Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Bija aizritējuši čeiri mēneši. Zvaigžņu kuģis lidoja pa precīzi aprēķinātu kursu, neskarot brīvo meteorītu joslas. Piedzīvojumu un pārmērīgā darba nomocītā apkalpe iegrima septiņu mēnešu miegā. Šoreiz nomodā palika nevis trīs, bet četri cilvēki. Dežurantiem Ergam Nooram un

Pūram Hisam pievienojās ārste Luma Lasvi un biologs Eons Tāls.

Ekspedīcijas priekšnieks, kas bija atradis izeju no viskļūmīgākā stāvokļa, kādā Zemes zvaigžņu kuģim jebkad gadījies nokļūt, jutās ļoti vientuļš. Četri lidojuma gadi, kas vēl šķīra «Tantru» no Zemes, pirmo reizi likās bezgala gari. Viņš netaisījās mierināt sevi ar ilūzijām. Tikai uz Zemes bija cerības izglābt Nīzu.

Ergs Noors ilgi atlika to, ko citos apstākļos būtu izdarījis jau otrajā dienā pēc starta, proti, «Buras» stereofilmu apskati. Viņš gribēja kopā ar Nīzu redzēt un dzirdēt pirmās vēstis no Zemes vasaras nakšu zilās zvaigznes brīnum skaistajām planētām. Lai tad kopā aЈ viņu īstenotu visu laikmetu drosmīgākos un romantiskākos sapņus — atklātu jaunas zvaigžņu pasaules — cilvēces nākamās apmetnes kosmosā…

Filmas, ko uzņēma astoņu parseku attālumā no Saules pirms astoņdesmit gadiem un ko pēc tik ilga laika atrada nenoslēgtajā kuģi uz T zvaigznes melnās planētas, bija lieliski saglabājušās. Drīz pussfēriskais stereoekrāns pārcēla četrus skatītājus no «Tantras» uz turieni, kur augstu pāri galvām mirdzēja zilā Vega.

Atri mijās īsi sižeti — aizvien lielāks auga žilbinoši zilais spīdeklis, un pa starpām ievijās kadri no kuģa dzīves. Lūk, pie skaitļošanas mašīnas strādā pavisam * jauns ekspedīcijas priekšnieks, bet novērojumus veic vēl jaunāki astronomi. Lūk, obligātās ikdienas sporta nodarbības un dejas, kurās ekspedīcijas dalībnieki sasnieguši akrobātisku meistarību. Zobgalīga balss paskaidroja, ka visā ceļā uz Veģu pirmo vietu paturējusi bioloģe. Tiešām, meitene ar īsiem, gandrīz linu baltiem matiem un lieliski attīstītu ķermeni neatdarināmi viegli un graciozi izpildīja vissarežģītākos vingrojumus.

Raugoties pussfēriskajā ekrānā, kur cits pēc cita parādījās spilgti attēli, kas bija pilnīgi saglabājuši dabiskās krāsas, neviļus aizmirsās, ka šos jautros, enerģiskos astronautus sen aprijuši dzelzs zvaigznes riebīgie nezvēri.

Skopā ekspedīcijas hronika drīz bija galā. Projekcijas aparāta gaismas pastiprinātāji sāka skaļi dūkt — violetais spīdeklis liesmoja tik nevaldāmi, ka pat šeit Vegas attēls piespieda cilvēkus uzlikt aizsargbrilles. Milzīgā,

stipri saplakusi zvaigzne, kā diametra, tā masas ziņā turpat trīs reizes lielāka par Sauli, trakā ātrumā griezās ap savu asi. Tās ekvatoriālais ātrums bija trīssimt kilometru sekundē. Neaprakstāmi spilgta gāzes lode, kuras virskārta sakarsusi līdz vienpadsmit tūkstošiem grādu, pāri miljoniem kilometru izpleta pērļaini sārtus uguns spārnus. Vegas stari kā teiksmaini šķēpi traucās izplatījumā. Šķita, ka tie noslauka un sadragā visu, kas gadās ceļā. Šo staru neciešamajā spožumā slēpās zvaigznes tuvākā planēta. Bet nekādi Loka pasaulēs radīti kuģi nespēja ienirt šādā liesmu jūrā.

Fotogrāfiskos attēlus nomainīja mutvārdu ziņojums par ekspedīcijas novērojumiem. Uz ekrāna parādijās stereometrisku rasējumu līnijas, kas iezīmēja Vegas pirmās un otrās planētas izvietojumu. «Burai» neizdevās tuvoties arī otrajai planētai, kuru no centrālā spīdekļa šķīra simt miljoni kilometru.

Milzīgas protuberancesuzšaudamās no zvaigznes atmosfēras — caurspīdīgā violeto liesmu okeāna, izstiepa telpā savas svilinošās rokas. Vegas enerģija bija tik liela, ka zvaigzne izstaroja galvenokārt visspēcīgākos — spektra violetās un neredzamās daļas kvantus [17] Kvants — niecīgs, nedalāms izstarojamās enerģijas daudzums. . Pat raugoties caur trīskāršu filtru, tā šķita drausmīgi nereāla, kā tikko saskatāms un tomēr nāvējošs rēgs… Pārvarot spīdekļa gravitāciju, izplatījumā laiku pa laikam sacēlās gaismas vētras, kuru tālās atbalsis bīstami svaidīja «Buru». Kosmisko staru un cita veida cieto izstarojumu skaitītāji atteicās darboties. Droši aizsargātā kuģa iekšienē sāka pieaugt kaitīgā jonizācija. Ekspedīcijas dalībnieki varēja tikai minēt, cik milzīga staru enerģija tur, aiz kuģa sienām, neganti lauzās tukšumā, cik daudzus kvintiljonus kilovatu daba nelietderīgi izšķieda.

