Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Liesmaino Kausu svētki ar laiku kļuva par sieviešu pavasara svētkiem. Ik gadus ceturtajā mēnesī pēc ziemas saulgriežiem jeb pēc vecā laika rēķina — aprīlī Zemes daiļākās sievietes sacentās dejošanas, dziedāšanas un vingrošanas mākslā. Dažādu rasu vissmalkākās skaistuma nianses, kas izpaudās planētas jauktajos iedzīvotājos, staroja šeit neizsmeļamā daudzveidībā kā noslīpētu dārgakmeņu šķautnes un sagādāja bezgala daudz prieka skatītājiem — sākot ar nerimstošā darba nogurdinātiem zinātniekiem un inženieriem un beidzot ar jūsmīgiem māksliniekiem vai vēl pavisam jauniem trešā cikla skolēniem.

Ne mazāk skaisti bija arī vīriešu jeb tā dēvētie Herkulesa svētki, kas notika rudenī. Brieduma gadus sasniegušie jaunekļi svētkos ziņoja par paveiktajiem Herkulesa varoņdarbiem. Vēlāk izveidojās paradums šajās dienās sarīkot gada laikā paveikto izcilo darbu un sasniegumu skates. Svētki kļuva par kopīgiem vīriešu un sieviešu svētkiem un sadalījās Daiļās Lietderības, Augstākās Mākslas, Zinātniskās Drosmes un Fantāzijas dienās. Kādreiz arī Mvens Mass tika atzīts par pirmās un trešās dienas varoni…

Tirēnu stadiona milzīgajā Saules zālē Mvens Mass ieradās tieši tajā brīdī, kad uzstājās Veda Konga. Viņš uzmeklēja ceturtā rādiusa devīto sektoru, kur sēdēja Evda Nala un Čara Nandi, un, patvēries arkādes ēnā, klausījās Vedas dziedājumu. Augstu pacēlusi zeltaino galvu un pievērsusi seju zāles augšējām galerijām, jaunā sieviete baltajā tērpā dziedāja kaut ko līksmu. Viņa šķita afrikānim kā pavasara personificējums.

Katrs skatītājs nospieda vienu no četrām pogām, kas atradās viņa priekšā. Aizstājot agrāko laiku skaļos aplausus, zāles griestos iedegās zeltainas, zilas, smaragdzaļas vai sarkanas uguntiņas — mākslinieka snieguma vērtējums.

Veda beidza dziedāt, tika apbalvota ar zeltainu un zilu uguņu zibšņiem, kuru vidū tikai pa retam gadījās arī zaļi plankumi, un, kā allaž pietvīkusi aiz saviļņojuma, atgriezās draudzeņu pulkā. Sajā brīdī pie viņas pienāca Mvens Mass.

Afrikānis palūkojās apkārt, meklēdams savu skolotāju un priekšteci, bet to nekur neredzēja.

— Kur jūs paslēpāt Daru Veteru? — Mvens Mass jokodams uzrunāja visas trīs sievietes:

— Bet kur jūs likāt Renu Bozu? — Evda Nala atbildēja ar pretjautājumu, un afrikānis pasteidzās izvairīties no viņas vērīgā skatiena.

— Veters Dienvidamerikā iegūst titānu, — teica žēlsirdīgā Veda, un skumju izteiksme pavīdēja viņas sejā.

It kā aizsargādama draudzeni, Čara Nandi pievilka viņu sev klāt. Abu tik dažādo sieviešu sejas uz mirkli kļuva līdzīgas, jo tās apvienoja rāms, lēnprātīgs maigums.

Čaras taisnās uzacis atgādināja lidojoša putna siluetu un harmoniski saskanēja ar viņas acu gareno griezumu. Vedas uzacu loki tiecās mazliet uz augšu.

«Putns savicinājis spārnus…» nodomāja afrikānis.

Čaras spīdīgi melno sprogu viļņi brīvi krita uz pleciem, vēl vairāk izceļot Vedas gaišo, gludi sasukāto matu vienkāršību.

Čara palūkojās uz pulksteni zāles kupolā un piecēlās.

Viņas tērps pārsteidza afrikāni. Platīna ķēdīte aptvēra meitenes plecus, atstājot kaklu pilnīgi kailu. Zem atslēgas kauliem šo ķēdīti saslēdza mirdzošs, sarkans turmalins.

Tvirtās krūtis, kas atgādināja platus, apgāztus kausus un likās izvirpotas ar apbrīnojami smalku, precīzu griežņi, bija tikpat kā atklātas. No sprādzes krūšu starpā līdz pat jostai stiepās tumši violeta auduma strēle. Tādas pašas strēles bija novilktas pāri krūtīm. Meitenes šauro vidukli apjoza melnām zvaigznēm nosēta balta josta ar mēness sirpim līdzīgu platīna sprādzi. Muguras pusē pie jostas bija piestiprināti melnām zvaigznēm izrotāti balta zīda pussvārki…

— Drīz mana kārta, — Čara bezrūpīgi teica, atskatījās uz Mvenu Masu, tad pazuda, daudzu čukstu un skatienu pavadīta.

