Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pilnīgi tumšās E klases zvaigznes var konstatēt tikai pēc to gravitācijas laukiem. Ikvienu zvaigžņu kuģi, kas aizmaldījies šo briesmoņu tuvumā, gaidīja nenovēršama bojā eja. Visai nopietnus draudus zvaigžņu kuģiem radija arī spektra klases T infrasarkanie spīdekļi, tāpat kā tumšie makrodaļiņu mākoņi vai pavisam atdzisušie TT klases ķermeņi.

Mvens Mass nodomāja, ka Lielā Loka izveidošana, kas saistīja saprātīgu būtņu apdzīvotās pasaules, bija vislielākā revolūcija ne tikai Zemei, bet jebkurai apdzīvotai planētai. Vispirms tā bija uzvara pār laiku, pār atsevišķu cilvēku ierobežoto mūža ilgumu, kas neļāva ne mums, ne arī citiem mūsu domu brāļiem ielauzties izplatījuma attālākajos novados. Loka raidījums nozīmēja vēstījumu nākotnei, jo šādā formā ietērpta cilvēka doma turpina šķērsot telpu, kamēr sasniedz vistālākos kosmosa apgabalus. Līdz ar to iespēja izpētīt ļoti tālas zvaigznes kļuvusi pilnīgi reāla un būtībā pārvērtusies tikai par laika jautājumu. Nesen mēs saņēmām ziņojumu no milzigas, ļoti tālas zvaigznes. Līdz lai divi tūkstoši astoņi simti parseku, un raidījums ceļoja telpā vairāk rtekā deviņus tūkstošus gadu, tomēr cilvēkiem tas bija saprotams, un to spēja atšifrēt visi līdzīgu attīstības pakāpi sasniegušie Loka locekļi. Cita lieta, ja ziņojums pienāk no lodveida zvaigžņu kopām, kuras daudz vecākas par mūsu plakanajam sistēmām.

Tas pats sakāms arī par Galaktikas centru. Tās aksiālajā zvaigžņu mākonī atrodas milzīga dzīvības zona ar miljoniem planētu sistēmu, kas, Galaktikas centra izstarojumu apgaismotas, nepazīst nakts tumsas. No turienes saņemti neizprotami ziņojumi — sarežģītu, mūsu jēdzieniem neizsakāmu struktūru ainas. Zinību robežu akadēmija jau četrsimt gadus nekādi nespēj tos atšifrēt. Bet varbūt… — pēkšņi fantastisks minējums lika Mvenam Masam aizturēt elpu, — no tuvējām planētu sistēmām, kas ietilpst Lokā, pienāk ziņojumi par planētu iekšējo dzīvi — zinātni, tehniku, mākslu, turpretim Galaktikas vecākās pasaules rāda savas zinātnes un dzīves ārējo, kosmisko attīstību? Kā šo pasau]u domājošās būtnes pēc saviem ieskatiem pārveido veselas planētu sistēmas? «Izmēž» no telpas meteorītus, kas kavē zvaigžņu kuģu lidojumus, sagāž meteorītus un pie reizes arī dzīvībai nederīgās, aukstās, ārējās planētas centrālajā spīdeklī, pagarinot tā mūžu vai arī paaugstinot temperatūru? Var būt, ka Galaktikas centrālo apgabalu iemītnieki pārkārto arī kaimiņu planētu sistēmas, kur rada vislabvēlīgākos apstākļus gigantisku civilizāciju uzplaukumam.

Mvens Mass sazinājās ar Lielā Loka raidījumu ierakstu glabātuvi un nosauca kādu šifru. Tūdaļ uz ekrāna cita citu nomainīja dīvainas ainas, kas sasniegušas Zemi no Centaura omegas lodveida zvaigžņu kopas. Tā ir otra tuvākā šāda veida sistēma, ko atdala no musu Saules tikai seši tūkstoši astoņi simti parseku. Divdesmit divus tūkstošus gadu pasaules telpā ceļoja šo zvaigžņu gaisma, iekams sasniedza Zemes cilvēku acis.

Blīva, zila migla gūlās vienmērīgām kārtām uz ekrāna. Vietām no tās izspraucās svērteniski, melni cilindri, kas samērā ātri griezās ap savu asi. Tikko jaušamie cilindru apveidi laiku pa laikam saplaka, pārvēršoties zemos konusos. Tad zilās miglas vāli izšķīda ugunīgos sirpjos, kas negantā ātrumā griezās ap konusu asīm, melnie cilindri pilnīgi pazuda, un vienlaikus uz ekrāna izauga milzīgas, žilbinoši baltas kolonas, aiz kurām kā slīpas kulises rēgojās šķautnajni, zaļi asmeņi.

Mvens Mass berzēja pieri, pūlēdamies saskatīt dīvainajās formās kaut vismazāko jēgu.

Tikmēr šķautnainie asmeņi spirāliski apvija baltās kolonas un pēkšņi sašķīda metāliski spožās.lodītēs, kas izveidoja plašu lokveida jostu. Sī josta pamazām kļuva aizvien platāka un augstāka.

Afrikānis pasmīnēja un izslēdza ierakstu, lai atgrieztos pie pirmītējām pārdomām.

