Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Dars Veters uzmeta atzinīgu skatienu slavenā vīra dēlam. Viņa tēvs bija uzcēlis bāzi Centaura planētu sistēmā un jau piekto trīsgadi pēc kārtas vadīja Astronautikas padomi. Gromam Ormani nevarēja būt mazāk par simt trisdesmit gadiem, viņš bija trīs reizes vecāks par Daru Veteru.

Diss Kens pasauca savu biedru, tumšmatainu jaunekli.

— Mans labākais draugs Tors Ans, komponista Ziga Zora dēls.

— Mēs kopā strādājam purvos, — turpināja Diss, — gribam kopā veikt savus varoņdarbus un arī turpmāk strādāt kopigi.

— Tu joprojām aizraujies ar iedzimtības kibernētiku? — Dars Veters vaicāja.

— O jā! Tors sajūsminājis mani vēl vairāk. Viņš ir muziķis, tāpat kā tēvs. Viņš un viņa draudzene… abi cer darboties tajā laukā, kur mūzika atvieglo dzīvā or ganisma attīstības izpratni, tas ir, vēlas pētīt tā uzbūves simfoniju.

— Tu izsakies ļoti miglaini, — Dars Veters sarauca uzacis.

— Es vēl neprotu, — Diss apjuka. — Varbūt Tors pateiks labāk.

Otrais jauneklis pietvīka, taču izturēja Dara Vetera pētošo skatienu.

— Diss domā iedzimtības mehānisma ritmus: attīstoties no olšūnas, ikviens organisms veidojas, pievienojot sev it kā veselus molekulu akordus. Sākotnējā dubultspirāle izvēršas pēc tiem pašiem principiem, pēc kādiem attīstās simfonija. Citiem vārdiem — programa, pēc kuras notiek organisma uzbūve no dzīvām šūnām, ir muzikāla!

— Tā?… — Dars Veters pārspīlēti brīnījās. — Bet tad arī visu dzīvās un nedzīvās matērijas evolūciju jūs galu galā reducēsiet līdz kaut kādai milzu simfonijai?

— Sīs simfonijas plānu un ritmiku nosaka fizikas pamatlikumi. Mums atliek vienīgi saprast, kā izveidota muzikāli kibernētiskā 1 mehānisma programa un no kurienes smelta tai nepieciešamā informācija, — ar jauneklīgi nesatricināmu pārliecību apstiprināja Tors Ans.

— No kā jūs patapinājāt šos interesantos uzskatus?

— No mana tēva Ziga Zora. Viņš nesen publicējis trīspadsmito kosmisko simfoniju fa minorā un krāsu tonalitātē 4750 angstrēmu.

— Noteikti paklausīšos! Es mīlu zilo krāsu… Bet jūsu tuvākie plāni? Vai zināt jau, kādus Herkulesa varoņdarbus jums uzdos?

— Tikai pirmos sešus.

— Nu, protams! Otros sešus taču nosaka tikai tad, kad pirmie paveikti, — Dars Veters atcerējās.

— Iztīrīt un padarīt pieejamu Koniguta alas pirmo stāvu. Sī ala atrodas Vidusāzijā, — Tors Ans iesāka.

— Izbūvēt pāri kalniem ceļu uz Mentālā ezeru, —

turpināja Diss Kens, — atjaunot vecu maizes koku birzi Argentīnā, noskaidrot, kādēļ nesenā pacēluma apgabalā pie Trinidādes parādījušies lieli astoņkāji…

— Un iznicināt tos!

— Tie būtu pieci. Bet kur sestais?

Jaunekļi mazliet samulsa.

— Mums abiem konstatētas muzikālas spējas, — Diss Kens pietvīkdams sacīja. — Un mums uzdots savākt materiālus par Bali salas senajām dejām, rekonstruēt tās gan muzikāli, gan horeogrāfiski.

— Tas ir, sameklēt izpildītājas un radīt ansambli? — Dars Veters iesmējās.

— Jā, — Tors Ans nodūra acis.

— Interesants uzdevums! Bet to var veikt tikai grupa, tāpat kā ceļa būvi uz Mentālā ezeru.

— O, mums ir lieliska grupa! Un visi tās dalībnieki grib jūs par mentoru. Tas būtu tiešām brīnišķīgi!

Dars Veters šaubījās, vai varēs palīdzēt viņiem sestajā uzdevumā. Bet zēni, starodami un palēkdamies aiz prieka, apliecināja, ka šī uzdevuma izpildē viņiem solījies palīdzēt «pats» Zigs Zors.

— Pēc gada un četriem mēnešiem es atradīšu sev darbu Vidusāzijā, — Dars Veters teica, ar patiku vērdamies jaunekļu laimīgajās sejās.

— Cik labi, ka jūs vairs neesat ārējo staciju pārzinis! — Diss Kens iesaucās. — Es pat neuzdrīkstējos cerēt, ka strādāšu kādreiz ar tādu mentoru! — pēkšņi jauneklis nosarka tā, ka viņa piere pārklājās sīkām sviedru lāsītēm, bet Tors atvirzījās no viņa, tādējādi izteikdams savu sašutumu.

