Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pienu, kas nesaskāba, tāpat kā Āfrikas antilopu pien$, atdzesēja.turpat apakšzemes saldētavās, kur to varēja uzglabāt ļoti ilgi. Ganāmpulku pārdzīšanai izmantoja «elfas», kādas bija ikvienā novērošanas tornī. Dežūras laikā novērotāji varēja mācīties, tāpēc šeit lielāko tiesu strādāja jaunieši ar nepabeigtu izglītību. Viens no viņiem aizveda ciemiņus pa vītņu kāpnēm uz dzīvojamo stāvu, kas bija iekārts dažus metrus zemāk, starp torņa sakrustotajām sijām. Telpu sienas šeit pārklāja skaņu izolācija, un ceļotāji pēkšņi nokļuva pilnīgā klusumā. Tikai nemitīgā šūpošanās atgādināja, ka istaba atrodas tādā augstumā, kas pie mazākās neuzmanības varēja kļūt liktenīgs.

Cits jauneklis taisni šobrīd strādāja pie TVF aparāta. Viņa sarunu biedres sarežģītais matu sakārtojums un spilgtais tērps liecināja, ka tā atrodas centrālajā stacijā. Tie, kas strādāja stepē, parasti nēsāja tikai vieglus, īsus virsvalkus. Meitene uz ekrāna izsauca joslas staciju, un drīz novērošanas torņa televizofonā parādījās Vedas Kongas galvenās palīdzes — Mīko Eigoro nelielais, slaikais augums un skumjā sejiņa. Meitenes tumšajās, slīpajās acīs, tādās pašās kā Ljao Lanam, iedzirkstījās priecīga izbrīna, un mazā mute atvērās acīm redzot aiz pārsteiguma. Taču jau mirkli vēlāk Vedu un Daru Veteru uzlūkoja bezkaislīga seja, kas neizteica nekā cita, izņemot lietišķu uzmanību. Atgriezies torņa virsotnē, kur starp «elfas» vadītāju un pirmo jaunekli bija izraisījusies dziva saruna, Dars Veters tūdaļ devās uz gredzenveida balkonu, kas aptvēra stikla istabu. Valgano rīta svaigumu sen bija nomainījusi dienas tveice, kas izdzēsa spilgtās krāsas un sīkos augsnes nelīdzenumus. Zem svelmaini dzidrajām debesīm uz visām pusēm pletās brīvā stepe. Dars Veters no jauna atcerējās savas neskaidrās ilgas pēc ziemeļnieciski drēgnās senču zemes.. Atspiedies ar elkoņiem pret līganās platformas margām, bijušais ārējo staciju pārzinis tik stipri kā vēl nekad izjuta cilvēku seno sapņu piepildījumu. Skarbā daba atvirzīta tālu uz ziemeļiem, un dienvidu dzīvinošais siltums pārplūdinājis šos līdzenumus, kas kādreiz stinga saltu mākoņu ēnā.

Veda Konga ienāca stikla istabā un paziņoja, ka radiooperators apņēmies vest viņus tālāk. «Elfas» vadītāja pateicās vēsturniecei ar sirsnīgu skatienu. Aiz caurspīdīgās sienas Veda ieraudzīja pārdomās nogrimušā Dara Vetera muguru.

— Jūs domājat… — viņam blakus pēkšņi atskaņēja draudzenes balss. — Varbūt par mani?

— Nē, Veda, es domāju par kādu senindiešu filozofijas tēzi. Pasaule nav radīta cilvēkam, un pats cilvēks tikai tad kļūst liels, kad izprot, cik skaista un vērtīga ir dabas dzīve…

— Jūs nepateicāt visu. Un es jūs nesaprotu…

— Jā, laikam gan nepateicu. Vajadzēja vēl piebilst, ka tikai cilvēkam lemts izprast ne vien dzīves skaistumu, bet arī nepatīkamās, ēnas puses. Un tikai cilvēks spēj sapņot un padarīt dzīvi labāku!

— Saprotu, — Veda klusi teica un pēc brīža piemetināja: — Jūs esat pārmainījies, Veter

— Protams, esmu! Četrus mēnešus ar vienkāršu lāpstu nācās rakt jūsu kurgānus, cilāt smagus akmeņus un pussatrunējušus baļķus. Pēc tāda darba cilvēks gribot negribot vienkāršāk skatās uz dzīvi, un tās vienkāršie prieki kļūst viņam mīļāki…

Nejokojiet, Veter, — Veda sarauca uzacis, — es runāju nopietni. Kad iepazinu jūs, kura rokās bija viss Zemes spēks, visi sakari ar tālajām pasaulēm… Tur, savās observatorijās, jūs atgādinājāt seno laiku pārdabisku būtni, ja nemaldos, to sauca par dievu! Bet šeit, mūsu vienkāršajā darbā, daudziem līdzās… — Veda apklusa.

— Vai tad daudziem līdzās, — Dars Veters ziņkārīgi taujāja, — es zaudēju savu cildenumu? Nez ko gan jūs sacītu, ieraugot mani kā Spirālceļa mašīnistu, kāds biju pirms iestāšanās Astrofizikas institūtā? Jeb, teiksim, kā augļu vācēju mehāniķi tropos? Vai arī šie darbi mazāk cildeni?

