Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Gondvāna. Vai šis vārds cēlies no Gondu zemes Indijā? — Dars Veters vaicāja.

— Nē. Tas cēlies no dienvidu kontinentu kopīgā nosaukuma un īstenībā nozīmē senās melnās rases zemi.

— Kāda ir šī «Gondvānas meita»?

— Glezna loti vienkārša. Tropiska mūžameža malā, kur sākas nepārredzama stepe, žilbinošas saules versmē iet melnādaina meitene. Viņas seja un tvirtais, kā no metāla lietais ķermenis pa pusei jau atrodas svelmainās gaismas joslā, pa pusei caurspīdīgā, bet dziļā pusēnā. Baltu ilkņu virkne grezno meitenes slaido kaklu, īsie mati sasieti pakausī zem ugunīgi sarkanu ziedu vainaga. Ar labo, pāri galvai pacelto roku viņa atliec mežmalas pēdējo zaru, ar kreiso atgrūž no ceļa dzelkšņainu auga stublāju. Aizturētajā ķermeņa kustībā, brīvajā elpā, spēcīgajā rokas vēzienā spilgti izpaužas jaunā, bezrūpīgi draiskā dzīvība, kas saplūst ar dabu straumei līdzīgā, mūžam mainīgā vienotībā. Un skatītājs uztver šo vienotību kā nojautu, kā intuitīvu pasaules izpratni… Tik dziļa trauksme pavīd tumšajās acīs, kas pāri zilgano zāļu jūrai raugās uz tālo kalnu siluetiem, ka nav šaubu — meitene jūt, cik lieli pārbaudījumi gaida viņu jaunajā, tikko atklātajā pasaulē!

Evda Nala apklusa.

— Kādā veidā Kārtam Sanam izdevies visu to parādīt? — Veda Konga jautāja. — Varbūt ar sarauktajām, šaurajām uzacīm, ar mazliet noliekto kaklu, atklāto, neaizsargāto pakausi. Apbrīnojamas acis, pilnas noslēpumu un seno džungļu gudrības… Bet visdīvainākais, ka šis tēls vienlaikus rada bezrūpīga, dejojoša spēka un trauksmainas nojautas iespaidu.

— Zēl! Neesmu to apskatījis… — Dars Veters nopūtās. — Vajadzēs aizbraukt uz Vēstures pili. Gleznas krāsas es redzu, bet kaut kā nevaru iztēloties meitenes pozu.

— Pozu? Lūk, te jums «Gondvānas meita»… — Evda Nala nometa dvieli, augstu pacēla labo roku, nedaudz atliecās un nostājās pusprofilā pret Daru Veteru. Tad paspēra mazu soli uz priekšu un, nepabeigusi to, sastinga, tikko pirksti aizsniedza zemi. Un tūdaļ viņas lokanais ķermenis atplauka.

Visi apstājās, neslēpjot sajūsmu.

— Evda, es nevarēju iedomāties!… — Dars Veters iesaucās. — Jūs esat bīstama kā pa pusei atsegts dunča asmens.

— Veter, jau atkal jums neveicas ar komplimentiem! — Veda iesmējās. — Kāpēc «pa pusei» un nevis «līdz galam»?

— Viņam taisnība, — Evda Nala pasmaidīja, atgūdama agrāko izskatu. — Tieši pa pusei. Mūsu jaunā paziņa, apburošā Čara Nandi, lūk, runājot Dara Vetera episkajā valodā, līdz galam atsegts un zibošs asmens.

— Neticu, ka pasaulē ir tāda sieviete, ko varētu salīdzināt ar jums! — pēkšņi atskanēja mazliet aizsmakusi balss.

Evda Nala pirmā ieraudzīja īsi apgrieztos, rudos matus un bālās, zilganās acis, kas lūkojās viņā ar tādu sajūsmu, kādu viņai vēl nebija nācies redzēt nevienā sejā.

— Es esmu Rens Bozs! — kautrīgi sacīja rudmatis, kad viņa nelielais, šaurais stāvs bija parādījies aiz akmeņiem.

— Mēs tieši meklējām jūs, — Veda satvēra fiziķa roku. — Lūk, Dars Veters.

Rens Bozs pietvīka. Vasaras raibumi, kas bagātīgi klāja viņa seju un kaklu, kļuva vēl redzamāki.

— Es aizkavējos augšā, — Rens Bozs norādīja uz akmeņaino nogāzi. — Tur ir kāds ļoti vecs kaps.

— Tajā apglabāts slavens senatnes dzejnieks, — Veda paskaidroja.

— Kapa akmenī iecirsts uzraksts. — Fiziķis attina metāla loksnīti un pārbrauca tai pāri ar īsu lineālu. Uz blāvās virsmas parādījās četras zilu zīmju rindas.

