Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Nobeidzis istabu apskati, Dars Veters izgāja un pagrieza sviru pie durvīm uz leju, tādējādi signalizēdams telpu sadales stacijai, ka viņa dzīvoklis atbrīvojies. Saule bija manāmi sasildījusi baltām piena stikla plāksnēm pārsegto ārējo galeriju, bet uz plakanā jumta jūras vējš, kā vienmēr, Uzpūta gājējam spirgtu vēsmu. Viegli tiltiņi, kas lielā augstumā savienoja milzīgo ēku režģus, šķiet, lidinājās gaisā un aicināt aicināja uz nesteidzīgu pastaigu. Taču Dars Veters vairs nepiederēja sev. Pa automātiskās nobrauktuves cauruli viņš nokļuva apakšzemes magnetoelektriskajā pastā, un mazs vagoniņš nogādāja viņu līdz Spirālceļa stacijai. Dars Veters nebrauca ziemeļu virzienā uz Beringa jūras šaurumu, kur aizvijās Rietumu maģistrāles savienojuma loks. Uz Dienvidameriku, it īpaši tik talu kā līdz septiņpadsmitajam atzarojumam, būtu jābrauc apmēram četras diennaktis. Bet pāri ziemeļu un dienvidu apdzīvotajām joslām regulāri lidoja kravas mašīnas. To līnijas apjoza planētu un, šķērsojot okeānus, savienoja Spirālceļa dažādās maģistrāles. Dars Veters nolēma aizbraukt pa centrālo maģistrāli lidz dienvidu apdzīvotajai joslai un cerēja, ka gaisa pārvadājumu priekšnieks būs ar mieru uzskatīt viņu par steidzamu kravu. Tādējādi ceļu izdotos saīsināt līdz trīsdesmit stundām, un bez tam Dars Veters varētu tikties ar Astronautikas padomes priekšsēdētāja Groma Orma dēlu, par kura audzinātāju-rnentoru Groms Orms bija viņu izraudzījis.

Sākot ar nākamo gadu, zēnam jāveic divpadsmit Herkulesa varoņdarbi, bet pagaidām viņš norīkots Patruļu dienestā Rietumāfrikas purvos.

Kurš jaunietis gan nevēlējās nokļūt Patruļu dienestā — raudzīties, vai okeānā neparādās haizivis, tropiskajos purvos — kaitīgi kukaiņi, vampīri un rāpuļi, apdzīvotajās joslās — slimību mikrobi, stepju un mežu joslās — epizootijas un mežu ugunsgrēki? Kurš gan nesapņoja par cīņu pret dažādiem tālās pagātnes mošķiem, kas mīklainā kārtā laiku pa laikam atkal iznira planētas visnomaļākajos stūrīšos un, līdzko tika atklāti, nekavējoties bija jāiznīcina? Cīņa pret dzīvības kaitīgajām formām nebeidzās. Uz jauniem iznīcināšanas līdzekļiem mikroorganismi, kukaiņi un sēnītes atbildēja, radot jaunas, pret visindīgākajām ķimikālijām izturīgas formas. Tikai pēc Sašķeltās pasaules ēras cilvēki iemācījās pareizi lietot spēcīgās antibiotikas,

«Ja Diss Kens norīkots purvu patruļās,» Dars Veters sprieda, «tad viņš vēl jaunibā kjūs par nopietnu darbinieku.»

Groma Orma dēls, tāpat kā visi Loka ēras bērni, uzauga kādā ziemeļu joslas skolā pie jūras krasta. Turpat viņš bija izturējis ari pirmos pārbaudījumus DPA — Darba psihofizioloģijas akadēmijas stacijā.

Jauniešiem vienmēr deva darbu, kas atbilda viņu vecuma psiholoģiskajām īpatnībām, tieksmei uz tālēm, paaugstinātajai atbildības sajūtai, egocentrismam.

Milzīgais vagons joņoja klusi, gandrīz nemanāmi. Dars Veters uzkāpa augšējā stāvā, ko sedza caurspīdīgs jumts. Tālu lejā, abās Ceļa pusēs, garām aizslīdēja ēkas, kanāli, meži un kalni. Šaura automātisko rūpnīcu josla uz robežas starp zemkopības un mežu joslām apžilbināja ceļotāju ar saulē vizošiem «mēness» stikla kupoliem. Aiz kristālisko ēku sienām varēja neskaidri saskatīt gigantisko mašīnu vienkāršos, skarbos apveidus.

