Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Kur tad lai meklējam jūsu draugu? — Čara apstājās pašā ūdens malā.

Dars Veters palūkojās apkārt un mēness gaismā ieraudzīja smiltīs iemītas pēdas. Tās šķīra pilnīgi vienādas atstarpes, pie kam simetriski izvērstie pirkstgali atkārtojās tik precīzi, ka likās iespiesti ar mašīnu.

— Viņš aizgājis uz turieni, — Dars Veters izstiepa roku akmeņu grēdas virzienā.

— Jā, tās ir viņa pēdas, — Evda apstiprināja.

— Kāpēc jūs esat tik pārliecināta? — Čara vēl mazliet šaubījās.

— Paskatieties, cik vienmērīgi soli, — tā var staigāt tikai pirmatnēji mednieki vai arī tie, kas mantojuši viņu veiklību. Bet man liekas, ka Mvens, neraugoties uz savām vispusīgajām un dziļajām zināšanām, ir tuvāks dabai nekā jebkurš no mums… Nezinu, kā jūs, Čara? — Evda pievērsās domās iegrimušajai meitenei.

— Es? Ak nē! — Un, norādot uz priekšu, viņa iesaucās: — Lūk, kur viņš!

Uz tuvākā akmens parādījās afrikāņa milzīgais stāvs, kas laistījās mēnesnīcā kā pulēts, melns marmors. Mvens Mass enerģiski vicināja rokas, it kā draudēdams kādam. Atlētiskā ķermeņa varenie muskuļi saspringa un blīvos mezglos viļņoja zem spožās ādas.

— Gluži kā pusnakts gars no bērnu pasakām! — Čara satraukti čukstēja.

Pamanījis nācējus, Mvens Mass nolēca no klints un apģērbās. Nedaudzos vārdos Dars Veters izstāstīja viņam notikušo, un Mvens Mass izteica vēlēšanos nekavējoties satikt Vedu Kongu.

— Ejiet kopā ar Čaru, — Evda sacīja, — mēs vēl mazliet pakavēsimies šeit…

Dars Veters pacēla roku. Afrikāņa sejā atspoguļojās izpratne. Savādu, gandrīz bērnišķīgu jūtu uzplūdumā viņš nomurmināja sen aizmirstus atvadu vārdus. Dars Veters bija aizkustināts un klusējošās Evdas pavadībā domīgs devās tālāk. Rens Bozs apjucis pamīņājās uz vietas, tad pagriezās, lai pievienotos Mvenam Masam un Čarai Nandi.

Dars Veters un Evda sasniedza zemes ragu, kas norobežoja līci no atklātās jūras. No šejienes varēja labi saskatīt ugunis, kas no visām pusēm ieskāva jūras ekspedīcijas milzīgos diskveida plostus.

Dars Veters iestūma caurspīdīgo laivu ūdenī un nostājās Evdas priekšā, vēl masīvāks un varenāks nekā

Mvens Mass. Evda izstiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja aizejošo draugu.

— Veter, es būšu ar Vedu, — Evda atbildēja uz viņa domām. — Mēs kopā atgriezīsimies savā joslā un sagaidīsim tur ekspedīciju. Padodiet ziņu, kad iekārtosieties! Es vienmēr būšu priecīga palīdzēt jums…

Evda ilgi noraudzījās pakaļ laivai sudrabotajā ūdenī…

Dars Veters piestāja pie otrā plosta, kur mehāniķi vēl strādāja, steigdamies nobeigt akumulatoru uzstādīšanu. Pēc Dara Vetera lūguma viņi iededzināja trīs zaļas spuldzes un izvietoja tās trijstūrī.

Pusotras stundas vēlāk pirmais spirāllidnis, kas parādījās šai apvidū, apstājās tieši virs plosta un nolaida liftu. Dars Veters iekāpa lifta kabīnē, uz mirkli parādījās zerii apgaismota kuģa un pazuda lūkā. Jauna diena vēl nebija aususi, kad viņš atgriezās Padomes observatorijas rajonā — savā pastāvīgajā miteklī, kftvēl nebija paspējis apmainīt. Dars Veters atvēra izpūšamos krānus abās istabās. Pēc dažām minūtēm pazuda visi putekļi, kas bija sakrājušies viņa prombūtnes laikā. Viņš izbīdīja no sienas gultu un, noskaņojis istabu uz jūras smaržu un šalkoņu, pie kuras bija pieradis pēdējā laikā, cieši aizmiga.

Dars Veters pamodās nelāgā omā. Pasaule šķita zaudējusi jebkuru pievilcību. Veda bija tālu un paliks tālu, kamēr… Bet viņa pienākums palīdzēt Vedai un nevis vēl vairāk sarežģīt stāvokli!

Virpuļojošs vēsa, elektrizēta ūdens stabs uzgāzās viņam vannas istabā. Dars Veters tik ilgi stāvēja zem dušas, kamēr nosala. Atspirdzināts, viņš piegāja pie televizofona, atbīdīja aparāta spoguļgludās durtiņas un izsauca tuvāko darba sadales staciju. Uz ekrāna parādījās jaunekļa seja. Informators pazina Daru Veteru un sveicināja viņu ar tikko manāmu godbijību, ko uzskatīja par smalkas pieklājības pazīmi.

— Man gribētos, — Dars Veters sacīja, — dabūt grūtu un ilgstošu darbu, kas saistīts ar fizisku piepūli, piemēram, antarktiskajās raktuvēs.

