Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Varbūt tā ir ekspedīcija uz Neptunu? — biologs minēja.

Nogājuši divus kilometrus, viņi sasniedza sanatoriju un uzkāpa platā terasē, ko rotāja sarkana bazalta plāksnes. Melnajās debesīs spilgtāk par visām zvaigznēm mirdzēja nelielais, no pavadoņa pola labi saskatāmais Saules disks. Nežēlīgs simt septiņdesmit grādu sals apsildītajā skafandrā nelikās bargāks par salu Zemes polārajā naktī. Lielas amonjaka vai ogļskābes pārslas lēni krita lejup nekustīgajā atmosfērā, piešķirot apkārtnei sniegaina Zemes vakara rāmo mieru.

Ergs Noors un Eons Tāls vēroja pārslu lidojumu tikpat aizgrābti kā viņu tālie senči mērenajā joslā, kuriem pirmais sniegs nozīmēja zemkopja darba cēliena beigas. Arī viņiem šis neparastais sniegs taču vēstīja darba un ceļa gaitu tuvo noslēgumu!

Neapzinātu jūtu mudināts, biologs sniedza priekšniekam roku.

— Mūsu piedzīvojumi nu ir galā. Mēs varam pateikties jums, ka esam sveiki un veseli!

Ergs Noors neviļus izdarīja noraidošu žestu.

— Vai tad visi ir veseli? Un kam jāpateicas par manu veselību?

Eons Tāls nesamulsa.

— Esmu pārliecināts, ka Nīza tiks izglābta! Šejienes ārsti grib nekavējoties uzsākt ārstēšanu. Saņemta instrukcija no Grima Sara — vispārīgo paralīžu laboratorijas vadītāja.

— Vai savainojuma raksturs jau noskaidrots?

— Pagaidām nav. Bet tas neapšaubāmi cēlies no strāvas, kas ietekmē autonomo nervu sistēmu ķīmiskās reakcijas. Atrast līdzekļus šīs strāvas neizprotami ilgstošās iedarbības iznīcināšanai nozīmē izārstēt meiteni. Un mums taču ir izdevies radīt līdzekļus pret stabilajām psihiskajām paralīzēm, ko tik daudzus gadsimtus uzskatīja par neārstējamām! Sajā gadījumā būs noticis kaut kas līdzīgs, tikai ārējā kairinājuma rezultātā. Kad pabeigs eksperimentus ar mūsu gūstekņiem, — vienalga, vai tie dzīvi vai miruši, — tad arī mana roka sāks atkal darboties.

Ekspedīcijas priekšnieks nokaunējies sarauca uzacis. Savu bēdu nomākts, viņš bija aizmirsis, cik daudz biologs darījis viņa labā. Tā neklājas pieaugušam cilvēkam! Viņš satvēra Eona roku, un divi zinātnieki senā, vīrišķīgā žestā apliecināja savas abpusējās simpātijas.

— Jūs domājat, ka melno medūzu un šī krusteniskā riebekļa nāvējošie orgāni ir vienas un tās pašas dabas? — Ergs Noors vaicāja.

— Nešaubos. Mana roka ir tam par ķīlu… — biologs atteica. — Elektriskās enerģijas uzkrāšanā un pārveidošanā izpaudusies melno radījumu — ar elektrību bagātās planētas iemītnieku pielāgošanās dzīves apstākļiem. Sie radījumi, bez šaubām, ir plēsoņas, tikai viņu upurus mēs vēl nezinām.

— Bet atcerieties, kas notika ar mums visiem, kad Nīza…

— Tā ir cita lieta. Es ilgi domāju, iekams sapratu. Līdz ar drausmīgā krusta parādīšanos atskanēja ārkārtīgi spēcīga infraskaņa, kas satrieca mūsu apziņu. Sajā melnajā pasaulē arī skaņas ir melnas, nedzirdamas. Nomācis sava upura apziņu ar infraskaņu, šis radījums to vēl ietekmē ar īpašu hipnozi, kādu mēdza lietot arī mūsu izmirušās milzu čūskas, piemēram, anakondas. Lūk, kas būtu mūs pazudinājis, ja vien Nīza…

Ekspedīcijas priekšnieks paskatījās uz tālo Sauli, kas apspīdēja arī dzimto Zemi. Saule — cilvēka mūžsenā cerība vēl no aizvēsturiskajiem laikiem, kad nevarīgs un vientuļš tas nīkuļoja nežēlīgās dabas klēpī. Saule — prāta gaismas iemiesojums, kas izkliedē tumsu un naksnīgos rēgus. Un kopš šā brīža cerību dzirksts pavadīja viņu līdz ceļojuma pēdējai stundai…

Tritona stacijas pārzinis ieradās sanatorijā pēc Erga Noora. Zeme izsauca ekspedīcijas priekšnieku, un pārziņa ierašanās karantēnas telpās nozīmēja izolācijas galu, iespēju jau vistuvākajā laikā pabeigt «Tantras» trīspadsmit gadu ilgo ceļojumu. Kad ekspedīcijas priekšnieks atgriezās, viņš šķita vēl nopietnāks nekā parasti.

