Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pāri Čaras Nandi kuplajiem, vāji sprogotajiem, spoži melnajiem matiem Dars Veters palūkojās uz Vedu un plati pasmaidīja.

— Veter, jūs neprotat teikt sievietēm komplimentus, — Veda zobgalīgi atzīmēja.

— Vai tas nepieciešams arī tagad, kad zudusi vajadzība izlikties?

— Jā, nepieciešams, — Evda Nala iejaucās. — Un šī nepieciešamība nekad nezudīs!

— Būšu priecīgs, ja man to izskaidros, — Dars Veters mazliet sarauca uzacis.

— Pēc mēneša es lasīšu rudens lekciju Prieka un bēdu akadēmijā. Liela vērība tajā būs veltīta tiešo emociju nozīmei… — Ieraudzījusi Mvenu Masu, Evda ar galvas mājienu aicināja to pienākt.

Afrikānis kā parasti tuvojās klusiem, vingriem soļiem. Dars Veters pamanīja, ka Čaras melnīgsnējos vaigos uzliesmo kvēļs sārtums, it kā saules stari, kas piesātinājuši viņas ķermeni, šajā vietā pēkšņi būtu izlauzušies cauri iedegušajai ādai. Mvens Mass vienaldzīgi paklanījās.

— Es atvedīšu Renu Bozu. Viņš sēž tur, uz akmens.

— Iesim pie viņa, — ierosināja Veda, — pie reizes satiksim arī Mīko. Viņa aizskrējusi pēc aparātiem. Čara Nandi, jūs pavadīsiet mūs?

Meitene pakratīja galvu.

— Mans pavēlnieks nāk. Saule jau zemu, drīz sāksies darbs…

— Pozēt droši vien grūti? — Veda jautāja. — Tas ir īsts varoņdarbs! Es to nespētu.

— Arī es domāju, ka nespēšu. Bet, ja mākslinieka ideja aizrauj, tad pati gribot negribot iesaistos jaunradē un sāku meklēt tēla iemiesojumu savā ķermenī… Tūkstošiem nokrāsu taču apslēptas katrā kustībā! Tās jātver kā gaistoša mūzika…

— Čara, māksliniekam jūs esat īsts atradums!

— Atradums? Kā tad! — Vedu pārtrauca skanīgs bass. — Un kā es viņu atradu? Vienkārši neticami! — mākslinieks Kārts Sans augstu pacēla varenu dūri. Vējš jauca viņa gaišos matus un lika asinīm straujāk ritēt nosarkušajos vaigos.

— Pavadiet mūs, ja nesteidzaties, — Veda lūdza, — un pastāstiet!

— Kas nu es par stāstītāju! Bet tas tik un tā ir interesanti. Redzat, es gribu rekonstruēt rasu tipus, kādi senatnē līdz pat Sašķeltās pasaules ērai pastāvēja uz Zemes. Kad mana glezna «Gondvānas meita» bija iemantojusi atzinību, es iecerēju mākslinieciski atveidot citas rases tipu. Ķermeņa skaistumā visspilgtāk izpaužas rases īpašības, ko izkopusi daudzu paaudžu veselīga un tīra dzīve. Senatnē katrai rasei bija savs īpašs smalkums, sava dailes mēraukla, kas izveidojusies vēl mežonības laikos. Tā domājam mēs, mākslinieki, ko uzskata par atpalikušiem no kultūras kalngaliem… Un vienmēr uzskatīja, droši vien jau sākot ar vissenāko akmens laikmetu. Redziet nu, esmu atkal aizmaldījies sāņus… Vārdu sakot, biju iecerējis gleznu «Vidusjūras jeb Tetisa meita». Senās Grieķijas, Krētas, Divupes, Amerikas un Polinēzijas mītos mani pārsteidza tas, ka dievi nākuši lielāko tiesu no jūras. Kas gan var būt brīnišķīgāks par Afrodītes mītu — helēņu teiku par seno grieķu mīlas un skaistuma dievieti? Pats vārds: Afrodīte Anadiomena — dzimusi no putām, cēlusies no jūras… Dieviete, kas dzimusi no naksnīgās jūras putām un zvaigžņu mirdzuma pirmajos rītausmas staros, — kāda tauta izdomājusi vēl kaut ko dzejiskāku!…

— No zvaigžņu mirdzuma un jūras putām… — Veda Konga sadzirdēja sev blakus čukstu un slepus palūkojās uz Čaru.

Meitenes stingrais, kā no koka vai akmens izgrieztais profils modināja atmiņas par senajām tautām. Nelielais, taisnais deguns ar mazliet noapaļoto galu, ieslīpā piere, spēcīgais zods, bet galvenais — lielais atstatums no deguna līdz ausīm — visas antīkajām Vidusjūras tautām raksturīgās iezīmes atspoguļojās Čaras vaibstos.

