Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pēc desmit dienām Dars Veters jau šķita apradis ar jauno darbu.

Raktuvei bija sava enerģētiskā saimniecība — kontinenta veco šahtu dziļumā apslēpta E tipa jeb, kā senatnē teica, otrā tipa kodolenerģijas stacija, kas neradīja bīstamus izstarojumus un tādēļ izrādījās ļoti ērta vietējo vajadzību apmierināšanai.

Sarežģīts mašīnu komplekss pārvietojās zemūdens kalnā, ieurbdamies aizvien dziļāk trauslajā, sarkanbrūnajā minerālā. Strādāt bija visgrūtāk agregāta apakšējā stāvā, kur iežus automātiski izcēla un sadrupināja. Mašīna saņēma signālus no augšas, no centrālā komandpunkta, kur apkopoja visus datus par griežņu un drupinatāju darbu, izrakteņa mainīgo cietību un stīgrību, kā arī ziņas par rūdas hidrauliskās bagātināšanas stobru darbu. Atkarībā no metāla satura rūdā nācās palielināt vai samazināt agregāta darba ātrumu. Visas novērošanas un pārbaudes funkcijas nevarēja uzticēt kibernētiskajiem automātiem, jo ūdensdrošo telpu niecīgais apjoms nejāva tādus uzstādīt.

Dara Vetera pienākumos ietilpa apakšējā agregāta pārbaude un regulēšana. Cita citai sekoja dežūras pustumšās, ciparnīcām pieblīvētās kamerās, kur kondicionētā gaisa sūkņi spēja tikai nedaudz mazināt drausmīgo karstumu, kas paaugstinātā spiediena apstākļos likās vēl neciešamāks.

Atstājuši šaurās kameras, Dars Veters un viņa jaunais palīgs pēc darba ilgi stāvēja uz balustrādes, ieelpoja svaigo gaisu, peldējās, paēda un tad atgriezās savās istabās vienā no piekrastes namiņiem. Dars Veters mēģināja atjaunot matemātikas studijas, lai apgūtu jauno kohleārrēķinu metodi. Likās, viņš jau paspējis aizmirst savas agrākās saites ar kosmosu. Tāpat kā visi raktuves darbinieki, viņš ikreiz juta gandarījumu, izvadot kārtējo plostu ar rūpīgi sakrautiem titāna stieņiem. Pēc polāro gaisa masu samazināšanās vētras bija kļuvušas nesalīdzināmi vājākas un daudzas kravas varēja transportēt pa jūru ar plostiem. Kad raktuves darbiniekus nomainīja, Dars Veters kopā ar diviem citiem entuziastiem nolēma tajā vēl palikt.

Bet nekas nav mūžīgs šajā pasaulē, un beidzot sakarā ar mašīnu kārtējo remontu titāna raktuvēs pārtrauca darbus. Pirmo reizi Dars Veters nokļuva pašā cirtnē, kur tikai speciāls skafandrs spēja paglābt cilvēku no milzīgā karstuma un spiediena, kā arī no indīgo gāzu strūklām, kas laiku pa laikam izlauzās no iežu plaisām. Žilbinošajā gaismā rutīla sienas mirgoja un laistījās ugunssarkanu dimantu spožumā. Likās, ka akmenī slēpjas neskaitāmas, asinīm pielijušas, naidīgi zibošas acis. Cirtnē valdīja neparasts klusums. Elektrohidrauliskais dzirksteļu kalts un diski — ultraīso viļņu izstarotāji — bija aprimuši pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem. Zem šīm ierīcēm rosījās tikko atbraukušie ģeofiziķi, kas visur novietoja jutīgus aparātus, lai izdevīgajos apstākļos precizētu atradnes kontūras.

Tikmēr bija iestājušās klusas, siltas dienvidu rudens dienas. Klaiņodams kalnos, Dars Veters neparasti asi

Izjuta, cik diženas ir šīs akmens masas, kas gadu tūkstošiem nekustīgi stinga šeit, starp jūru un debesīm. Švīkstēja sausie zāļu stiebri, lejā tikko dzirdami čaloja paisuma viļņi. Nogurušais ķermenis alka miera, bet smadzenes kāri tvēra iespaidus, kas pēc ilgstošā, smagā darba pazemē šķita sevišķi svaigi un spilgti.

Ieelpodams sasilušo klinšu un vīstošo zāļu smaržu, bijušais ārējo staciju pārzinis atguva ticību tam, ka nākotne sola viņam vēl daudz laba. Un šī labuma būs jo vairāk, jo labāks un spēcīgāks kļūs viņš pats.

«Sēsi rīcību — pļausi parašu.

Sēsi parašu — pļausi raksturu.

Sēsi raksturu — pļausi likteni.»

