nav mazāk par divdesmit pieciem metriem. Tāds dziļums pa spēkam tikai pieredzējušam nirējam…

— Centīšos… Un jūs?

Atbildes vietā Mīko pielēca kājās, palūkojās apkārt, izraudzījās prāvāku akmeni un atstiepa to līdz kraujas malai.

— Ļaujiet man vispirms pamēģināt! Ar akmeni — tas gan neatbilst maniem principiem. Bet tur, apakšā, iespējama spēcīga straume — ūdens šķiet pārāk tīrs…

Meitene pacēla rokas, saliecās, iztaisnojās, atliecās atpakaļ. Dars Veters uzmanīgi sekoja elpošanas kustībām, lai varētu tās atdarināt. Mīko neteica vairs ne vārda. Izpildījusi dažus vingrinājumus, viņa satvēra akmeni un metās lejup tumšajā dzelmē.

Kad bija aizritējusi minūte, bet drosmīgā meitene joprojām neiznira, Daru Veteru pārņēma neskaidras bažas. Viņš savukārt devās meklēt akmeni un nosprieda, ka viņam nepieciešams daudz lielāks. Beidzot, izvēlējies četrdesmit kilogramu smagu andezīta gabalu, viņš ieraudzīja Mīko. Meitene paātrināti elpoja un likās stipri nogurusi.

— Tur… tur… zirgs, — viņa ar pūlēm izdvesa.

— Kāds zirgs?

— Milzīga zirga statuja… tur, dabiskā nišā. Tūdaļ es paskatīšos, kā nākas.

— Mīko, tas ir ļoti grūti. Labāk aizpeldēsim atpakaļ, paņemsim ūdenslīdēju tērpus un laivu.

— O, ne! Es gribu pati, tūlīt! Tā būs mana un nevis aparātu uzvara. Pēc tam pasauksim visus.

— Tādā gadījumā es pavadīšu jūs! — Dars Veters satvēra savu akmeni.

Mīko pasmaidīja.

— Paņemiet mazāku, lūk, šo. Un kā būs ar elpošanu?

Dars Veters paklausīgi atkārtoja visus vingrinājumus, tad ar akmeni rokās kūleniski ielēca jūrā. Ūdens iesitās viņam sejā, apvēla uz muguras, sažņaudza krūtis, radīja ausīs trulas sāpes. Lai tās pārvarētu, nācās sasprindzināt muskuļus, sakost zobus. Aizvien biezāka kļuva vēsā, pelēcīgā krēsla, aizvien vairāk nobālēja līksmā dienas gaisma. Saltais, naidīgais dzelmes spēks draudēja viņu pieveikt. Galva reiba, acīs viesās griezīgas sāpes. Pēkšņi meitenes cietā plauksta pieskārās Dara Vetera plecam. Tai pašā mirklī viņa kājas skāra jūras dibena blīvās, sudrabaini spīguļojošās smiltis. Ar pūlēm pagriezis galvu Mīko norādītajā virzienā, viņš pārsteigts sagrīļojās, izlaida no rokām akmeni un tūdaļ aizšāvās uz augšu. Viņš pat neatcerējās, kā bija nokļuvis krastā, jo acis aizplīvuroja sarkana migla. Kādu brīdi viņš tikai krampjaini elsoja… Taču drīz spiediena sekas pārgāja, un redzētais atausa atmiņā. Tas bija tikai mirklis, bet cik daudz detaļu paspēja saskatīt acis un iegaumēt smadzenes!