Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Tumšās klintis slējās augšup, veidojot kaut ko līdzīgu milzīgai arkai, zem kuras stāvēja gigantiska zirga statuja. Neviena aļģe, neviens gliemežvāks nebija pielipis pie tās pulētās virsmas. Nepazīstamais tēlnieks laikam gribējis šajā skulptūrā vispirms atveidot spēku. Viņš bija palielinājis ķermeņa priekšējo daļu, nesamērīgi paplašinājis varenās krūtis, augstu paslējis lepni izliekto kaklu. Kreisā priekškāja pacelta, ceļa locītavas apaļums vērsts tieši pret skatītāju, bet milzīgais pakavs gandrīz pieskaras krūtīm. Trīs pārējās kājas veidotas it kā spējā atgrūdienā. Radās iespaids, ka milzīgais dzīvnieks traucas uz priekšu un tūdaļ nospiedīs skatītāju ar visu savu pasakaino spēku. Varenā kakla liekumā reljefi izcēlās viļņojošas krēpes. Arī galva atspiedās gandrīz pret krūtīm, bet acis lūkojās caur pieri — ļauni un draudoši. Pat nezvēra mazās, pieblieztās ausis uzsvēra tā nevaldāmi nikno dabu.

Pārliecinājusies, ka Dars Veters jūtas apmierinoši, Mīko atstāja viņu uz plakanās klints un vēlreiz ienira dzijumā. Miršanas nomocīta, meitene šķita beidzot pietiekami izbaudījusi sava atraduma lielisko skatu. Viņa apsēdās Daram Veteram blakus un klusēja, līdz pilnīgi atguva elpu.

— Interesanti, kāds gan varētu būt šīs statujas vecums? — Mīko pati sev domīgi jautāja.

Dars Veters paraustīja plecus, atcerēdamies to, kas bija viņu visvairāk pārsteidzis.

— Kāpēc statuja nemaz nav apaugusi ar aļģēm vai gliemežnīcām?

Mīko strauji pievērsās viņam.

— Jā, jā! Es pazīstu šādus atradumus. Tie visi izrādījās pārklāti ar īpašu sastāvu, kas neļauj apaugt ar dzīvām būtnēm. Tādā gadījumā statuja radīta apmēram SPE pēdējā gadsimta beigās.

Jūrā, starp krastu un saliņu, parādījās kāds peldētājs. Tuvodamies viņš pa laikam izslējās no ūdens un pacēla roku sveicienam. Dars Veters pazina Mvena Masa platos plecus un spīdīgi tumšo ādu. Drīz slaidā, melnā figūra bija sasniegusi krasta akmeņus, un atklāts, labsirdīgs smaids žilbinoši iemirdzējās jaunā ārējo staciju pārziņa mitrajā sejā. Viņš laipni pamāja meitenei un ar plašu, brīvu žestu sveicināja Daru Veteru.

— Mēs ar Renu Bozu esam atbraukuši uz vienu dienu, lai izlūgtos jūsu padomu.

— Ar Renu Bozu?

— Fiziķi no Zinību robežu akadēmijas…

— Es viņu mazliet pazīstu. Viņš taču pētī telpas un lauka mijiedarbību… Kur jūs atstājāt viņu?

— Krastā. Viņš nepeld, katrā ziņā ne tā kā jūs…

Viegls šļakstiens pārtrauca Mvena Masa runu.

— Es aizpeldēšu pie Vedas! — Mīko sauca viņiem no jūras.

Dars Veters draudzīgi uzsmaidīja meitenei.

— Peld ar atklājumu! — viņš paskaidroja Mvenam Masam un izstāstīja par zemūdens statuju.

Afrikānis klausījās bez sevišķas intereses. Viņa garie pirksti nemitīgi ņirbēja, aptaustīdami zodu, bet skatienā izpaudās nemiers un cerība.

— Jūs satrauc kaut kas nopietns? Tādā gadījumā nekavēsim veltīgi laiku…

Mvens Mass izmantoja šo uzaicinājumu. Sēdēdams kraujas malā virs dzelmes, kas slēpa mīklaino skulptūru, viņš stāstīja par savām nežēlīgajām šaubām. Viņa tikšanās ar Renu Bozu nav bijusi nejauša. Tukāna epsilona brīnišķīgās pasaules aina pārāk dziļi ietekmējusi viņu. Un kopš tās nakts viņa sapnis ir tuvināties šai pasaulei, par katru cenu pārvarot drausmīgo šķērsli — telpu. Panākt, lai no ziņojuma, signāla vai skata pārraides līdz uztveršanai nepaietu cilvēka mūžam neaptverams laika posms — sešsimt gadu! Sajust šīs daiļās, mums tik ļoti līdzīgās dzīves pulsu, pāri izplatījuma bezdibenim sniegt roku cilvēkiem brāļiem! Mvens Mass bija veltījis ļoti daudz pūļu, lai iepazītos ar neatrisinātajiem jautājumiem un nepabeigtajiem mēģinājumiem, kas jau tūkstošiem gadu nodarbināja zinātniekus, kuri pētīja telpu kā matērijas funkciju. To pašu problēmu, par kuru Veda Konga sapņoja naktī, kad viņa pirmo reizi uzstājās Lielā Loka pārraidē…

Zinību robežu akadēmijā šādus pētījumus patlaban vadīja Rens Bozs — jauns fiziķis matemātiķis. Kopēji centieni darīja neizbēgamu viņu tikšanos, no kuras vēlāk izauga patiesa draudzība.

