Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Spirālveida kustību pazina jau pirms gadu tūkstošiem, — piesardzīgi ieminējās Mvens Mass.

Rens Bozs nevērīgi atmeta ar roku:

— Kustību, bet ne tās likumus! Tātad, lūk, ja elektromagnētiskais un gravitācijas lauks ir vienas un tās pašas matērijas īpašības divas puses un ja telpa ir gravitācijas funkcija, tad elektromagnētiskā lauka funkcija ir antitelpa! Pāreja starp tām dod nulltelpas vektoriālo ēnas funkciju, kas vienkāršajā sarunu valodā pazīstama kā gaismas ātrums. Un es uzskatu par iespējamu iegūt nulltelpu jebkurā virzienā. Mvens Mass grib uz Tukāna epsilonu. Man viss viens, kaut tikai varētu izdarīt eksperimentu. Izšķirošo eksperimentu! — fiziķis atkārtoja un gurdi nolaida gaišās skropstas.

— Eksperimentam nepieciešamas ne vien ārējās stacijas un visa Zemes enerģija, bet acīm redzot vēt kaut kāda iekārta. Diezin vai tā būs vienkārša un ātri izgatavojama?

— Sajā ziņā mums laimējies. Mēs varam izmantot Kora Julla iekārtu, kas atrodas Tibetas observatorijas tuvumā. Pirms simt septiņdesmit gadiem tur veica dažādus mēģinājumus, pētījot telpu. Protams, šo to nāksies pārveidot, bet brīvprātīgo palīgu netrūks. Kurā katrā laikā es varu sadabūt piecus, desmit, divdesmit tūkstošus. Pietiek pasaukt, un viņi tūdaļ ņems atvaļinājumu.

— Jūs tiešām esat visu paredzējuši. Paliek tikai pēdējais, visnopietnākais iebildums — eksperimenta bīstamība. Rezultāts var būt gluži negaidīts, jo saskaņā ar lielo skaitļu likumu šāds mēģinājums nav iespējams šaurā mērogā. Te no paša sākuma vajadzīgs kosmisks vēriens…

— Kurš zinātnieks gan nobīsies riska? — Rens Bozs paraustīja plecus.

— Ne jau par personīgo risku ir runa! Es zinu, ka tūkstoši atsauksies, tiklīdz būs nepieciešami brīvprātīgie bīstamam pasākumam. Bet šajā eksperimentā jāiekļauj ārējās stacijas, observatorijas — visi tie aparāti, kuru radīšanai cilvēce patērējusi milzumu darba. Aparāti, kas pavēruši mums logu uz kosmosu, ļāvuši cilvēcei ieskatīties citu pasauļu dzīvē, jaunradē, atziņās. Sis logs ir cilvēces lielākais sasniegums! Un vai jums, man, jebkuram cilvēkam un pat cilvēku grupai ir tiesības riskēt ar to, ka tas aizcirtīsies kaut uz īsu laiku? Es gribētu zināt: vai jūs jūtat, ka jums tādas tiesības ir un ar ko tās pamatotas?

— Man ir, — Mvens Mass piecēlās, — un pamatotas… Jūs piedalījāties izrakumos… Vai tad miljardiem skeletu aizmirstos kapos atstāja jūs vienaldzīgu? Vai tad viņi nebrēc uz mums, neprasa, nepārmet? Man bieži rādās miljardi mirušo, kuru jaunība, skaistums un dzīvesprieks aizslīdējis kā smiltis, kas izbirst caur pirkstiem. Un visi viņi prasa atminēt lielo laika mīklu vai vismaz uzsākt cīņu ar to! Bet uzvarēt telpu īstenībā nozīmē uzvarēt arī laiku — lūk, kāpēc esmu pārliecināts par savu taisnību un iecerētā darba vērtību!

— Es izteikšu savas jūtas citādi, — Rens Bozs sacīja. — Bet tas ir tikai cits šās problēmas aspekts. Kosmiskā telpa joprojām nav pieveikta, tā atdala pasaules, neļauj mums apmeklēt attīstības ziņā tuvas planētas un saplūst ar tām vienā varenā, priekiem bagātā saimē. Ja šo šķērsli izdotos novākt, tā būtu vislielākā pārvērtība pēc Pasaules apvienošanas ēras, kad cilvēce beidzot darīja galu dažādo tautu nejēdzīgi nošķirtai pastāvēšanai un apvienojās, izdarot milzu lēcienu savā attīstībā un līdz ar to iegūstot nesalīdzināmi lielāku varu pār dabu. Katrs solis šajā ceļā ir svarīgāks par visu pārējo, par visiem citiem pētījumiem un atziņām.

Tikko Rens Bozs apklusa, ierunājās Mvens Mass.

