Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Nīza?

— Dzīva, bet…

— Mirst?

— Pagaidām ne. Tikai smagi paralizēta. Skartas mugurkaula smadzenes, parasimpātiskā sistēma [15] Parasimpātiskā sistēma — autonoma nervu sistēma, kas pretēji simpātiskajai kontrolē aiztures reakcijas. , asociatīvie un jutekļu centri. Elpošana vienmērīga, tomēr ārkārtīgi palēnināta. Sirdsdarbība — viens sitiens simt sekundēs. Tā nav nāve, bet pilnīgs kolapss [16] Kolapss — ar krasi pavājinātu sirdsdarbību un asinsriņķošanas traucējumiem saistīts dziļas nesamaņas stāvoklis. , kas var ilgt nenoteiktu laiku.

— Apziņa un ciešanas izslēgtas?

— Izslēgtas.

— Absolūti? — priekšnieka asais skatiens kļuva sevišķi bargs, taču ārste neapmulsa.

— Absolūti!

Ergs Noors palūkojās uz biologu. Tas apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Ko domājat darit?

— Gādāt par pastāvīgu temperatūru, pilnīgu mieru, vāju apgaismojumu. Ja kolapss nepastiprināsies, tad… vai nav vienalga — miegs… kaut līdz Zemei… Bet tur — nekavējoties uz Nervu strāvu institūtu. Trieciens neapšaubāmi bija elektriskas dabas. Skafandrs izrādījās bojāts trīs vietās. Labi, ka viņa gandrīz nemaz neelpoja!

— Es pamanīju caurumiņus un aizlipināju tos ar savu plāksteri, — biologs sacīja.

Ergs Noors mēmā pateicībā paspieda viņa roku.

— Tikai… — iesāka Luma, — vajadzētu pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no palielinātā smaguma… Un tai pašā laikā bažas rada ne tik daudz starta paātrinājums kā tieši atgriešanās pie normālā smaguma spēka.

— Saprotu: jūs baidāties, ka pulss vēl vairāk palēnināsies. Bet tas taču nav svārsts, kura svārstību biežums mainās atkarībā no gravitācijas lauka intensitātes.

— Organisma impulsu ritms pakļaujas vispār tiem pašiem likumiem. Ja sirdsdarbība palēnināsies kaut vai divkārt — līdz vienam sitienam divsimt sekundēs, smadzenes saņems pārāk maz asiņu un…

Ergs Noors iegrima domās.

Viņa līdzstrādnieki pacietīgi gaidīja.

— Vai nevarētu rast izeju, ja organismu pakļautu paaugstinātam spiedienam skābekļa bagātinātā atmosfērā? — priekšnieks nedroši jautāja un, ieraudzījis biedru apmierinātos smaidus, tūlīt saprata, ka doma pareiza.

Zem Eona melnajām ūsām pazibēja līdzeni, balti zobi, un tūdaļ viņa skarbā seja kļuva bezbēdīgi jautra.

— Kaut arī nesamaņā, Nīza paliks dzīva, — ārste atviegloti uzelpoja. — Mēs iesim gatavot kameru. Es gribu pielāgot Zirdai domāto silikola vitrīnu. Tajā pietiks vietas hidrauliskajam krēslam, ko starta laikā izmantosim kā gultu. Kad paātrinājuma slodze atkritīs, iekārtosim Nīzu galīgi.

— Tiklīdz būsiet sagatavojušies, ziņojiet uz centrālo komandpunktu. Mēs nekavēsimies vairs ne mirkli. Pietiek melnās pasaules tumsas un smaguma!…

Ļaudis aizsteidzās uz dažādām kuģa telpām, kā nu kurš cīnīdamies ar melnās planētas drausmīgo pievilkšanas spēku.

Drīz atskanēja starta signālu uzvarošā melodija.

Astronauti jutās tik viegli un atraisīti kā vēl nekad. Visi ieslīga sēdekļu mīkstajos apkampienos. Taču startēt no smagās planētas bija ļoti grūti un bīstami. Kuģa atraušanai nepieciešamais paātrinājums tuvojās cilvēka izturības robežai, un navigatora visniecīgākā kļūda varēja novest pie ekspedīcijas bojā ejas.