Tagad Rens Bozs uzskata, ka problēma izstrādāta līdz eksperimenta stadijai. Bet, tāpat kā viss, kas saistīts ar kosmiskiem mērogiem, arī šis eksperiments nav iespējams laboratorijas apstākļos. Milzīgā problēma prasa milzīgu eksperimentu. Rens Bozs nācis pie secinājuma, ka eksperimentam jāizmanto ārējās stacijas, un visa Zemes enerģētiskā jauda, to skaitā ari Q enerģijas rezerves stacija Antarktīdā.

Briesmu sajūta iezagās Dara Vetera apziņā, kad viņš ieraudzīja Mvena Masa liesmaini zibošās acis.

— Jūs gribat zināt, kā es rīkotos? — viņš mierīgi uzstādīja izšķirošo jautājumu.

Mvens Mass palocīja galvu un aplaizīja sakaltušās lūpas.

— Es atturētos no mēģinājuma, — Dars Veters noskaldīja, nerēķinoties ar sāpju izteiksmi, kas pavīdēja afrikāņa sejā un pazuda tik ātri, ka neuzmanīgāks sarunu biedrs to vispār nebūtu ievērojis.

— Tā es arī domāju! — Mvenam Masam negribot paspruka.

— Kāpēc tad jūs meklējāt manu padomu?

— Man likās, ka izdosies jūs pārliecināt.

— Labi, pamēģiniet! Bet tagad peldēsim atpakaļ. Tur biedri droši vien jau gatavo ūdenslīdēju tērpus, lai rūpīgāk apskatītu atrasto statuju.

Veda dziedāja, un divas sievietes viņai piebalsoja.

Ieraudzījusi peldētājus, Veda, bērnišķīgi saliecot pirkstu, aicināja viņus pie sevis. Dziesma pārtrūka. Vienā no sievietēm Dars Veters pazina Evdu Nalu. Pirmo reizi viņš redzēja zinātnieci bez gaišā ārstes tērpa. Evdas slaido, lokano augumu sevišķi izcēla vēl neiedegušās ādas žilbinošais baltums. Droši vien slavenā psihiatre pēdējā laikā ļoti daudz strādājusi. Viņas zilganmelnie taisnā celiņā šķirtie mati bija augstu uzsukāti pie deniņiem. Izliektie vaigu kauli pāri mazliet iekritušajiem vaigierņ uzsvēra melno, vērīgo acu gareno griezumu. Sejas izteiksme tikko jaušami atgādināja ēģiptiešu sfinksu, kas kopš senseniem laikiem stāvēja tuksneša malā, sargājot piramīdas — mūsu planētas vecākās valsts ķēniņu kapenes. Tagad, daudzus gadsimtus pēc tam, kad tuksnesis pazudis, smiltājos šalko raženas birzis, bet pati sfinksa apsegta ar stikla kupolu, kas neapslēpj mīklainās, laika izgrauztās sejas diženos vaibstus.

Dars Veters atcerējās, ka Evdas Nalas senči bijuši peruāņi vai čīlieši, un sveica viņu pēc Dienvidamerikas seno saules pielūdzēju parašas.

— Darbs ar vēsturniekiem jums nācis par labu, — Evda sacīja. — Varat pateikties Vedai…

Dars Veters steidzās pievērsties mīļajai draudzenei, bet Veda paņēma viņu pie rokas un aizveda pie gluži nepazīstamas sievietes.

— Tā ir Čara Nandi! Mēs visi šeit esam ciemos pie viņas un mākslinieka Kārta Sana, kas dzīvo šajā krastā jau veselu mēnesi. Viņu pārvietojamā studija atrodas līča galā.

Dars Veters sveicināja jauno sievieti, kas pavērās viņā tik milzīgām, zilām acīm, ka viņam uz mirkli aizrāvās elpa.

Šajā sievietē bija kaut kas tāds, kas viņu izcēla visu pārējo vidū. Viņa stāvēja starp Vedu Kongu un Evdu Nalu, kuru skaistums, ko vēl uzsvēra spēcīgais intelekts, tomēr nobālēja salīdzinājumā ar svešinieces neparasto daili.

— Jūsu vārds zināmā mērā līdzīgs manējam, — Dars Veters sacīja.

Nepazīstamās lūpu kaktiņos ietrīcējās aizturēts smīns.

— Tāpat kā jūs esat zināmā mērā līdzīgs man.