— Ir vēl viens apstāklis, personisks. Jaunībā man reiz gadījās izlasīt vecu vēsturisku romānu krājumu. Tajā bija kāds stāsts par jūsu senčiem, Dar Veter. Viņiem uzbrucis liels iekarotājs — nežēlīgs cilvēku bende, kādu netrūka visu sabiedrības zemāko pakāpju vēsturē. Stāstā aprakstīts spēcīgs jauneklis, kas bezgala mīlējis. Viņa meiteni saņēmuši gūstā un aizveduši, — toreiz to apzīmēja ar vārdu «aizdzīt». Iedomājieties, sasietus vīriešus un sievietes kā lopus dzina uz iekarotāju dzimteni. Ģeogrāfiju ļaudis vēl nezināja, vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija jājamie un nastu nesēji dzīvnieki. Tālaika cilvēkiem pasaule bija mīklaināka, bīstamāka un grūtāk aptverama nekā mums kosmiskā telpa. Un tomēr jaunais varonis meklējis savu ilgu priekšmetu, daudzus gadus klīzdams pa neiedomājami bīstamiem ceļiem, līdz beidzot atradis meklēto kaut kur dziļi Āzijas kalnos. Grūti izteikt jaunības iespaidu, bet vēl tagad man brīžiem liekas, ka arī es varētu iet uz kāroto mērķi, pārvarot visus kosmosa šķēršļus!

Dars Veters vāji pasmaidīja.

— Saprotu… Un tomēr man nav skaidra loģiskā sakarība, kas saista krievu stāstu ar jūsu centieniem kosmosā. Rena Boza motīvi skaidrāki. Bet jūs jau brīdinājāt, ka šis apstāklis ir tīri personisks…

Dars Veters apklusa. Viņš klusēja tik ilgi, ka Mvens Mass nemierīgi sakustējās,

— Tagad es saprotu, — Dars Veters lēni teica,

— kāpēc ļaudis agrāk smēķēja, dzēra, kāpēc šaubu un svārstību, trauksmes un vientulības stundās uzmundrināja sevi ar narkotiskām vielām. Šobrīd arī es esmu vientuļš un šaubos. Ko lai saku jums? Kas es tāds esmu, ka drīkstu aizliegt jums lielo eksperimentu? Bet vai man ir tiesības atļaut to? Jums jāgriežas pie Padomes, tad…

— Nē, ne tā! — Mvens Mass piecēlās, un viņa milzīgais ķermenis saspringa it kā nāves briesmās. — Pasakiet mums: vai jūs izdarītu šo eksperimentu? Kā ārējo staciju pārzinis. Nevis kā Rens Bozs… Viņa stāvoklis — pilnīgi cits!

— Nē! — Dars Veters nekavēdamies atbildēja.

— Es vēl nogaidītu.

— Ko?

— Eksperimentālas iekārtās būvi uz Meness!

— Bet enerģija?

— Mēness gravitācijas lauks ir vājāks. Tas samazinās izmēģinājuma mērogu. Varēs iztikt ar dažām Q enerģijas stacijām.

— Bet tas prasīs simt gadus, un es to vairs nepieredzēšu!

— Jūs nē. Taču cilvēcei nav tik svarīgi, vai eksperiments notiks tagad vai paaudzi vēlāk.

— Toties man tas nozīmē beigas, beigas visiem sapņiem! Un Rēnam Bozām…

— Neiespējamību eksperimentāli pārbaudīt teoriju un tātad — neiespējamību labot un papildināt to.

— Vairāk galvu — vairāk prāta. Mēģiniet griezties pie Padomes!

— Padome jau izlēmusi — ar jūsu domām un vārdiem. Mums nav ko gaidīt no tās, — Mvens Mass klusi teica.

— Jums taisnība. Arī Padome nepiekritīs.

— Ilgāk vairs neiztaujāšu jūs. Jau tā jūtos vainīgs — mēs ar Renu uzvēlām jums visu lēmuma nastu.

— Tas bija mans pienākums, jo pieredzes ziņā esmu vecāks. Nav jūsu vaina, ka uzdevums izrādījās reizē liels un bīstams.

Rens Bozs pirmais ierosināja atgriezties ekspedīcijas pagaidu apmetnē. Trīs vīri, drūmi un nerunīgi, aizsoļoja pa smilšaino liedagu. Katrs citādi pārdzīvoja atteikšanās rūgtumu. Dars Veters pa laikam uzmeta skatienu ceļabiedriem un domāja, ka viņam šobrīd visgrūtāk. Dara Vetera dabā bija daudz pārgalvības, ar ko viņam nācās cīnīties visu mūžu. Acīm redzot viņa raksturā saglabājies kaut kas no senajiem laupītājiem. Kādēļ gan citādi viņš būtu izjutis tādu prieku draiskajā cīņā ar vērsi?… Un bijušā ārējo staciju pārziņa dvēsele ar sašutumu protestēja pret saprātīgo, kaut arī ne visai drosmīgo lēmumu.

No slimnieku kajītes iznāca ārste Luma Lasvi un biologs Eons Tāls. Ergs Noors piesteidzās viņiem klāt.