— Tur viss aizņemts, — runātāja balsī bija jāušams apbēdinājums, — nevienas brīvas vietas nav arī Veneras, Marsa un pat Merkura raktuvēs. Jūs zināt, ka uz turieni, kur grūtības vislielākās, jaunatne visvairāk tiecas.

— Jā, bet es, diemžēl, vairs nevaru sevi pieskaitīt šai jaukajai cilvēku kategorijai… Kādas patlaban iespējas? Darbs man vajadzīgs nekavējoties.

— Ir viena vieta dimantu atradnēs Vidussibīrijā, — jauneklis lēni iesāka, lūkodamies uz Daram Veteram neredzamu tabulu, — protams, ja vien jūs vēlaties uz raktuvēm. Bez tam ir vietas uz okeānu plostiem — pārtikas rūpnīcām, uz saules sūkņu staciju Tibetā, bet tie jau ir viegli darbi. Arī citās vietās — nekā sevišķi grūta.

Dars Veters pateicās informatoram un lūdza ļaut viņam padomāt, bet tikmēr neatdot vietu dimantu raktuvēs.

Viņš izslēdza sadales staciju un savienojās ar Sibīrijas namu*— plašu centru, kurā bija sakopota ģeogrāfiskā informācija par šo zemi. No turienes viņam pārraidīja atmiņas mašīnu jaunākos ierakstus, un Dara Vetera priekšā uz ekrāna izauga nebeidzami mežu masīvi. No pārpurvotās reto lapegļu taigas, kas senos laikos aizņēma gandrīz visu mūžīgā sasaluma joslu, vairs nebija ne vēsts. Tās vietā pacēlās slaidi mežu milzeņi— Sibīrijas ciedru priedes un senatnē gandrīz izmirušās Amerikas sekvojas. So milzeņu stumbri veidoja krāšņas joslas ap pauguru virsotnēs uzceltiem betona kupoliem, no kuriem bija izlīdušas gigantiskas tērauda caurules, kas aizstīdza pāri ūdensšķirtnēm, sasniedza tuvākās upes un ierāva tās gandrīz bez atlikuma savu piltuvju rīklēs. Dobji dūca milzīgi sūkņi. Simtiem tūkstošu kubikmetru ūdens ielauzās vulkānisko iežu dzīlēs, šņācot un virpuļojot izskaloja tos, lai no jauna paceltos virspusē un pa ceļam atstātu skalošanas kameru sietos desmitiem tonnu dimantu. Plašās, spoži apgaismotās telpās cilvēki sēdēja pie šķirošanas mašīnu kustīgajām ciparnīcām. Mirdzošie akmeņi nepārtrauktā plūsmā bira tvertņu kalibrētajās atverēs. Sūkņu staciju operatori uzraudzīja skaitļošanas mašīnas, kas aprēķināja iežu mainīgo pretestību, ūdens spiedienu un patēriņu, šahtu dziļumu un cieto daļiņu izskalojumu. Dars Veters nosprieda, ka saules apspīdēto mežu līksmā aina pašlaik diezin vai atbilst viņa noskaņojumam, un izslēdza Sibīrijas namu. Tai pašā mirkli atskanēja izsaukuma signāls. Uz ekrāna atkal parādījās darba sadales stacijas informators.

— Es gribēju precizēt jūsu pārdomas. Nupat saņemts pieprasījums — atbrīvojusies vieta titāna raktuvēs Dienvidamerikas rietumu piekrastē. Tās ir zemūdens raktuves, grūtākais no visiem darbiem, kādu varu piedāvāt šodien… Bet tur jāierodas steidzoši!

Dars Veters sāka bažīties.

— Es nepaspēšu izturēt pārbaudi tuvākajā Darba psihofizioloģijas stacijā.

— Spriežot pēc jūsu agrākajā amatā obligāto pārbaudījumu rezultātiem, tas nebūs vajadzīgs.

— Tādā gadījumā nosūtiet ziņojumu un dodiet koordinātes! — Dars Veters nekavējoties atsaucās.

— Spirālceļa rietumu maģistrāle, septiņpadsmitais dienvidu atzarojums, stacija 6L, punkts KM40. Sūtu brīdinājumu.

Nopietnā seja uz ekrāna pazuda. Dars Veters savāca sīkās mantas, kas piederēja viņam personīgi, ielika kārbiņā lentas ar tuvinieku attēliem un balsīm, kā arī svarīgāko domu ierakstus. No sienas viņš noņēma kādas vecas krievu gleznas reprodukciju, no galda — Vedai Kongai līdzīgas aktrises statueti. Visus priekšmetus un tāpat nepieciešamās drēbes novietoja alumīnija kastē ar reljefiem ciparu apļiem un lineārā alfabēta zīmēm uz vāka. No šīm zīmēm Dars Veters salika jaunās darba vietas koordinātes un, atvēris sienā lūku, iegrūda tajā kasti. Bezgalīga transportiera lenta satvēra to un tūdaļ aiznesa. Dars Veters vēlreiz pārbaudīja istabas. Jau daudzus gadsimtus uz planētas nebija neviena īpaša telpu apkopēja. Sīs funkcijas pildīja visi iedzīvotāji. Tas kļuva iespējams, tikai pateicoties cilvēku augstajai disciplīnai, kā arī rūpīgi pārdomātajai dzīvojamo un sabiedrisko telpu iekārtai, kurā ietilpa daždažādi aptīrīšanas un ventilācijas automāti.