— O, tie ir eiropiešu burti — rakstu zīmes, ko lietoja pirms vispasaules lineārā alfabēta ieviešanas! Tām ir nejēdzīga forma, kas mantota no vēl senākām piktogrammām. Bet šo valodu es pazīstu.

— Tad izlasiet, Veda!

— Lūdzu, pacietieties dažas minūtes! — viņa teica, un visi sasēdās apkārt uz akmeņiem.

Veda iesāka lasīt:

— Lieliski! — Evda Nala piecēlās. — Neviens mūsdienu dzejnieks neizteiktu spilgtāk laika varenību. Gribētos tikai zināt, kādu Zemes sapni viņš uzskatījis par skaistāko.

Tālumā parādījās caurspīdīga plastmasas laiva, kurā sēdēja divi braucēji.

— Lūk, Mīko un Serliss, viens no mūsu mehāniķiem. Ai nē, — Veda sevi pārlaboja, — tas ir Frits Dons, jūras ekspedīcijas priekšnieks! Līdz vakaram, Veter, jums jāpaliek trijatā, tādēļ es paņemšu Evdu līdz.

Abas sievietes ieskrēja ūdenī un peldus devās uz salu. Laiva mainīja virzienu, acīm redzot lai uzņemtu viņas, taču Veda ar rokas mājienu aizsūtīja to uz priekšu. Rens Bozs labu laiku nekustīgi noraudzījās peldētājām pakaļ.

— Atjēdzieties, Ren, ķersimies pie lietas! — Mvens Mass viņam uzsauca. Fiziķis mulsi pasmaidīja.

Drīz smilšainā pludmale starp divām akmeņu grēdām pārvērtās zinātniskā auditorijā. Apbruņojies ar gliemežvāka lausku, Rens Bozs zīmēja un rakstīja. Reizēm viņš satraukumā metās pie zemes, lai kaut ko izdzēstu un pēc tam uzzīmētu no jauna. Ar aprautiem saucieniem Mvens Mass izteica savu piekrišanu vai uzmundrināja fiziķi. Dars Veters, atspiedis elkoņus pret ceļiem, laiku pa laikam slaucija sviedrus, kas pārklāja viņa pieri aiz nemitīgās piepūles saprast runātāju. Beidzot rudmatis apklusa un, smagi elpodams, piesēda smiltīs.

— Jā, Ren Boz, — pēc ilgstošas klusēšanas teica Dars Veters, — jūs esat izdarījis lielu atklājumu!

— Vai tad es viens?… Jau pirms daudziem gadsimtiem senais matemātiķis Heizenbergs izvirzīja nenoteiktības principu, tas ir, pierādīja, ka nav iespējams noteikt sīko daļiņu precīzo vietu telpā. Patiesībā šī neiespējamība kļuva par iespējamību, kad cilvēki izprata savstarpējās pārejas stāvokļus, tas ir, apguva repagulārrēķinus. Apmēram tajā pašā laikā zinātne atklāja atoma kodolā gredzenveida mezonu mākoni un pārejas stāvokli starp nukleonu [13] Nukleons — atoma kodola centrālais «kodoliņš», kas atrodas mezonu gredzenveida mākoņa iekšienē. un šo gredzenu, tas ir, pēc būtības jau saskārās ar antigravitācijas jēdzienu.

— Manis pēc. Es neesmu bipolārās matemātikas [14] Bipolārā matemātika— matemātika, kas, balstīdamās uz dialektisko loģiku, spēj dot divpusīgu analīzi un atrisinājumu (fantastiska). pazinējs un vēl vājāk orientējos tādā šīs zinātnes nozarē kā repagulārrēķini jeb pārejas šķēršļu pētīšana. Bet tas, ko jūs panācāt ēnas funkciju analīzē, neapšaubāmi ir kaut kas principiāli jauns, lai arī vēl grūti saprotams mums, parastajiem cilvēkiem, kam trūkst matemātiskās gaišredzības. Tomēr aptvert šī atklājuma diženumu es varu. Tikai, redzat… — Dars Veters sastomījās.

— Ko tad? Ko? — Mvens Mass satraukts jautāja.

— Kā pārvērst visu to eksperimentā? Man liekas, mūsu rīcībā nav līdzekļu, kas ļautu radīt tādu elektromagnētiskā lauka intensitāti.

— Lai līdzsvarotu gravitācijas lauku un iegūtu pārejas stāvokli? — Rens Bozs vaicāja.

— Protams. Citādi taču telpa aiz sistēmas robežām joprojām paliks ārpus mūsu iedarbības.

— Jums taisnība. Bet, kā allaž dialektikā, izeja jāmeklē pretstatos. Ja pamēģinātu iegūt antigravitācijas ēnu nevis diskrēti, bet vektoriāli…

— Oho!… Bet kā?

Rens Bozs ātri ievilka smiltīs trīs taisnes, šauru sektoru un tad šķērsoja visas šīs līnijas ar liela rādiusa loku.