Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Ergs Noors atvēra «Tantras» ceļojuma žurnāla seifu un izņēma kārbiņu ar spirāliskā zvaigžņu kuģa metālu, kas bija iegūts uz melnās planētas. Smagā, debeszilā lauska cieši iegulās delnā. Ergs Noors zināja, ka mūsu Saules sistēmā, kā ari tuvāko zvaigžņu pasaulēs šāda metāla nav. Lidz ar vēsti par Zirdas bojā eju tā, šķiet, ir svarīgākā ziņa, ko viņi nogādās Zemei un Lielajam Lokam…

Dzelzs zvaigzne atrodas samērā netālu no Saules, un speciāli sagatavotai ekspedīcijai tagad, pēc «Buras» un «Tantras» pieredzes, melnā planēta nebūs vairs bīstama, lai cik drausmīgi melno krustu un medūzu pulki arī mitinātos šajā mūžīgās tumsas valstībā. Spirāldisku viņi atvēra neveiksmīgi. Ja nevajadzētu tik ļoti steigties, viņi droši vien jau toreiz būtu sapratuši, ka gigantiskā vītņveida caurule ir zvaigžņu kuģa dzinēju sistēmas daļa.

Ekspedīcijas priekšnieka atmiņā vēlreiz uzausa pēdējās, liktenīgās dienas notikumi: pašaizliedzīgā Nīza ar savu ķermeni sargāja viņu, kas bija nevarīgi saļimis briesmoņa tuvumā. Tikai īsu laiku ziedēja meitenes skaidrā milestiba, kurā seno Zemes sieviešu cēlā uzticība apvienojās ar jaunā laikmeta atklātību un gudro drosmi…

Purs Hiss nedzirdami ienāca centrālajā komandpunktā, lai nomainītu priekšnieku. Ergs Noors devās uz bibliotēku-laboratoriju un no turienes nevis pa kuģa vidējās daļas gaiteni uz guļamtelpām, bet gan tieši uz slimnieku kajīti.

Izkliedētā dienas gaismā laistījās silikola skapji ar medikamentiem un instrumentiem, metāliski spīguļoja rentgena aparāti, mākslīgās asinsriņķošanas un elpošanas ierīces. Ekspedīcijas priekšnieks atbīdīja blīvo aizkaru, kas sniedzās līdz pašiem griestiem, un iegāja īpašā nodalījumā, kur valdīja dziļa krēsla. Vājā, mēnesnīcai līdzīgā gaisma silikola sārtajā kristālā ieguva tikami siltu nokrāsu. Divi tiratroni, kas bija ieslēgti, lai novērstu pēkšņa kolapsa briesmas, tikko dzirdami klikšķēja, stimulēdami paralizētās meitenes sirdsdarbību. Aiz sārti sudrabainas gaismas pielietā kupola sienām Nīza likās iegrimusi saldā miegā. Senču veselīgā, tīrā un sātīgā dzīve simt paaudžu laikā bija noslīpējusi līdz augstai mākslinieciskai pilnībai sievietes ķermeņa— Zemes daiļākā radījuma — spēcīgās, lokanās formas.

Cilvēki sen zināja, ka liktenis piešķīris viņiem planētu ar milzīgu ūdens bagātību. Ūdens veicināja varenas augu valsts izveidošanos, bet tā savukārt radīja milzīgus nesaistīta skābekļa krājumus. Tad neatturami sāka attīstīties dzīvnieku valsts, kas simtu miljonu gados pakāpeniski pilnveidojās, līdz beidzot parādījās domājoša būtne — cilvēks. Dzīvības attīstības vēstures gigantiskā pieredze neskaitāmās planētu sistēmās neapstrīdami pierādījusi: jo grūtāks un garāks ir aklās evolucionārās izlases ceļš, jo pilnīgākas kļūst augstāko, domājošo būtņu formas, jo smalkāk, mērķtiecīgāk tās piemērojas apkārtējās vides apstākļiem, dzīves prasībām. Un, lūk, taisni šo mērķtiecību mēs saucam par skaistumu.

Viss esošais kustas un attīstās pa spirāli. Domājot par dzīvības un it īpaši par cilvēku sabiedrības attīstību, Ergs Noors uzskatāmi iztēloja sev šo grandiozo vispārējās augšupejas spirāli. Jo smagāki bioloģisko mašīnu — organismu dzīves un darba apstākļi, jo grūtāks sabiedrības attīstības ceļš, jo ciešāk sagriezta augšupejas spirāle un blīvāks vītņu sakārtojums, — jo lēnāks ir attīstības process un jo vairāk standartizētas, līdzīgas formas tas rada.

Viņš veltīgi dzinies pēc brīnišķīgajām zilo zvaigžņu planētām un aplami mācījis Nīzu! Cilvēks nelido uz jaunām pasaulēm, lai atklātu neapdzīvotas planētas, uz kurām gluži nejauši, dabas untumu dēļ, izveidojušies labvēlīgi apstākļi, bet gan pārdomāti, plānveidīgi, soli pa solim virzās uz priekšu pa visu Galaktikas zaru, lai vairotu atziņas un darītu dzīvi skaistu… kā Nīza…

Dziļās skumjās Ergs Noors pēkšņi noslīga uz ceļiem pie sārtā silikola sarkofaga. Meitene, šķiet, nemaz neelpoja. Viņas plaksti bija cieši aizvērti, un garās skropstas meta violetas ēnas uz vaigiem. Starp pusatvērtajām lūpām vizēja baltie zobi. Kreisajā plecā, pie elkoņa locītavas un uz kakla iezīmējās bāli zilgani plankumi — nezvēra elektrisko triecienu pēdas.

