Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Seit turpretim zilās saules gavilējošās liesmas sakarsēja planētu tādā mērā, ka tā viscaur atgādināja Zemes svelmainākos tuksnešus. Ūdens tvaiki niecīgā daudzumā pacēlāsgaisa apvalka augšējos slāņos, bet milzīgos līdzenumus apēnoja tikai konvekcijas strāvu virpuļi, kas nemitīgi satrauca atmosfēru. Arī šī Vegas planēta, tāpat kā pārējās, ļoti ātri griezās ap savu asi. Naktīs atdziestot, ieži sadrupa un kalni pakāpeniski pārvērtās smilšu klajumos. Oranžas, violetas, zaļas, zilganas vai žilbinoši baltas smiltis klāja visu planētu milzīgiem plankumiem, kas no tālienes izskatījās pēc jūrām vai fantastisku augu biezokņiem. Noārdīto kalnu grēdas, daudz augstākas nekā uz Marsa, bet tikpat nedzīvas, sedza spoži melna vai brūna garoza. Zilās saules ultravioletais izstarojums sadrupināja minerālus un iztvaicēja vieglos elementus.

Gaišie, smilšainie līdzenumi, šķiet, paši izdvesa uguni. Ergs Noors atcerējās, ka senos laikos, kad ar zinātni nodarbojās nevis Zemes iedzīvotāju vairākums, bet tikai niecīga ļaužu grupa, rakstnieki un mākslinieki sapņoja par citu planētu cilvēkiem, kas pielāgojušies dzīvei paaugstinātas temperatūras apstākļos. Tas bija dzejiski, skaisti un stiprināja ticību cilvēka varenībai. Tālu planētu ļaudis, kas zilo sauļu liesmainajā elpā sagaida savus brāļus no Zemes!… Daudzus, to skaitā arī Ergu Nooru, bija dziļi saviļņojusi glezna, kas glabājās dienvidu apdzīvotās joslas austrumu centra muzejā. Ugunīgi sarkanu smilšu līdzenums pie apvāršņa tīts dūmakā, pelēkas, svelmainas debesis un zem tām — termiskos skafandros tērptas figūras, kas met neiedomājami asas, zilganmelnas ēnas. Cilvēki sastinguši dinamiskās izbrīna pozās gandrīz līdz baltkvēlei nokaitētas metāliskas celtnes priekšā. Blakus — gluži kaila sieviete ar atraisītiem, sarkaniem matiem. Viņas gaišā āda zaigo žilbinošajā gaismā spožāk par smiltīm, bet violetās un sarkanās ēnas vēl spilgtāk izceļ lokanā, slaidā stāva daiļās līnijas, kas it kā simbolizē dzīvības uzvaru pār kosmosa stihijām.

Drosmīgs, tomēr pilnīgi nereāls sapnis, nesavienojams ar bioloģiskās attīstības likumiem, kas tagad, Loka ērā, izzināti daudz dziļāk nekā toreiz, kad tika radīta glezna.

Ergs Noors nodrebēja, kad planētas virsma uz ekrāna sāka strauji tuvoties. Nezināmais astronauts vadīja «Buru» aizvien tuvāk planētai. Nelielā attālumā pavīdēja smilšaini konusi, melnas klintis un zaļi spīguļojošu kristālu lauki. Zvaigžņu kuģis metodiski, vītni pēc vītnes, pārlidoja planētu no pola līdz polam. Nekādu pazīmju, kas liecinātu par ūdens vai kaut visprimitīvāko augu esamību…

Skumja vientulības sajūta pārņēma ļaudis pie ekrāna. Likās, viņi paši aizmaldījušies nedzīvajās tālēs un nokļuvuši zilās zvaigznes liesmu varā… Ergs Noors asi izjuta «Buras» apkalpes cerības un rūgto vilšanos, veltīgi meklējot kaut iznīkušas dzīvības pēdas. Cik pazīstami katram, kas lidojis uz neapdzīvotām planētām, kur nav ūdens un atmosfēras, šie spraigie meklējumi, kad ik brīdi liekas, ka esi atklājis bojā gājušu ēku vai pilsētu drupas, kuras patiesībā ir tikai nedzīvu klinšu masīvi un plaisas nemūžam dzīvības neskartās kalnu kraujās!

Uz ekrāna strauji slīdēja garām nokveldētā, negantu viesuļu uzvandītā planētas virsma, kurā nemanīja pat niecīgu ēnas plankumiņu. Apzinādamies sava ilgi lolota sapņa sabrukumu, Ergs Noors centās saprast, kā varēja izveidoties tik nepareizs priekšstats par zilās zvaigznes nosvilinātajām planētām.