Uz skatuves parādījās vingrotāja — lieliski noaugusi meitene, ne vecāka par astoņpadsmit gadiem. Zeltainas gaismas apspīdēta, viņa izdarīja virkni strauju lēcienu un akrobātisku pagriezienu, dziedoši skumjās melodijas pāreju brīžos ik reizes sastingstot neiedomā jami grūtas līdzsvara pozās. Skatītāji uzņēma viņu loti atzinīgi. Iemirdzējās neskaitāmas zeltainas ugunis. Mvens Mass nosprieda, ka pēc šādas piekrišanas Čarai Nandi nebūs viegli uzstāties. Viņš nemierīgi lūkojās tūkstošgalvainajā laužu pulkā un pēkšņi pamanīja trešajā sektorā Kārtu Sanu. Mvenam Masam likās, ka tas sveicina viņu pārāk jautri. Kam gan citam, ja ne gleznotājam, kas attēlojis Čaru kā «Vidusjūras meitu», vajadzētu uztraukties par viņas panākumiem!

Tikko afrikānis paspēja nodomāt, ka pēc izmēģinājuma aizbrauks apskatīt gleznu, augšā nodzisa ugunis. Caurspīdīgā organiskā stikla grīda aveņkrāsas gaismā uzliesmoja kā nokaitēts čuguns. No skatuves apakškulisēm plūda sarkanu uguņu straumes. Tās trauksmaini svaidījās, sekojot gan vijoļu skanīgajam dziedājumam, gan vara stīgu zemajai dūkoņai. Mūzikas spēka un straujuma samulsināts, Mvens Mass pat neievēroja, kā Čara parādījās liesmainās grīdas centrā un iesāka deju, liekot skatītājiem tūdaļ aizturēt elpu.

Mvenu Masu pārņēma šausmas, iedomājoties, kas notiks, ja mūzika prasīs vēl lielāku tempa kāpinājumu. Dejoja taču ne tikai kājas un rokas — viss meitenes ķermenis, atbildot ugunīgajai mūzikai, izdvesa ne mazāk svelmainu dzīvības elpu. Ja senās Indijas sievietes bija tādas kā Čara, nosprieda afrikānis, tad taisnība dzejniekam, kas salīdzinājis viņas ar liesmainiem kausiem un izraudzījies šo nosaukumu sieviešu svētkiem.

Skatuves un grīdas apgaismojuma atblāzmā Čaras sārti zeltainā āda ieguva spilgtu vara nokrāsu. Mvena Masa sirds neganti iepukstējās. So ādas krāsu viņš jau bija redzējis Tukāna epsilona pasakainās planētas pārraidē! Un tai pašā reizē viņš arī uzzināja, ka cilvēka ķermenis var būt tik apgarots, lai ar savām kustībām, ar vissmalkākajām daiļo formu niansēm izteiktu daždažādas jūtu un domu, kaisles un laimes noskaņas…

Visu laiku tiekdamies neaizsniedzamajā deviņdesmit parseku tālē, Mvens Mass tikai tagad saprata, ka Zemes neizsmeļamajā daiļuma krātuvē iespējams atrast tikpat burvīgus ziedus kā uz Tukāna epsilona brīnišķīgās planētas. Taču ilgi lolots sapnis nevar izgaist vienā mirklī. Čara, kuras tēlā šķita iemiesojusies Tukāna epsilona sarkanādainā meitene, tikai nostiprināja ārējo staciju pārziņa stūrgalvīgo lēmumu.

Evda Nala un Veda Konga — pašas lieliskas dejotājas, pirmo reizi noskatoties Čaras dejā, jutās satricinātas. Antropoloģe un seno rasu vēsturniece nosprieda, ka sirmā senatnē dienvidu zemēs — Gondvānā sieviešu vienmēr bijis vairāk nekā vīriešu, kas gāja bojā cīņās ar neskaitāmajiem plēsoņām. Vēlāk, kad bieži apdzīvotajās dienvidu zemēs izveidojās seno Austrumu despotijas, daudzi vīrieši gāja bojā nemitīgajos karos, ko izraisīja reliģiskais fanātisms vai despotu untumi. Dienvidzemju sieviešu grūtā dzīve spieda viņas līdz pilnībai izkopt savu sievišķību. Ziemeļos, kur daba bija trūcīgāka un iedzīvotāju skaits mazāks, nespēja attīstītīties Tumšo gadsimtu valstiskais despotisms. Tur saglabājās vairāk vīriešu, sievietes tika vērtētas augstāk un dzīvoja cilvēka cienīgāku dzīvi.

Veda vērīgi sekoja katram Čaras žestam un domāja, ka viņas kustībās ietverta apbrīnojama pretruna: tās ir vienlaikus maigas un plēsonīgas. Maiguma iespaidu radīja kustību plūstošais ritmiskums un ķermeņa neiedomājamā lokanība. Par plēsonīgumu liecināja krasās pārejas, straujie pagriezieni un gluži negaidītie sastinguma momenti, kas ikreiz iestājās pārsteidzoši zibenīgā ātrumā. So pieglaudīgo lokanību Gondvānas tumšādainās meitas bija ieguvušas tūkstošiem gadu ilgā cīņā par eksistenci. Bet cik harmoniski tās apvienojas Čarā ar ideāli pareizajiem krētiešu-helēņu vaibstiem!