Parādījās un tūdaļ nozuda piemineklis Zinām Kādam — ķīmiķim, kas bija atradis lētu mākslīgā cukura sintezēšanas paņēmienu. Pēc tam Spirālceļa arkāde sāka šķērsot tropiskās zemkopības joslas mežus. Nepārredzamā tālē aizstiepās biezokņi ar dažādas krāsas lapām un mizu, dažādas formas un augstuma kokiem. Pa šauriem, gludiem ceļiem, kas šķīra atsevišķos masīvus, lēni rāpoja apputeksnēšanas, augļu novākšanas un uzskaites mašīnas. Kā zirnekļu tīmekļi mirgoja neskaitāmie vadi. Kādreiz senos laikos pārpilnību simbolizēja zeltains, nobriedis labības lauks. Bet jau Pasaules apvienošanās ērā cilvēki saprata, cik ekonomiski neizdevīgi ir viengadīgie kultūraugi. Kad zemkopību koncentrēja tropiskajā joslā, vairs nevajadzēja ik gadus audzēt zālaugus un krūmus, kuru kopšana prasīja daudz darba. Ilggadīgie koki, kas mazāk noplicina augsni un labāk pārcieš dažādas klimata svārstības, kļuva par galvenajiem lauksaimniecības augiem jau simtiem gadu pirms Loka ēras.

Maizes, ogu un riekstu koki, ar tūkstošiem olbaltumvielām bagātu augļu šķirņu, deva vairāk nekā centneru barojošās masas no katra stumbra. Kolosāli augļu koku masīvi divās joslās, ziemeļos un dienvidos no ekvatora, simtiem miljonu hektāru platībā apjoza visu planētu. Tās bija īstas mītiskās auglības dievietes Cereras jostas. Vienu no otras tās š?īra ekvatoriālā mežu josla — mitru tropisku mežu okeāns, kas apgādāja planētu ar koksni — baltu, melnu, violetu, sārtu, zeltainu, pelēcīgi spīguļojošu, cietu kā kauls un mīkstu kā ābols, smagu kā akmens un vieglu kā korķis. Te ieguva desmitiem sveķu šķirņu, kas bija daudz lētāki par sintētiskajiem un turklāt ar vērtīgām tehniskām vai dziednieciskām īpašībām.

Meža gigantu galotnes pacēlās līdz Spirālceļa stigai, un tagad abās ceļa pusēs šalkoja zaļa jūra. Tumšajās mežu dzīlēs, kur klajumi veidoja nelielas salas, bija redzamas mājas uz augstiem metāla pāļiem un dīvainas, zirnekļiem līdzīgas mašīnas, kas spēja pārvērst astoņdesmit metru garo milzeņu stumbrus kārtīgās baļķu un dēļu grēdās.

Apvāršņa kreisajā pusē no dūmakas pamazām iznira ekvatora kalni. Vienā no tiem — Kenijā atradās Lielā Loka sakaru stacija. Pamazām mežu jūra atkāpās sāņus, paverot skatienam klinšainu augstieni. Un tad gar ceļa malām parādījās zilas, kubiskas ēkas.

Vilciens pieturēja Ekvatora stacijā. Dars Veters izkāpa un tūdaļ nokļuva plašā, ar zaļu stiklu bruģētā laukumā. Blakus kājnieku tiltiņam, kas bija pārsviests pāri zilgano Atlasa ciedru galotnēm, pacēlās balta, porcelānam līdzīga Lualabas aplīta piramīda. Piramīdas virsotni vainagoja Sašķeltās pasaules ēras darba virsvalkā tērpta cilvēka tēls. Labajā rokā tas turēja āmuru, bet ar kreiso cēla augšup, pret bālajām ekvatoriālajām debesīm, spožu lodi ar četriem antenu radziņiem. Tas bija piemineklis pirmo Zemes mākslīgo pavadoņu radītājiem, kas ar neizmērojamu atjautību, drosmi un neatlaidību veikuši savu varoņdarbu. Cilvēka mazliet atliektais ķermenis, kas ar varenu grūdienu raidīja lodi debesīs, pauda iedvesmas un apgarotības pilnu sasprindzinājumu. So sasprindzinājumu viņš it kā pārņēma no dīvaini tērptām figūrām, kas ielenca visu pieminekļa pakāji.

Dars Veters allaž ar saviļņojumu aplūkoja šī pieminekļa skulptūru sejas. Viņš zināja, ka ļaudis, kas uzbūvējuši pirmos mākslīgos pavadoņus un pārkāpuši kosmosa slieksni, bija krievi — tās pašas apbrīnojamās tautas piederīgie, no kuras viņš cēlies. Sl tauta bija spērusi pirmos soļus gan jaunās sabiedrības celtniecībā, gan ari kosmosa iekarošanā…

Un, tāpat kā vienmēr, Dars Veters arī šoreiz nolēma kādu bridi uzkavēties pieminekļa tuvumā, lai, raugoties seno varoņu tēlos, mēģinātu tajos saskatīt tiklab līdzību ar saviem laika biedriem, kā arī atšķirību no tiem. Zern Dienvidāfrikas leikodendronu sudraboti bārkstainajiem zariem, kas no visām pusēm ieskāva saulē zaigojošo piramīdu, parādījās divi slaidi stāvi. Viens no jaunekļiem skriešus devās pretī Daram Veteram. Ar roku aptvēris audzinātāja masīvo plecu, jauneklis slepus aplūkoja labi pazīstamos vaibstus: prāvo degunu, plato zodu, pārgalvīgi izliektās lūpas, kas tik ļoti nesaderēja ar saaugušajām uzacīm un tēraudpelēko acu padrūmo izteiksmi.