Daram Veteram ienāca prātā vecs aforisms. Jā, cilvēka dižākā cīņa ir cīņa pret egoismu! Ne ar sentimentāliem vēlējumiem un nevarīgu, kaut arī skaistu morāli, bet ar dialektisku izpratni, ka egoisms nav vis kaut kādu ļaunu spēku darbības rezultāts, bet gan pirmatnējā cilvēka dabisks pašaizsardzības instinkts, kas bija svarīgs un vajadzīgs mežonības apstākļos. Lūk, kāpēc spilgtos, spēcīgos indivīdos egoisms bieži vien ir ļoti attīstīts un to grūti uzvarēt. Bet šāda uzvara nepieciešama! Tā varbūt ir pašreizējās sabiedrības vislielākā nepieciešamība. Tāpēc sabiedrība arī veltī tik daudz spēka un laika audzināšanai, tik rūpīgi izpētī katra cilvēka iedzimtības struktūru. Lielajā rasu un tautu sajaukumā, no kura radusies mūsu planētas iedzīvotāju vienotā saime, reizēm vēl atdzimst visnegaidītākās tālo senču rakstura īpašības. Gadās apbrīnojamas psihiskas novirzes, ko cilvēki iemantojuši Sašķeltās pasaules ēras lielā posta laikā, kad neievēroja piesardzību kodolenerģijas izmantošanā un līdz ar to iedragāja daudzu cilvēku iedzimtības struktūru…

Ari Daram Veteram agrāk bija garš ciltskoks. Tagad tas vairs nav vajadzīgs. Senču pētīšanu aizstājusi tieša iedzimtības mehānisma analīze, kas, pieaugot cilvēku mūža ilgumam, kļūst aizvien nozīmīgāka. Sākot ar Vispārējā darba ēru, ļaudis dzīvo līdz simt septiņdesmit gadiem, bet tagad noskaidrojies, ka arī trīssimt gadu vēl nav galējā robeža….

Akmeņu klaudzoņa iztraucēja Daru Veteru no neskaidrajām pārdomām. Kalna nogāzē parādījās elektrokausēšanas sekcijas operatore, kautrīga, mazrunīga sieviete, un neliela auguma kustīgs vīrietis, ārējā dienesta inženieris. Abi, "pietvīkuši no ātrā gājiena, sveicināja Daru Veteru un gribēja paiet garām, taču viņš tos aizturēja.

— Jau sen taisos jūs lūgt, — Dars Veters uzrunāja operatori, — atskaņot man trīspadsmito zilo fa minorā. Jūs esat mums bieži spēlējusi, bet to nekad.

— Jūs domājat Ziga Zora kosmisko simfoniju? — sieviete pārjautāja un pēc Dara Vetera apstiprinošā galvas mājiena iesmējās.

— Nav daudz cilvēku uz planētas, kas varētu to nospēlēt… Saules klavieres ar trīskāršu klaviatūru ir pārāk nabadzīgas, bet transkribējuma pagaidām nav… Un diezin vai būs. Bet kāpēc jums nesazināties ar Augstākās mūzikas namu, lai pārraida ierakstu? Mūsu uztvērējs ir universāls un pietiekami spēcīgs.

— Es nezinu, kā to dara, — Dars Veters nomurmināja. — Man agrāk nenācās…

— Tad es pati gādāšu, lai simfoniju pārraida šovakar! — mūziķe apsolīja un roku rokā ar savu pavadoni devās tālāk.

Visu pēcpusdienu Dars Veters nespēja atvairīt sajūtu, ka šovakar notiks kaut kas sevišķi svarīgs. Ar dīvainu nepacietību viņš gaidīja vienpadsmito stundu — laiku, ko Augstākās mūzikas nams bija noteicis simfonijas atskaņošanai.

Labprāt uzņēmusies rīkotājas lomu, elektrokausēšanas sekcijas operatore nosēdināja Daru Veteru un citus klausītājus mūzikas zāles pussfēriskā ekrāna fokusā, tieši pretī reproduktora sudrabotajam režģim. Tad viņa nodzēsa gaismu un paskaidroja, ka citādi nāktos grūti sekot simfonijas krāsainajai daļai, kas izpildāma tikai speciāli iekārtotā zālē un šeit, diemžēl, bus aprobežota ar ekrāna iekšējo platību.

Ekrāns vāji mirgoja tumsā. No ārpuses atlidoja apslāpētas viļņu šalkas. Tad kaut kur neiedomājami tālu izcēlās sulīga, zema, gandrīz taustāmi blīva skaņa. Tā pamazām pieņēmās spēkā, satricinot istabu un klausītāju sirdis, pēkšņi saplaka, uzvijās visaugstākajos reģistros, sadrumstalojās un sašķīda miljonos kristāla lausku. Tumsā pazibēja neskaitāmas oranžas dzirkstis. Tas bija kā pirmatnējs zibens spēriens, kas pirms miljoniem gadsimtu pirmo reizi saistīja vienkāršos oglekļa savienojumus sarežģītākās molekulās, kuras kļuva par organiskās matērijas un dzīvības pamatu.