Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Īsajā adadžo ievijās sitamo instrumentu disonējoša rīboņa. Cilvēka jūtu straujo pacēlumu un kritienu ritms izpaudās plašu, pilnasinīgu kustību un gandrīz pilnīga stinguma mijā, kad dejotāja, šķiet, pārvērtās akmens tēlā. Snaudošu jūtu atmoda, spējš uzliesmojums, nevarīga saļimšana un jauna atdzimšana — vētraina, alku pilna dzīvība, kas, iekalta likteņa važās, tomēr nebeidz cīnīties pret nenovēršamo laika ritumu un pienākuma nepielūdzamo noteiktību. Evda Nala tvīkstot juta, cik tuvs viņai dejas psiholoģiskais pamats…

Mvens Mass nezināja, ka komponists sacerējis baleta svītu speciāli Čarai Nandi. Taču, redzēdams, cik viegli meitene pārvar visas grūtības, arī viņš vairs nebijās brāzmainā tempa. Sarkani gaismas viļņi ieskāva dejotājas ķermeni, purpura liesmas apšļāca spēcīgās kājas, nogrima tumšajās samta krokās un lika rītausmas sārtumā ieblāzmoties baltajam zīdam. Čaras tālu atliektās rokas lēni sastinga pāri galvai. Pēkšņi bez jebkāda fināla aprāvās negantais augšup kāpjošo skaņu virpulis, un tūdaļ nodzisa sarkanās ugunis. Zāles kupolā iedegās parastā gaisma. Meitene gurdi nolieca galvu. Viņas kuplie mati apslēpa seju. Zeltainu zibšņu tūkstošus pavadīja apslāpēts troksnis. Skatītāji izteica Čarai visaugstāko atzinību, kādu vien var saņemt mākslinieks, — viņi pateicās, ceļoties kājās un saliekot rokas virs galvas. Un meitene, kas pirms uzstāšanās bija gluži mierīga, tagad mulsi pasteidzās atstāt skatuvi.

Svētku rīkotāji izsludināja pārtraukumu. Mvens Mass nolēma uzmeklēt Čaru, bet Veda Konga un Evda Nala devās lejup pa gigantiskajām, kilometru platajām zila, necaurspīdīga stikla kāpnēm, kas no stadiona veda tieši uz jūru. Vakara krēsla pamudināja draudzenes, sekojot tūkstošu skatītāju priekšzīmei, meklēt atspirdzinājumu viļņos.

— Ne velti es tūdaļ ievēroju Čaru, — Evda Nala sacīja. — Viņa ir brīnišķīga aktrise. Šodien mēs redzējām dzīvības spēka deju! Tāds droši vien bija seno grieķu Eross…

— Es piekrītu tagad Kartam Sanam, ka skaistums tiešām svarīgāks, nekā mums liekas. Tajā — dzīves un laimes jēga. To viņš labi pateica! Ari jūsu definīcija ir pareiza, — Veda piekrita, nometot kurpes un iegremdējot kājas siltajā ūdenī, kas apskaloja kāpņu galu.

— Pareiza, ja psihisko spēku rada veselīgs, enerģijas pārpilns ķermenis, — Evda Nala piebilda, novelkot tērpu un metoties dzidrajos viļņos.

Veda panāca viņu, un abas aizpeldēja uz milzīgu gumijas salu, kas sudrabaini vizēja jūrā pusotra kilometra no stadiona pludmales. Salas plakanā virsma atradās gandrīz vienā līmenī ar ūdeni. Gar malu to apjoza perlamutra plastmasas nojumes, kas atgādināja gliemežvākus; tie bija pietiekami lieli, lai dotu trim četriem cilvēkiem patvērumu no saules un vēja un pilnīgi izolētu viņus no kaimiņiem.

Draudzenes atlaidās uz «gliemežvāka» līganās grīdas un ieelpoja mūžam svaigo jūras aromātu.

— Kopš tā laika, kad satikāmies krastā, jūs esat stipri iedegusi! — Veda sacīja, aplūkodama slaveno psihiatri. — Bijāt pie jūras vai ari lietojāt pigmenta graudiņus?

— Graudiņus, — Evda atzinās. — Es sauļojos tikai vakar un šodien.

— Jūs tiešām nezināt, kur pazudis Rens Bozs? — Veda turpināja.

— Apmēram zinu, un ar to man pietiek, lai uztrauktos!

— Vai tad jūs gribat?… — Veda apklusa, nepabeigusi domu, bet Evda pacēla laiski pievērtos plakstus un palūkojās viņai taisni acīs.

— Rens Bozs man liekas nevarīgs, vēl nenobriedis, puicisks, — Veda nedroši iebilda, — bet jums tik viengabalains raksturs un varens prāts… Jūsos vienmēr jūtama tēraudcieta griba.