Veda nemanot apskatīja viņu no galvas līdz papēžiem un nosprieda, ka šajā sievietē viss drusku pārmērīgs. Pārāk gluda āda, pārāk tievs viduklis, pārāk plati gurni… Arī stāja uzsvērti taisna. Un tāpēc pārāk izceļas tvirtās krūtis. Bet varbūt māksliniekam vajadzīgs tieši pārmērīgais, spilgti izteiktais?

Drīz ceļā viņiem gadījās akmeņu grēda, un Veda bija spiesta grozīt un papildināt tikko iegūto priekšstatu. Čara Nandi neparasti viegli, it kā dejodama, lēca no akmens uz akmeni.

«Viņā, bez šaubām, ir indiešu asinis,» Veda nolēma. «Vēlāk pajautāšu…»

— Lai radītu «Tetisa meitu», — mākslinieks turpināja, — man vajadzēja ciešāk sadraudzēties ar jūru, dziļāk izjust un saprast šo stihiju. Manai krētietei, tāpat kā Afrodītei, taču vajadzēja iznākt no jūras, bet tā, lai ikviens to saprastu. Kad taisījos gleznot «Gondvānas meitu», nostrādāju trīs gadus kādā Ekvatoriālām Āfrikas mežsaimniecībā. Pabeidzis gleznu, iestājos par mehāniķi uz slīdlaivas un divus gadu?! izvadāju pastu Atlantijas okeānā — zināt, visām šīm zivju, olbaltumvielu un sāls rūpnīcām, kas peld uz milzīgiem metāla plostiem.

Kādu vakaru vadīju savu slīdlaivu Atlantijas centrālajā daļā, rietumos no Azoru salām, kur pretstraume saplūst ar ziemeļu straumi. Tur cits aiz cita allaž veļas milzīgi viļņu kalni. Mana slīdlaiva brīžiem uzšāvās gandrīz līdz zemajiem mākoņiem, brīžiem strauji ienira viļņu lejās. Dzenskrūve rēca, es stāvēju uz komandtilta līdzās stūres vīram. Un pēkšņi — nekad to neaizmirsīšu!…

Iedomājieties vilni, augstāku par citiem, kas negantā ātrumā nesas mums pretī. Giganta mugurā, gandrīz ska-, rot ar rokām zemos, blīvos, pērļaini sārtos mākoņus, stāv meitene, iedegusi kā sarkana bronza… Vilnis vejas bez mazākā trokšņa, un viņa lido neizsakāmi lepna un vientuļa neaptveramā okeāna vidū. Slīdlaiva uzšāvās viļņa galotnē un aizjoņoja meitenei garām. Bet viņa laipni pamāja mums ar roku. Tikai tad es ievēroju, ka meitene stāv uz akvaplāna — zināt, tāda kājām vadāma dēļa ar akumulatoru un mazu motoriņu.

— Zinu, — Dars Veters atsaucās. — Pats kādreiz esmu izmantojis šo ierīci slīdēšanai pa viļņiem.

— Visvairāk mani satrieca tas, ka apkārt bija tikai zemi mākoņi, tuksnešains okeāns, vakara gaisma un meitene, kas joņoja milzīgas bangas mugurā. Sī meitene ir…

— Čara Nandi! — Evda Nala sacīja. — Tas saprotams. Bet no kurienes viņa radās?

— Kaut vai! — Kārts Sans bija spiests samierināties ar faktiem. — Bet man kopš tā brīža jūs kļuvāt par Vidusjūras meitu, manas nākamās gleznas vienīgo iespējamo modeli. Es gaidiju veselu gadu.

— Vai drīkstētu jūs apciemot un paskatīties? — Veda Konga jautāja.

— Lūdzu, tikai ne darba laikā. Labāk vakarā. Es strādāju ļoti lēni un neciešu tad citu cilvēku klātbūtni.

— Jūs gleznojat ar krāsām?

— Mūsu darbs ļoti maz mainījies gadu tūkstošos, kopš pastāv glezniecība. Cilvēka acs un optiskie likumi palikuši tie paši. Asāka kļuvusi vienīgi dažu toņu uztvere, izgudrotas jaunas hromkatoptriskas krāsas [12] Hromkatoptriskas krasas — krasas, kam piemīt gaismas iekšējās atstarošanas spējas (fantastiskas). ar iekšējiem refleksiem, atrasti daži jauni krāsu saskaņošanas paņēmieni. Bet visā visumā sirmās senatnes mākslinieks strādāja tāpat kā es. Un vienā otrā ziņā, domājams, labāk… Ticība, pacietība — mēs esam kļuvuši pārāk strauji un svārstīgi. Bet mākslā brīžiem labāk būt naivam… Redzat nu, jau atkal esmu novirzījies no tēmas! Man, mums laiks… Iesim, Čara.

Visi apstājās, pavadot skatieniem mākslinieku un viņa modeli.

— Tagad es zinu, kas viņš ir, — ieminējās Veda. — Es redzēju «Gondvānas meitu».

— Es arī, — reizē atsaucās Evda Nala un Mvens Mass.