Veda skanīgi iesmējās.

— Atklāšu jums kādas jaunas dvēseles noslēpumu. Trešā cikla skolā es biju iemīlējusies Spirālceļa mašīnistā — nekā lieliskāka un varenāka es toreiz nespēju iedomāties… Bet nu jau nāk mūsu radiooperators. Brauksim, Veter!

Iekams lidotājs ielaida Vedu un Daru Veteru kabīnē, viņš vēlreiz apjautājās, vai viņu veselība ļaiij izturēt lēcējlidmašīnas lielo paātrinājumu. Lidotājs acīm redzot stingri ievēroja noteikumus. Tikai otrreiz saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš nosēdināja abus dziļajos sēdekļos milzīgai lietus lāsei līdzīgās mašīnas caurspīdīgajā priekšgalā. Veda jutās ļoti neērti, jo, tiklīdz lidaparāta korpuss uzslējās stāvus, sēdekļi tūdaļ sagāzās atpakaļ. Atskanēja gonga signāls, varena atspere uzsvieda lidmašīnu gandrīz svērteniski gaisā, un Vedas ķermenis iegrima sēdeklī kā elastīgā šķidrumā. Dars Veters ar pūlēm pagrieza galvu, lai smaidot uzmundrinātu draudzeni. Lidotājs ieslēdza dzinēju. Neganti auri, svina pielieti ķermeņi, un pilienveidigā lidmašīna aizjoņoja, aprakstot slaidu loku divdesmit trīs tūkstošu metru augstumā.

Likās, kopš starta pagājušas tikai dažas minūtes, kad ceļotāji, ne visai stingri turēdamies kājās, izkāpa no lidaparāta tieši pie savām mājiņām Altaja stepēs, un lidotājs jau māja viņiem ar roku, lūgdams atvirzīties pēc iespējas tālāk. Dars Veters noprata, ka dzinēju nāksies ieslēgt no pašas zemes. Seīt taču nebija katapultas kā bāzē! Aizraudams Vedu sev līdzi, viņš steidzīgi devās ekspedīcijas mitekļu virzienā, no kurienes viegliem soļiem skrēja pretī Vedas palīdze Mīko Eigoro. Mirkli vēlāk abas sievietes jau bija apskāvušās kā pēc ilgas šķiršanās.

Siltais, dzidrais okeāns liegi šūpoja apbrīnojami spožus, zaļganzilus viļņus. Dars Veters lēni iegremdējās līdz kaklam ūdenī un, izpletis rokas, centās noturēties ar kājām uz ieslīpā sēkļa. Pāri lēzenajiem viļņiem raudzīdamies dzirkstošajā tālē, viņš juta, ka saplūst ar jūru un kļūst par neaptveramās stihijas daļu. Sai stihijai viņš varēja uzticēt vēl nenorimušās skumjas. Skumjas, ko izraisīja šķiršanās no kosmosa valdzinošā diženuma, no bezgalīgā domu un atziņu okeāna, no skarbā un sasprindzinātā dienu rituma. Tagad viņa dzīve bija gluži citāda. Viņš mīlēja Vedu. Un augošā mīlestība darīja skaistāku gan neierasto darbu, gan lieliski trenēto smadzeņu sērīgo domu brīvību. Ar mācekļa entuziasmu viņš nodevās vēstures pētīšanai. Laika upe, atspoguļodamās smadzenēs, palīdzēja viņam pārvarēt dzīves krīzi. Dars Veters bija dziļi pateicīgs Vedai par smalkjūtīgi noorganizēto lidojumu uz cilvēku pārveidoto ziemeļu zemi. Raugoties jūras plašumā, tāpat kā vērojot lielus darbus, paša zaudējumi allaž šķita nenozīmīgi. Dars Veters pamazām samierinājās ar negrozāmo, kas cilvēka lepnumam parasti ir visgrūtākais uzdevums…

Klusa, gandrīz bērnišķīga balss sauca viņa vārdu. Dars Veters pazina Mīko un, savicinājis rokas, atgūlās uz muguras, lai pagaiditu viņu. Meitene strauji ieskrēja jūrā. No piķa melnajiem matiem pilēja smagas lāses, bet iedzeltenā āda zem plānās ūdens kārtiņas likās pilnīgi zaļa. Kopā viņi aizpeldēja pretim saulei uz vientuļu, tuksnešainu saliņu, kuras melnais kupris pacēlās apmēram kilometru no krasta. Visi Loka ēras bērni, izaugdami pie jūras, kļuva par lieliskiem peldētājiem; Darām Veteram šajā ziņā vēl piemita iedzimtas spējas. Sākumā viņš peldēja nesteigdamies, jo baidījās meiteni nogurdināt, bet Mīko viegli un bezrūpīgi turējās līdz. Viņas mākslas apmulsināts, Dars Veters palielināja tempu. Taču arī tad, kad viņš šāvās uz priekšu pilnā sparā, Mīko neatpalika un viņas jaukajā sejiņā neizmainījās ne vaibsts. No salas krasta atskanēja dobji viļņu šļaksti. Dars Veters nogūlās uz muguras, bet meitene apmeta vēl slaidu loku un tikai tad atgriezās.