— Mūsu brāļi būs vīlušies, kad uzzinās to, — biologs, pievirzījies priekšniekam, klusi teica. — Tūkstošiem gadu Zemes cilvēki lūkojās uz Veģu. Ziemeļu puslodes vasaras naktīs visi jaunieši, mīlētāji un sapņotāji vērās debesīs. Vega, spilgta un zila, vasarās stāv gandrīz zenītā — kā gan ļaudis varēja nejūsmot par šo spīdekli? Jau pirms tūkstošiem gadu cilvēce zināja samērā daudz par zvaigznēm. Bet dīvainā kārtā ļoti ilgi neviens neiedomājās, ka gandrīz katra ar spēcīgu magnētisku lauku apveltīta, lēni rotējoša zvaigzne rada planētas, tāpat kā gandrīz katra planēta — pavadoņus. Cilvēki nezināja šo likumu, bet sapņoja par brāļiem citās pasaulēs un vispirms uz Vegas — zilās saules. Atceros tulkojumā no kādas senas valodas burvīgas vārsmas par zilās zvaigznes dievišķīgajiem ļaudīm.

— Sevišķi neatlaidīgi es sāku domāt par Veģu pēc «Buras» ziņojuma, — priekšnieks pievērsās Eonam Tālam. — Skaidrs, ka gadu tūkstošu ilgas pēc tālām, skaistām pasaulēm aizmigloja acis ne tikai man, bet arī daudziem saprātīgiem, nopietniem cilvēkiem.

— Kā jūs tagad atšifrēju «Buras» ziņojumu?

— Ļoti vienkārši. «Vegas četras planētas ir pilnīgi neapdzīvotas. Nav nekā skaistāka par mūsu Zemi. Kāda laime būs atgriezties!»

— Jums taisnība! — biologs iesaucās. — Kāpēc tas agrāk neienāca nevienam prātā?…

— Varbūt arī ienāca, tikai ne mums, astronautiem. Un, domājams, arī ne Padomei. Bet tas dara mums godu, jo dzīvē uzvar sapņotāju drosme un nevis skeptiķu mazdūšība!

Tikko uz ekrāna beidzās planētas aplidojums, «Buras» izsūtītā automātiskā stacija pārraidīja ziņas par fizikālajiem apstākļiem uz svešās pasaules virsmas. Pēc tam atskanēja spēcīgs sprādziens — tika nomesta ģeoloģiskā bumba zvaigžņu kuģi sasniedza milzīgs minerālo daļiņu mākonis. Sūkņi kaukdami ierāva putekļus uzņemšanas kanālu filtros. Svelmainās planētas smiltāju un kalnu minerāli, saspridzināti smalkā pulverī, ieplūda silikola ampulās, bet atmosfēras augšējo slāņu gaiss — kvarca balonos. «Bura» devās atpakaļ trīsdesmit gadu ilgā ceļā, kuru nobeigt tai nebija lemts. Tagad cits zvaigžņu kuģis nesa Zemei visu, ko ar tik lielām pūlēm, pacietību un drosmi izdevies iegūt bojā gājušajiem ceļotājiem…

Ierakstu turpinājumu — sešas spoles ar novērojumiem — sīki izstudēs Zemes astronomi un svarīgākos datus pēc tam pārraidīs Lielajam Lokam.

Noskatīties filmas par «Buras» turpmāko likteni, bet it sevišķi noklausīties pēdējo traģisko skaņu lenti nevienam negribējās. Pārāk svaigi atmiņā vēl bija pašu pārdzīvojumi. So materiālu izskatīšanu nolēma atlikt līdz visas apkalpes kārtējai atmodai. Dežuranti devās īslaicīgā atpūtā, un priekšnieks palika viens pie vadības pults.

Ergs Noors vairs nedomāja par sabrukušajām sapņu pilīm. Viņš centās novērtēt rūgtās zināšanu druskas, par kurām cilvēcei nācās samaksāt ar divu ekspedīciju — «Buras» un «Tantras» —ārkārtīgajām pūlēm un upuriem. Bet varbūt tikai liela vilšanās dara sasniegumus rūgtus?

Pirmo reizi Ergs Noors iedomājās dzimto planētu kā neizsmeļamu gara bagātību krātuvi. Miljardiem izsmalcinātu, zinību alkstošu cilvēku atbrīvoti no smagām rūpēm un stihiju vai primitīvās sabiedrības radītām briesmām. Tiesa, agrākās ciešanas, meklējumi, neveiksmes, kļūdas un vilšanās nav izzudušas ari tagad, L.oka laikmetā. Tās tikai paceltas augstākā pakāpē — zinātnē, mākslā un celtniecībā, kur izpaužas cilvēka radošais gars. Vienīgi zināšanas un radošs darbs atpestījuši Zemi no bada šausmām, pārapdzīvotības, lipīgām slimībām, kaitīgiem dzīvniekiem, pasargājuši no kurināmā izsīkšanas un derīgu elementu trūkuma, glābuši cilvēkus no nīkuļošanas un priekšlaicīgas nāves. Arī tās zināšanu drumslas, ko atvedīs «Tantra», papildinās vareno domu lavīnu, kas ar katru gadu desmitu sper jaunu soli uz priekšu sabiedrības pilnveidošanā un dabas izzināšanā!