— Vai redzi, vai jel atceries ko savā miegā? — Ergs Noors, dziļi saviļņots, jautāja un tai pašā brīdī juta, ka viņa griba kļūst mīkstākā par vasku, ka sažņaudzas krūtis un pietrūkst elpas.

Ekspedīcijas priekšnieks tā saspieda sakļautos pirkstus, ka tie kļuva zilgani. Viņš centās iedvest Nīzai savas domas, savu kvēlo aicinājumu: dzīvo un esi laimīga! Bet rudmatainā meitene palika nekustīga kā sārta marmora statuja, kas tikai atveido dzīvu modeli.

Ārste Luma Lasvi nemanāmi ienāca slimnieku kajītē un tūdaļ sajuta cita cilvēka klātbūtni. Piesardzīgi atbīdījusi aizkaru, viņa ieraudzīja ceļos noslīgušo priekšnieku, kas bija sastindzis kā piemineklis tiem miljoniem vīriešu, kuriem nācies apraudāt savas mīļotās. Ne jau pirmo reizi ārste sastapa šeit Ergu Nooru, un viņas sirdī pamodās skaudrs žēlums. Kad priekšnieks drūmi piecēlās, Luma steigšus piegāja viņam klāt un satraukti pačukstēja:

— Man jārunā ar jums.

Ergs Noors pamāja ar galvu un, piemiedzis acis, iegāja slimnīcas priekštelpā. Viņš neapsēdās uz piedāvātā krēsla, bet palika stāvot, atspiedies pret izstarotāja statni. Lai smeltos drosmi gaidāmajai sarunai, Luma Lasvi izslējās visā savā nelielajā augumā. Priekšnieka skatiens tomēr neļāva viņai sagatavoties.

— Jūs zināt, — ārste nedroši iesāka, — ka mūsdienu neiroloģija izpētījusi emociju rašanos tiklab cilvēka apziņā, kā arī zemapziņā. Un pat zemapziņu izdodas ietekmēt ar medikamentiem, ievadot tos senajās smadzeņu daļās, kas kontrolē organisma, tai skaitā arī nervu sistēmas un daļēji arī augstākās nervu darbības ķīmisko regulāciju.

Ergs Noors sarauca uzacis. Luma Lasvi juta, ka runā pārāk gari un izvairīgi.

— Es gribu teikt, ka medicīna spēj ietekmēt smadzeņu centrus, kuros lokalizēti spēcīgi pārdzīvojumi. Es varētu…

Erga Noora spjā pavīdēja izpratne, atplaiksnījās tikko jaušams smaids.

— Jūs varētu iedarboties uz manu mīlestību, — viņš ātri jautāja, — un līdz ar to atbrīvot mani no ciešanām?

Ārste nodūra acis.

Ergs Noors pateicīgi sniedza viņai roku un pakratīja galvu.

— Es neatteikšos no savas jūtu bagātības, lai kādas ciešanas tā man sagādātu. Ciešanas, ja vien tās nav pārmērīgas, ved uz saprašanu, saprašana — uz mīlestību. Tā noslēdzas loks. Jūs esat laba, Luma, bet nevajag!

Un ar parasto straujumu priekšnieks pazuda aiz durvīm.

Steigdamies, kā avārijas laikā, elektronikas inženieri un mehāniķi pēc trīspadsmit gadiem atkal uzstādīja centrālajā komandpunktā un bibliotēkā TVF ekrānus. Zvaigžņu kuģis bija sasniedzis joslu, kurā kļuva iespējams uztvert Zemes atmosfēras izkliedētos radioviļņus.

Dzimtās planētas balsis, skaņas, formas un krāsas uzmundrināja ceļotājus un tai pašā laikā modināja viņos nepacietību — kosmiskā ceļojuma ilgums kļuva aizvien grūtāk paciešams.

Parastajā tālo kosmisko reisu vilnī «Tantra» sauca piecdesmit septīto mākslīgo pavadoni. Kuru katru stundu varēja gaidīt atbildi no šīs varenās raidstacijas, kas saistīja Zemi ar kosmosu.

Beidzot zvaigžņu kuģa signāli sasniedza Zemi.

Visa «Tantras» apkalpe bija nomodā un pulcējās ap uztvērējiem. Trīspadsmit gadus pēc Zemes laika rēķina un deviņus atkarīgos gadus astronautiem nebija sakaru ar dzimto planētu. Tagad viņi atgriezās dzīvē un ar neremdināmu kāri uzsūca katru vārdu, kas nāca no Zemes. Vispasaules radiotīklā ļaudis apsprieda svarīgus jautājumus, kurus, kā parasti, varēja izvirzīt ikviens, kas to vēlējās.