Dars Veters palīdzēja Groma Orma dēlam izkļūt no neveiklā stāvokļa.

— Vai jums daudz laika?

— Ai, nē! Mūs atlaida tikai uz trim stundām. Mēs atvedām drudža slimnieku no savas purvu stacijas.

— Tātad drudzis tomēr vēl atgadās! Es domāju…

— Ļoti reti un vienīgi purvos, — steidzīgi iebilda Diss. — Tādēļ jau mēs esam šeit!

— Mūsu rīcībā ir vēl divas stundas. Iesim uz pilsētu. Jums droši vien būs interesanti aplūkot Jauno sasniegumu namu?

— Nē, nē! Mēs labāk gribētu… lai jūs atbildat uz mūsu jautājumiem — mēs esam sagatavojušies, un tas ir tik svarīgi pareizā ceļa izvēlei…

Dars Veters piekrita, un viņi trijatā devās uz vienu no Viesu zāles klusajām istabām, ko nepārtraukti vēdināja mākslīgs jūras vējš.

Divas stundas vēlāk Dars Veters atkal iekāpa vagonā. Viņš pamodās, kad vilciens pieturēja ķīmiķu pilsētiņā. Milzīga ēka, kas atgādināja desmitstarainu stikla zvaigzni, pacēlās tieši virs lielas ogļu atradnes. Iegūtās ogles šeit pārstrādāja un pārvērta ārstniecības līdzekļos, vitamīnos, hormonos, mākslīgā zīdā un kažokādās. Atkritumus izmantoja cukura ražošanai. Kādā ēkas starā no oglēm ieguva retos metālus — germāniju un vanādiju. Cik milzīgas bagātības gan slēpās šai melnajā izraktenī!

Dara Vetera vecais biedrs, kas strādāja šeit par ķīmiķi, bija ieradies stacijā viņu sagaidīt. Reiz Indonēzijā dzīvoja trīs jautri puiši — augļu novākšanas mašīnu stacijas mehāniķi… Tagad viens no viņiem ir ķīmiķis, kas vada lielas rūpnīcas laboratoriju, otrs — slavens dārzkopis, kas izgudrojis jaunu apputeksnēšanas paņēmienu, bet trešais — viņš, Dars Veters, tagad no jauna atgriežas pie zemes krūts un pat vairāk — taisās nokāpt zemes dzīlēsDraugi pabija kopā desmit minūtes, bet arī šāda tikšanās izrādījās daudz tīkamāka par sarunu ar TVF starpniecību.

Tālākais ceļš bija samērā īss. Gaisa pārvadājumu līnijas pārzinis atzina Dara Vetera lūgumu par pamatotu un apliecināja Loka laikmeta cilvēkiem raksturīgo labvēlību. Dars Veters pārlidoja okeānu un nokļuva Spirālceļa rietumu maģistrālē, dienvidos no septiņpadsmitā atzarojuma, kura galā, okeāna krastā, viņš pārsēdās sMdlaivā.

Augstie kalni pienāca cieši pie krasta. Lēzenajās nogāžu pakājēs baltas akmens terases saturēja uzbērto augsni ar paralēlām dienvidu priežu un vidringtoniju 1 alejām. Mijās zilganzaļu un bronzas krāsas skuju vainagi. Augstāk, kailajās klintīs, rēgojās tumšas aizas,

Vidringtonija — Dienvidafrika augošs skuju koks.

Kuru dziļumā pāri ūdenskritumiem kūpēja veseli miglas mākoņi. Namiņi ar zilganpelēkiem jumtiem un žilbinoši dzeltenām vai oranžām sienām stiepās retā virknē gar terašu malām.

Tālu jūrā iesniedzās uzbērums, ko noslēdza viļņu apskalots tornis. Tas stāvēja kontinenta sēkļa malā, kur sākās stāva zemūdens nogāze. Tornis sedza ieeju kilometru garā, svērteniskā šahtā — masīvā betona caurulē, kas spēja izturēt okeāna dzīļu milzīgo ūdens spiedienu. Sī caurule ieurbās tieši zemūdens kalna virsotnē, kas sastāvēja no gandrīz tīra rutīla — titāna oksīda. Visi rūdas pārstrādāšanas procesi notika lejā — zem ūdens, kalna iekšienē. Virspusē parādījās tikai gatavi titāna stieņi un minerālo atkritumu duļķes, kas aizplūda okeānā. Dzeltenie viļņi šūpoja slīdlaivu, kad tā tuvojās piestātnei torņa dienvidu pusē. Izdevīgā brīdī Dars Veters pārlēca uz bangu apšļākto platformu, tad uzkāpa iežogotā galerijā, kur pulcējās no dežūras brīvie raktuves darbinieki, lai sagaidītu jauno biedru. Sīs, pēc Dara Vetera domām, tālās un nošķirtās raktuves darbinieki nemaz neizskatījās pēc drūmiem vientuļniekiem, kādus viņš, sava noskaņojuma ietekmēts, bija domājis sastapt. Viņu sveica mazliet nogurušas, tomēr priecīgas sejas. Pieci vīrieši, trīs sievietes — šeit strādāja arī sievietes…