— Mēs startēsim šodien pat. Mani lūdza paņemt līdz sešus cilvēkus no starpplanētu raķetes «Amata», ko atstās šeit, lai apgūtu jaunas rūdu atradnes uz Plutona. Mēs aizvedīsim ekspedīciju un materiālus, ko tā savākusi.

Sie seši pārbūvējuši vienkāršu starpplanētu raķeti un veikuši nedzirdētu varoņdarbu. Viņi ieniruši pekles dibenā — Plutona biezajā neona-metāna atmosfērā un lidojuši amonjaka sniega vētru tumsā, ik mirkli riskēdami ietriekties vienā no neskaitāmajām tēraudcietā ledus smailēm. Viņiem izdevies atrast tādu apgabalu, kur paceļas neapledojuši, kaili kalni. Plutona noslēpums beidzot atklāts — šī planēta nepieder pie mūsu Saules sistēmas. Saule kādreiz sagūstījusi to, pārvietodamās Galaktikā. Lūk, kāpēc Plutons ir daudz blīvāks nekā visas pārējās tālās planētas. Pētnieki atraduši dīvainus minerālus no gluži svešas pasaules. Bet vēl svarīgāks tas, ka vienā no kalnu virsotnēm viņi redzējuši gandrīz pilnīgi izpostītu celtņu pēdas, kas liecina par kādu neiedomājami senu civilizāciju. Iegūtie dati, protams, jāpārbauda. Būvmateriālu saprātīgā apstrādāšana vēl jāpierāda… Bet lai nu kā, veikts apbrīnojams varoņdarbs. Es lepojos ar to, ka mūsu zvaigžņu kuģis nogādās varoņus dzimtenē, un degu nepacietībā uzzināt vairāk par viņu gaitām. Karantēnas periods viņiem beidzies pirms trim dienām… — Ergs Noors apklusa, garā stāstījuma nogurdināts.

— Bet te taču ir nopietna pretruna! — Purs Hiss iesaucās.

— Pretruna — patiesības māte! — Ergs Noors mierīgi atbildēja ar vecu sakāmvārdu. — Laiks gatavot «Tantru»!

Daudzkārt pārbaudītais zvaigžņu kuģis viegli atrāvās no Tritona un aizjoņoja pa milzīgu loku perpendikulāri ekliptikas plaknei. Doties taisnā ceļā uz Zemi nevarēja:

jebkurš kuģis aizietu bojā platajā meteorītu un asteroīdu joslā, kas izveidojusies no bojā gājušās planētas — Faetona. Šī planēta kādreiz pastāvējusi starp Marsu un Jupiteru, un to saplosījis Saules sistēmas giganta milzīgais pievilkšanas spēks.

Ergs Noors nemitīgi paātrināja «Tantras» lidojumu. Viņš netaisījās vārdzināt savus pasažierus noteikumos paredzētās septiņdesmit divas dienas, bet nolēma, izmantojot zvaigžņu kuģa milzīgo jaudu, ar minimālu anamezona patēriņu sasniegt dzimto planētu piecdesmit stundās.

Zemes raidījumi, lauzdamies izplatījumā, sasniedza zvaigžņu kuģi. Planēta apsveica uzvaru pār dzelzs zvaigznes un ledainā Plutona tumsu. Komponisti atskaņoja «Tantrai» un «Amatai» par godu sacerētās simfonijas un romances.

Kosmosā viļņoja svinīgas triumfa melodijas. Marsa, Veneras un asteroīdu stacijas sauca zvaigžņu kuģi, ievijot savus akordus kopējā cieņas un sajūsmas korī.

— «Tantra», «Tantra», — beidzot atskanēja Astronautikas padomes balss, — atļaujam nosēsties Elhomrā!

Centrālais kosmodroms atradās kādreizējā Ziemeļāfrikas tuksnesī, un zvaigžņu kuģis cauri saules gaismas piestrāvotajai Zemes atmosfērai traucās tieši uz turieni.

Caurspīdīgas plastmasas sienas aptvēra plašo verandu, no kuras atklājās skats uz liedagu. Blāvā gaisma, kas plūda no griestiem, nekontrastēja ar spilgto mēnesnīcu, bet papildināja to, mīkstinot ēnu skarbo melnumu. Verandā bija sapulcējušies gandrīz visi jūras ekspedīcijas dalībnieki. Tikai visjaunākie vēl rotaļājās mēnesstaru sudrabotajā līcī. Ar savu daiļo modeli bija ieradies mākslinieks Kārts Sans. Ekspedīcijas priekšnieks Frits Dons, purinādams garos, zeltainos matus, stāstīja par Mīko atrastā zirga apskates rezultātiem. Analizējot statujas materiālu, lai noskaidrotu tās svaru, pētnieki nāca pie gluži negaidīta secinājuma. Zem virskārtas kausējuma izrādījās tīrs zelts! Ja zirgs bija liets, tad skulptūras svars sasniedza vismaz četrsimt tonnu. Sāda milzeņa pacelšanai vajadzēja izsaukt lielus kuģus ar speciālu aparatūru.