— To man sacīja ari Rens Bozs. Bet attiecībā uz viņu jūs maldāties. Jūsu novērtējums ir tikpat vienpusīgs kā Rens pats. Viņš ir cilvēks ar drosmīgu, dziļu prātu un milzīgām darba spējām. Pat mūsu laikā uz planētas diezin vai izdosies atrast daudz viņam līdzīgu. Ievērojot Rena spējas, viņa pārējās īpašības šķiet nepilnīgi attīstītas, jo tās ir kā vidusmēra cilvēkiem vai pat vēj bērnišķīgākas. Jūs pareizi atzīmējāt, — Rens liekas puicisks, un tai pašā laikā viņš ir varonis šī vārda visprecīzākajā nozīmē. Lūk, Dars Veters — arī viņā ne mazums puiciska, bet tas vienkārši no fiziska spēka pārpilnības un nevis, kā Rēnam, no šī spēka trūkuma.

— Bet kā jūs novērtējat Mvenu? — Veda painteresējās. — Tagad jūs esat labāk iepazinusies ar viņu.

— Mvens Mass ir vēsa saprāta un pirmatnēji nevaldāmu dziņu kombinācija.

Veda Konga iesmējās:

— Kaut es varētu iemācīties dot tik precīzus raksturojumus!

— Psiholoģija — mana specialitāte, — Evda paraustīja plecus. — Bet atļaujiet tagad jums pajautāt! Jūs zināt, ka ar Daru Veteru mani saista vissirsnīgākā draudzība?…

— Baidāties no kompromisiem? — Veda pietvīka. — Nē, šajā gadījumā nebūs liktenīgu puspatiesību vai melu. Viss ir kristālskaidrs… — Un, psihiatres pētošā skatiena nesamulsināta, Veda mierīgi turpināja: — Ergs Noors… mūsu ceļi šķīrušies jau sen. Es tikai nevarēju pakļauties jaunajām jūtām, kamēr viņš bija kosmosā, nespēju attālināties no viņa un līdz ar to vājināt cerību un ticību, ka viņš atgriezīsies. Tagad arī šajā ziņā viss skaidrs. Ergs Noors to zina un iet savu ceļu.

Evda Nala apskāva Vedas plecus.

— Tas nozīmē: Dars Veters?

— Jā! — Veda nešaubīdamās atbildēja.

— Vai viņš to zina?

— Nē. Vēlāk, kad «Tantra» būs šeit... Bet vai nav laiks atgriezties? — Veda iesaucās.

— Man, diemžēl, jāaizbrauc, — Evda Nala teica, — atvaļinājums iet uz beigām. Paredzams jauns svarīgs darbs akadēmijā, un man vēl gribas apciemot meitu.

— Jums liela meita?

— Septiņpadsmit gadu. Dēls daudz vecāks. Esmu izpildījusi katras normāli attīstītas un ar normālu iedzimtību apveltītas sievietes pienākumu — divus bērnus, ne mazāk. Tagad gribu trešo — tikai pieaugušu!

Evda Nala smaidīja, un viņas domīgajā sejā pavīdēja gaišs mīlas maigums, izliektā augšlūpa mazliet atsedza baltos zobus.

— Es biju iedomājusies mīļu puisēnu lielām acīm… tikpat maigām, izbrīnā atvērtām lūpām… bet ar vasaras raibumiem un strupu deguntiņu, — Veda šķelmīgi teica.

Kādu brīdi klusējusi, Evda jautāja:

— Jums vēl nav jauna darba?

— Nē, es gaidu «Tantru». Pēc tam būs ilgstoša ekspedīcija.

— Tādā gadījumā brauksim kopā pie manas meitas, — Evda ierosināja, un Veda labprāt tam piekrita.

Visu observatorijas siena aizņēma septiņus metrus augsts, pussfērisks ekrāns, kurā parasti demonstrēja ar milzu teleskopiem uzņemtās filmas. Mvens Mass projicēja uz ekrāna prāvu debess novadu Galaktikas ziemeļpola tuvumā — meridionālo zvaigznāju joslu no Lielā Lāča līdz pat Krauklim un Centauram. Šeit Medību Suņu, Berenikes Matu un Jaunavas zvaigznājos atradās neskaitāmas galaktikas — plakaniem riteņiem vai diskiem līdzīgas kosmosa zvaigžņu salas. Sevišķi daudz to Berenikes Matos, kur dažādos pagriezienos un projekcijās redzamas gan regulāras, gan neregulāras formas, neiedomājami tālas galaktikas, ko šķir no mums miljardi parseku un kas vietumis izveido veselus «mākoņus» ar desmitiem tūkstošu galaktiku katrā. Vislielākās galaktikas diametrā sasniedz divdesmit lidz piecdesmit tūkstošu parseku, tas ir, nav mazākas par mūsu pašu zvaigžņu salu vai arī galaktiku NN 89105+ SB23, ko senatnē sauca par M-31 jeb Andromedas miglāju. So mazo, vāji spīdošo plankumiņu no Zemes var redzēt ar neapbruņotu aci. Cilvēki jau sen atklājuši šā miglāja noslēpumu. Tas izrādījās par gigantisku zvaigžņu sistēmu, pusotras reizes lielāku nekā mūsu milzīgā Galaktika. Andromedas miglāja pētīšana, neraugoties uz četrsimt piecdesmit tūkstošiem parseku, kas šķir to no Zemes, stipri palīdzēja izzināt mūsu pašu Galaktikas uzbūvi.