Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Tagad es viņu pazīstu, — Veda čukstēja. — Tas ir Ljao Lans, paleontologs, kas noskaidrojis, kā dzīvība paleozoja ērā izplatījusies Āzijas kontinentā.

— Viņš pēc izcelšanās ir ķīnietis? — Dars Veters jautāja, atcerēdamies zinātnieka šaurās, mazliet iešķībās acis. — Kauns atzīties, bet es neesmu lasījis viņa darbus.

— Kā redzu, Zemes paleontoloģija nav jūsu stiprā puse, — Veda atzīmēja. — Citu pasauļu paleontoloģija jums droši vien labāk zināma.

Dara Vetera iztēlē pavīdēja neskaitāmas dzīvības formas: miljoniem dīvainu skeletu dažādu planētu iežos — atmiņas par sen aizritējušiem laikiem, kas paslēptas ikvienas apdzīvotas pasaules noslāņojumos. Atmiņas, ko pati daba radījusi un nemitīgi papildina līdz tam laikam, kad parādās domājoša būtne, kas spēj ne tikai atcerēties, bet arī atjaunot aizmirsto.

Runādamies viņi bija sasnieguši nelielu platformu slaidas pusarkas galā. Tās centrā blāvoja liels ekrāns. Apsēdušies uz zemiem soliņiem visapkārt ekrānam, astoņi cilvēki sastinga gaidās.

— Tūdaļ «kurmji» beigs savu darbu, — Ljao Lans sacīja. — Kā jūs droši vien būsiet uzminējuši, tie auž zemes dzīlēs metālisku tīklu. Izmirušo dzīvnieku skeleti atrodas šeit irdenā smilšakmenī, apmēram četrpadsmit metrus zem augsnes. Vēl trīs metrus dziļāk izklāts metāliskais tīkls, kam pieslēgti lieljaudas induktori. Apakšzemes elektriskais lauks atspoguļo rentgena starus uz ekrāna, kur tad arī izveidojās pārakmeņoto kaiulu attēli.

Divas lielas metala lodes sagriezās uz masīviem cokoliem. Iedegās prožektori. Sirēnas kaucieni brīdināja par briesmām. Miljonu voltu līdzstrāva izplatīja visapkārt spirgtu ozona dvesmu, ietina spailes un izolatorus zilganā oreolā.

Pie vadības pults Ljao Lans šķietami nevērīgi grozīja dažādus rokturus. Lielais ekrāns kļuva gaišāks, tā dzīlēs brīžiem neskaidri pavīdēja redzes laukā izkaisītu, dīvainu priekšmetu apveidi. Tad kustība izbeidzās un gandrīz visu ekrānu aizņēma izplūdis plankums, kura kontūras pakāpeniski iezīmējās aizvien asāk.

Vēl dažas manipulācijas ar vadības pults rokturiem, un novērotāju priekšā uz miglaina fona parādījās nezināmas būtnes skelets. Platas, nagainas ķetnas ievilktas zem ķermeņa, gara aste saritināta aplī. Sevišķi uzkrītoši bija ārkārtīgi biezie, masīvie kauli ar platiem, izliektiem galiem un vareniem izciļņiem muskuļu piestiprināšanai. No augšas redzamais galvaskauss atgādināja kaula blāķi ar nelīdzenu, grumbainu virsmu. Ljao Lans izmainīja fokusa dziļumu un palielinājumu. Tagad galvaskauss aizņēma visu ekrānu. Tas nepārprotami piederēja senam rāpulim, kas pirms divsimt miljoniem gadu bija dzīvojis šeit, aizvēsturiskas upes krastos.

Galvaskausa virsējā daļa sastāvēja no apbrīnojami masīviem, vismaz divdesmit centimetru bieziem kauliem. Acu dobumus, deniņu ieplakas un galvaskausa loku izciļņus no augšas sedza vareni kaulu izaugumi. Pakauša daļā pacēlās prāvs konuss ar milzīgas paura acs dobumu. Ljao Lans aiz sajūsmas skaļi uzelpoja.

Dars Veters nenovērsdamies skatījās uz senā radījuma neveiklo, smago skeletu. Muskuļu spēka pieaugums prasīja aizvien izturīgākus kaulus, kuriem bija jānes milzīga slodze, bet augošais skeleta svars savukārt prasīja aizvien spēcīgākus muskul.us. Tādējādi arhaiskajiem organismiem raksturīgā dažādu ķermeņa daļu tiešā savstarpējā atkarība ieveda daudzu dzīvnieku attīstību strupceļos, no kuriem daba izkļuva tikai tad, kad viens vai otrs fizioloģisks jauninājums deva iespēju pārvarēt vecās pretrunas un sasniegt jaunu, augstāku evolūcijas pakapi. Likās neticami, ka šādu radījumu attīstības gaitā varējis izcelties cilvēks ar daiļu un apbrīnojami veiklu ķermeni.