Planetārajiem dzinējiem apdullinoši kaucot, Ergs Noors virzīja zvaigžņu kuģi tangenciāli pret apvārsni. Augošā smaguma ietekmē hidraulisko sēdekļu sviras noliecās aizvien zemāk. Vēl mazliet — sviras nolieksies līdz galam, un tad paātrinājuma spiediens kā milzu veseris sašķaidīs cilvēku trauslos kaulus. Ekspedīcijas priekšnieka rokas uz vadības pults kļuva neciešami smagas. Bet spēcīgie pirksti darbojās, un «Tantra», aprakstot slaidu loku, cēlās no blīvās tumsas pretim bezgalības dzidrajam melnumam. Ergs Noors nenovērsa acis no līmeņrāža sarkanās svītras — tā svārstījās tuvu nullpunktam, apliecinot, ka raķete ik brīdi var nosvērties lejup. Smagā planēta joprojām nebija izlaidusi «Tantru» no sava gūsta. Ergs Noors nolēma ieslēgt anamezona dzinējus, kas spēja pacelt zvaigžņu kuģi no jebkuras planētas. Džinkstoša vibrācija lika kuģim ietrīcēties. Sarkanā svītra palēcās dažus desmitus milimetru uz augšu. Vēl tikai mazliet…

Pēkšņi ekspedīcijas priekšnieks ieraudzīja periskopā, ka «Tantra» pārklājas ar plānu zilganas liesmas kārtu, kas lēni aizplūst gar kuģa korpusu. Atmosfēra palikusi aiz muguras! Saskaņā ar supravadāmības likumu palikušajām elektriskajām strāvām izplatījumā bija jānoplūst taisni gar kuģa sienām.

Zvaigznes atkal kļuva par gaismas adatām, un «Tantra» atbrīvojusies aizlidoja aizvien tālāk no briesmīgās planētas. Neciešamais pievilkšanas spēka slogs samazinājās ar katru sekundi. Astronautu ķermeņi kļuva arvien vieglāki. Drīz savu skanīgo dziesmu atsāka mākslīgās gravitācijas aparāts. Pēc daudzām melnās planētas drausmīgā smaguma apstākļos pavadītajām dienām parastais Zemes pievilkšanas spēks šķita neaprakstāmi niecīgs. Cilvēki pielēca kājās. Ingrīda, Luma un Eons aiz prieka sagriezās fantastiski sarežģītā un stiaujā dejā. Taču pēc brīža iestājās neizbēgamā reakcija, un «Tantras» apkalpes lielākā daļa devās atpūsties, lai īsā miegā pilnīgi atgūtu spēkus. Nomodā palika tikai Ergs Noors, Pels Lins, Purs Hiss un Luma Lasvi. Vajadzēja aprēķināt tādu pagaidu kursu, lai kuģis, aprakstot milzīgu loku perpendikulāri visai T zvaigznes sistēmas rotācijas plaknei, nokļūtu brīvajā starpzvaigžņu telpā un pie tam neskartu šīs sistēmas meteorītu un ledus joslas. Tikai pēc tam kuģim varēja piešķirt normālo ātrumu un uzsākt ilgstošo darbu, lai aprēķinātu īsto kursu.

Piecdesmit piecas stundas kuģa sienas dūca no anamezona dzinēju vibrācijas. Beidzot skaitītāji rādīja, ka «Tantras» ātrums — deviņsimt septiņdesmit miljoni kilometru stundā — jau tuvojas drošības robežai. Attālums no dzelzs zvaigznes diennaktī palielinājās vairāk nekā par divdesmit miljardiem kilometru.

Grūti aprakstīt atvieglojuma sajūtu, kas pārņēma trīspadsmit ceļotājus pēc visa pieredzētā un pārciestā: mirušās planētas, bojā gājušā «Algoraba» un drausmīgās melnās saules. Taču atbrīvošanās prieks bija nepilnīgs: četrpadsmitā apkalpes locekle — Nīza Krita, ieslīgusi nāvei līdzīgā miegā, nekustīgi gulēja īpašā slimnieku kajītes nodaļā…

Piecas sievietes — Ingrīda, Luma, otrā elektronikas inženiere, ģeoloģe un ritmiskās vingrošanas skolotāja Jone Mare, kas veica arī pārtikas sadalītājas, gaisa operatores un zinātnisko materiālu kolektores pienākumus, — bija sapulcējušās it kā uz senlaicīgu bēru ceremoniju. Nīzas ķermeni apguldīja uz bieza paklāja, ko sievietes bija sašuvušas no vismīkstākajiem Vidusjūras sūkļiem. Paklāju novietoja uz gaisa spilvena un ieslēdza sārtā silokola kupolā. Precīza ierīce — termobarooksistats — spēja gadiem ilgi uzturēt nepieciešamo temperatūru, spiedienu un gaisa režīmu apaļā kupola iekšienē. Mīksti gumijas izciļņi saturēja Nīzas ķermeni vienā un tai pašā stāvoklī, kuru ārste gribēja mainīt reizi mēnesī. Vislielākās rūpes viņai sagādāja nekrotiski izgulējumi, kas varēja rasties pilnīgā nekustīguma apstākļos. Tāpēc Luma nolēma pati uzraudzīt Nīzas ķermeni un uz vienu vai diviem gadiem atteikties no ilgstoša miega. Katalepsija nepārgāja. Ārstei izdevās vienīgi paātrināt Nīzas pulsu līdz vienam sitienam minūtē. Lai cik mazs bija šis sasniegums, tas tomēr ļāva samazināt plaušām kaitīgo skābekļa koncentrāciju.