«Sakarā ar apdzīvoto pašauju trūkumu Galaktikas augstajos platuma grādos vai, pareizāk, sakaru trūkumu ar tām, mēs, Zemes cilvēki, vēl nespējam izkļūt no Galaktikas aptumšotās ekvatoriālās joslas. Nespējam pacelties pāri kosmiskajiem putekļiem, kuros iegremdēta mūsu zvaigzne — Saule un tās kaimiņi. Tāpēc izzināt kosmosu mums grūtāk nekā citiem…»

Mvens Mass paskatījās uz apvārsni, kur zem Lielā Lāča un Medību Suņiem atradās Berenikes Matu zvaigznājs. Tas ir Galaktikas «ziemeļu» pols. Tieši šajā un tāpat pretējā debess punktā — Skulptora zvaigznājā, netālu no pazīstamās zvaigznes Fomalhauta, pie galaktiskās sistēmas dienvidpola — pavērās viss ārpusgalaktiskās telpas plašums. Nomalē, kur atrodas Saule, galaktiskās spirāles zaru biezums nepārsniedz seši simti parseku. Perpendikulāri Galaktikas ekvatora plaknei vajadzētu nolidot tikai trīssimt līdz četrsimt parseku, lai paceltos pari milzīgā zvaigžņu rata līmenim. Sis zvaigžņu kuģiem neuzveicamais attālums Loka raidījumiem nebija nepārvarams. Taču pagaidām neviena planētu sistēma no šiem apgabaliem vēl nebija iesaistījusies Lokā…

Mūžīgās mīklas, un neatbildētie jautājumi izzustu vienā mirkli, ja zinātnē notiktu vēl viena diža revolūcija un cilvēki iemācītos uzveikt laiku — jebkurā laika posmā pārvarēt jebkuru atstatumu. Tad ne tikai mūsu Galaktika, bet arī citas zvaigžņu salas kļūtu cilvēkiem tikpat tuvas kā sīkās saliņas Vidusjūrā, kuras viļņi rāmi čaloja nakts tumsā tepat aiz observatorijas sienām. Tikai šī cerība spēja attaisnot izmisīgo eksperimentu, ko bija iecerējis Rens Bozs un īstenos viņš, Mvens Mass, Zemes ārējo staciju pārzinis. Ak kaut varētu labāk pamatot eksperimenta nepieciešamību un saņemt Padomes atļauju…

Spirālceļa oranžās ugunis iedegās spilgtāk un kļuva baltas: pulkstenis rādīja otro stundu pēc pusnakts — šajā laikā sevišķi pieauga transporta kustība. Mvens Mass atcerējās, ka rīt sāksies Liesmaino Kausu svētki, uz kuriem viņu bija ielūgusi Čara Nandi. Ārējo staciju pārzinis nespēja aizmirst iepazīšanos jūras krastā — bronzas sarkano meiteni ar graciozajām, lokanajām kustībām. Viņa šķita sirsnības un strauju, spēcīgu emociju iemiesojums, ko tik reti izdevās sastapt šajā labi disciplinēto jūtu laikmetā.

Mvens Mass atgriezās savā darba istaba, izsauca Metagalaktikas institūtu, kas darbojās naktī, un palūdza atsūtīt viņam rītvakar dažu galaktiku stereofilmas. Saņēmis piekrišanu, viņš uzkāpa uz ēkas iekšējās fasādes jumta. Seit atradās viņa tāllēkšanas aparāts. Mvens Mass mīlēja šo samērā maz izplatīto sportu un bija sasniedzis tajā izcilu meistarību. Piesprādzējis hēlija balona siksnas, afrikānis ar atsperīgu lēcienu uzvijās gaisā un uz mirkli ieslēdza viegla akumulatora darbināto dzenskrūvi. Aprakstījis sešsimt metru garu loku, viņš nolaidās uz Pārtikās nama jumta un no turienes atkārtoja lēcienu. Pēc piektā lēciena viņš nokļuva nelielā dārzā, kaļķakmens kraujas pakājē, atstāja aparātu alumīnija tornītī un pa kārti nolaidās zemē. Vecas platānas šalcošo lapu iežūžināts, viņš drīz vien iemiga savā spartāniskajā gultā.

… Liesmaino Kausu svētki bija ieguvuši savu nosaukumu no dzejnieka vēsturnieka Zana Sena pazīstamā dzejoļa, kurā apdziedāta senindiešu paraša izvēlēties skaistākās sievietes, lai jaunekļiem, kas dodas veikt varoņdarbus, pasniegtu šķēpus un kausus ar degošiem, aromātiskiem sveķiem. Šķēpus un kausus cilvēki sen vairs nelietoja. Tos saglabāja tikai ka varonības simbolus. Toties varoņu skaits planētas enerģisko, drosmīgo iedzīvotāju vidū bija neizmērojami pieaudzis. Milzīgās darba spējas, kādas pagātnē piemita tikai sevišķi izturīgiem cilvēkiem — ģēnijiem, izrādījās pilnīgi atkarīgas no ķermeņa fiziskā spēka, kā ari no hormonu — stimulatoru daudzuma. Sabiedrība tūkstošiem gadu nemitīgi gādāja par savu locekļu fizisko attīstību, un tāpēc ikviens mūsu planētas iedzīvotājs tagad atgādināja senos varoņus — neizsīkstošus cildenos darbos, mīlestībā un zinību alkās.