Dars Veters skatījās uz biezajiem uzacu lokiem, kas apliecināja perma rāpuļa trulo asinskāri, un blakus redzēja Vedas dzidrās acis un izteiksmīgo, gudro seju… Cik neaptverama atšķirība dzīvās matērijas organizācijā! Viņš neviļus pagrieza galvu, cenzdamies labāk saskatīt Vedas vaibstus zem ķiveres, un, kad atkal pievērsās ekrānam, tajā jau bija redzams cits attēls. Parabolisks, plakans salamandras galvaskauss. Senais abinieks droši vien nekustīgi gulēja perma purvu tumšajā, siltajā rāvā un gaidīja, kamēr laupījums pienāks tam tuvāk. Tad strauji aizcirtās platā rīkle un… atkal bezgala pacietīgā, bezjēdzīgā gaidīšana. Daru Veteru nez kādēļ kaitināja un nomāca visi šie ilgās, nežēlīgās evolūcijas pierādījumi. Viņš piecēlās, un Ljao Lans, uzminējis viņa noskaņojumu, ierosināja doties uz māju, kur ceļinieki varēs atpūsties. Nerimstoši zinātkārā Veda tikai ar pūlēm piespieda sevi novērsties no ekrāna, kad pētnieki, lai veltīgi netērētu spēcīgo strāvu, pieslēdza tam elektroniskus fotografēšanas un skaņu ierakstu aparātus.

Drīz Veda apgūlās uz platā dīvāna sieviešu mājas viesistabā. Dars Veters, pārcilādams atmiņā šāsdienas iespaidus, kādu brīdi vēl paklaiņoja pa līdzeno laukumiņu mājas priekšā.

Ziemeļu rīta rasa noskaloja no zāļu stiebriem dienas putekļus. Atgriezies no nakts darba, nenogurdināmais Ljao Lans tūdaļ piedāvāja nogādāt ciemiņus ar mazu elektromobili — «elfu» līdz tuvākajai aviācijas bāzei. Reaktīvo lēcējlidmašīnu bāze atradās tikai kādus simts kilometrus uz dienvidaustrumiem, Tromjuganas upes lejtecē. Veda gribēja iepriekš sazināties ar savu ekspedīciju, taču paleontologu rīcībā nebija pietiekami spēcīga raidītāja. Kopš mūsu senči atklāja radio izstarojumu kaitīgumu un ieviesa šajā ziņā stingrus ierobežojumus, virziena raidījumiem kļuva nepieciešama daudz sarežģītāka aparatūra, it īpaši ja vajadzēja pārvarēt lielākus attālumus. Bez tam stipri samazinājās raidstaciju skaits. Ljao Lans nolēma saistīties ar tuvāko lopkopju novērošanas torni. Šādi torņi uzturēja savstarpējus sakarus un varēja paziņot visu nepieciešamo sava rajona centrālajai stacijai. Jauna praktikante, kas pieteicās vadīt «elfu», lai nogādātu to atpakaļ, ierosināja pa ceļam piebraukt pie tuvākā torņa: tad ciemiņi varēšot paši izmantot TVF 1 . Dars Veters un Veda ar prieku piekrita. Spēcīgs vējš uzvirpuļoja gaisā retus putekļus un saplivināja elektromobiļa vadītājas kuplos, īsi apgrieztos matus. Braucēji ar grūtībām iespiedās šaurajā trīsvietīgajā sēdeklī. Bijušā ārējo staciju pārziņa varenais augums radīja viņa ceļabiedrēm jūtamas neērtības. Pie apvāršņa dzidri zilajās debesīs tikko varēja saskatīt novērošanas torņa slaido siluetu. Taču drīz vien «elfa» jau apstājās torņa pakājē. Zem plastmasas nojumes, kas balstījās uz platām metāla konstrukcijām, stāvēja tāda pati mašīna. Nojumes centra iesākās lifta vadstieņi, kas sniedzās līdz torņa virsotnei. Maza kabinīte pa vienam nogādāja braucējus gar torņa dzīvojamo stāvu lidz pašai augšai, kur viņus sveica saulē iededzis, gandriz pilnīgi kails jauneklis. Pēkšņais apmulsums, kas pārņēma mazās «elfas» vadītāju, lika Vedai noprast, ka jaunās paleontoloģes laipnībai ir daudz dziļākas saknes…

Apaļa istabiņa ar kristāla sienām manāmi šūpojās, un vieglais tornis dūca kā uzvilkta stīga. Istabas griesti un grīda bija krāsoti tumšos toņos. Gar logiem stāvēja šauri galdi ar binokļiem, skaitļošanas mašīnām un ierakstu burtnīcām. No deviņdesmit metru augstuma skatienam pavērās milzīgs apgabals līdz pat kaimiņu torņiem. No šejienes pastāvīgi vēroja ganāmpulkus un aprēķināja lopbarības krājumus. Šur tur stepē bija izkaisīti zaļi, koncentriski riņķi — slaukšanas labirinti, kuros divas reizes diennaktī sadzina visus pienalopu ganāmpulkus.