«Buras» priekšnieks piesardzīgi tuvināja zvaigžņu kuģi trešajai planētai, ko aptvēra tikai plāna, caurspīdīga atmosfēra. Acīm redzot zilās zvaigznes ugunīgā

Protuberances — sakarsētu gāzu izvirdumi, kas 110 zvaigznes (piemēram, no Saules) virsmas tiek izsviesti milzīgā attālumā.

Elpa bija aizpūtuši vieglo gāzu apvalku, kas tagad izveidoja lielās planētas ēnas pusē garu, vāji mirdzošu asti… Indīgi fluora un oglekļa oksīda izgarojumi, inerto gāzu blīvums — šādā atmosfērā neviena Zemes radība nespētu dzīvot ne mirkli.

No planētas dzīlēm izspraucās asas, šķautnainas virsotnes un stāvas, robotas sienas — milzīgas akmens masas, sarkanas kā tikko cirstas brūces un melnas kā bezdibeņi. Negantu viesuļvētru appūstajās vulkānisko iežu plakankalnēs zaigoja iegruvumi un plaisas, kurās pa asiņainām uguns dzīslām plūda nokaitēta magma.

Augstu uzvijās biezi pelnu mākoņi, kas planētas apgaismotajā pusē šķita žilbinoši zili, bet ēnas pusē — necaurredzami melni. Gigantiski, tūkstošiem kilometru gari zibeņi šaudījās visos virzienos, liecinot, ka elektrība piesātinājusi nedzīvo atmosfēru.

Milzīgās, violetās saules draudīgais rēgs, melnas debesis, ko pa pusei aizsedza pērļaini zaigojošs vainags, bet lejā uz planētas — sārtas, kontrastainas ēnas mežonīgajā klinšu haosā, ugunīgas plaisas, krokas un riņķi, nemitīga zaļo zibeņu mirga…

Stereoteleskopi uztvēra un elektronu filmas pierakstīja visu to ar aukstu, necilvēcisku precizitāti.

Taču pie aparātiem stāvēja dzīvas būtnes, un ceļotāji, dabiski, izjuta viņu protestu pret inertās matērijas nejēdzīgi postošo spēku šai naidīgajā trakojošas kosmiskas uguns pasaulē. Fantastiskās ainavas hipnotizētie cilvēki priecīgi saskatījās, kad balss reproduktorā paziņoja, ka «Bura» dodas uz ceturto planētu.

Pēc dažām sekundēm zvaigžņu kuģa ķīļa teleskopos parādījās Vegas pēdējā, ārējā planēta, kas bija gandrīz tikpat liela kā Zeme. «Bura» sāka strauji nolaisties. Acīm redzot ceļotāji bija nolēmuši.par katru cenu izpētīt pēdējo planētu, izmantot pēdējo iespēju atklāt pasauli, ja arī ne brīnišķīgu, tad vismaz derīgu apdzīvošanai.

Ergs Noors neviļus atzīmēja, ka domās lietojis piekāpīgo vārdiņu «vismaz»… To pašu savā laikā droši vien darīja arī «Buras» ļaudis, aplūkojot planētu spēcīgos teleskopos.

«Vismaz!…» Sai vienā vārdā bija ietverta atteikšanās no sapņa par Vegas brīnum skaistajām pasaulēm, par kosmosa dzīlēs apslēptām pērlēm, kuru dēļ Zemes cilvēki labprātīgi panesa četrdesmit piecu gadu ilgu ieslodzījumu zvaigžņu kuģī un vairāk nekā uz sešdesmit gadiem atstāja dzimto planētu.

Bet šobrīd, aizrautīgi skatīdamies ekrānā, Ergs Noors par to nedomāja. Kopā ar «Buras» apkalpi viņš it kā lidoja pāri neiedomājami tālajai planētai. Tiem — bojā gājušajiem un šiem — dzīvajiem ceļotājiem par lielu apbēdinājumu planēta izrādījās līdzīga Zemes tuvākajam kaimiņam Saules sistēmā — Marsam, ko astronauti pazina jau kopš bērnības. Tas pats plānais, caurspīdīgais gāzu apvalks ar zaļgani melnām, allaž skaidrām debesīm, tā pati līdzenā tuksnešaino kontinentu virsma ar pussagruvušu kalnu paliekām. Tikai uz Marsa naktīs valdīja stindzinošs aukstums un diennakts temperatūra krasi svārstījās. Tur bija sekli, milzīgām peļķēm līdzīgi purvi, kas izžuva gandriz pavisam sausi, trūcīgs, rets lietus vai sarma un izmirstoša dzīvība — sīki augi un dīvaini, kūtri dzīvnieki, kas mūža lielāko daļu pavadīja, ierakušies augsnē.