Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Atbildot uz jautājumu, kā izskaidrot tik nejēdzīgu dārgmetāla šķiešanu, viens no ekspedīcijas vecākajiem līdzstrādniekiem atcerējās vēsturiskos arhīvos saglabājušos leģendu par kādas valsts zelta krājuma pazušanu: toreiz zeltu vēl izmantoja kā darba vērtības ekvivalentu. Noziedzīgie valdnieki, kas bija tiranizējuši un izputinājuši tautu, gatavodamies aizbēgt uz citu valsti, — tajos laikos dažādu tautu savstarpējo satiksmi kavēja šķēršļi, ko sauca par robežām, — savākuši visu savas zemes zelta krājumu un likuši no tā atliet statuju, ko vēlāk uzstādīja galvaspilsētas centrālajā laukumā. Zeltu tā arī neatrada. Vēsturnieks izteica minējumu, ka ļaudis toreiz vienkārši nav iedomājušies, kāds metāls slēpjas zem lētā kausējuma virskārtas.

Sis stāstījums izraisīja dzīvas pārrunas. Milzīgais zelta tīrradnis bija lieliska dāvana cilvēcei. Kaut gan smago, dzelteno metālu sen vairs neuzskatīja par vērtības simbolu, tas joprojām bija nepieciešams elektrisko aparātu, ārstniecības preparātu un it īpaši anamezona izgatavošanai.

Verandas stūrī Veda Konga, Dars Veters, gleznotājs, Čara Nandi un Evda Nala bija sasēdušies ciešā pulciņā. Veltīgi izmeklējies nezin kur pazudušo Mvenu Masu, viņiem kautri pievienojās Rens Bozs.

— Jūs pirmīt gluži pareizi atzīmējāt, ka mākslinieks vai, pareizāk, māksla vienmēr nenovēršami atpaliek no zināšanu un tehnikas straujās izaugsmes, — Dars Veters sacīja.

— Jūs neesat mani sapratis, — Kārts Sans iebilda. — Māksla jau labojusi savas kļūdas un izpratusi savu pienākumu pret cilvēci. Tā pārstājusi radīt nomācošas monumentālas formas, attēlot reāli nepastāvošu, tīri ārēju varenību un spožumu. Izkopt cilvēka jūtu pasauli,

lūk, mākslas svarīgākais uzdevums! Tikai māksla spēj noskaņot psihi, sagatavot to vissarežģītāko iespaidu uztveršanai. Kās gan nezina, cik brīnum viegli cilvēks iedziļinās visgrūtākajos jautājumos, ja tas iepriekš attiecīgi noskaņojies ar mūziku, krāsām, formām?… Un kā noslēdzas cilvēka dvēsele, ja tajā mēģina ielauzties rupji un varmācīgi. Jums, vēsturniekiem, vislabāk zināms, cik daudz posta cilvēce piedzīvojusi cīņā par savu jūtu attīstību un audzināšanu.

— Kādu laiku, tas bija senā pagātnē, māksla tiecās pēc abstraktām formām, — Veda Konga piemetināja.

— Māksla tiecās pēc abstrakcijām, cenzdamās sekot prātam, kas cilvēka dzīvē bija iekarojis neapstrīdami pirmo vietu. Taču izpausties abstrakti māksla nespēj, atskaitot mūziku, kas ieņem īpašu vietu un savā ziņā arī ir gluži konkrēta. Tas bija aplams ceļš.

— Kuru ceļu tad jūs uzskatāt par īsto?

— Māksla, manuprāt, ir pasaules cīņu un trauksmju atspoguļojums cilvēku jūtās, dažkārt dzīves ilustrācija, kas tomēr pakļauta kopējai lietderībai. Šo lietderību var dēvēt arī par skaistumu, bez kura nav laimes un dzīves jēgas. Citādi māksla viegli izvirst untumainās fantāzijās, it īpaši ja tas radītāji pietiekami nepazīst dzīvi, vēsturi…

— Man vienmēr gribējās, lai māksla cīnītos par pasaules pārveidošanu un ne tikai atspoguļotu to, — ieminējās Dars Veters.

— Piekrītu! — Kārts Sans iesaucās. — Ar vienu vienīgu iebildumu, proti, ka tai jāpalīdz pārveidot ne tikai ārējā, bet galvenokārt iekšējā, jūtu pasaule. Audzināšana… ievērojot visas pretrunas…

Evda Nala uzlika Dara Vetera rokai savu spēcīgo, silto plaukstu.

— No kāda sapņa jūs šodien atteicāties?

— No ļoti liela…

— Ikviens, kas redzējis seno laiku mākslas darbus, — gleznotājs tikmēr attīstīja savu domu, — kinofilmas, teātru uzvedumu un gleznu izstāžu ierakstus, zina, cik brīnišķīgi noslīpētas, graciozas un brīvas no visa liekā šķiet mūsu tagadējās izrādes, dejas, gleznas… Es nemaz nerunāju par pagrimuma laikmetiem.

— Gudrs, bet daudzvārdīgs, — Veda Konga pačukstēja.

— Māksliniekam grūti iekļaut vārdos vai formulās tās sarežģītās parādības, ko viņš redz un atlasa no apkārtējās vides, — iejaucās sarunā Čara Nandi, un Evda Nala atbalstīja viņu ar galvas mājienu.

— Bet man gribētos, — turpināja Kārts Sans, — savākt un sakausēt vienā tēlā brīnišķīgi patiesu jūtu, formu un krāsu daiļuma tīros graudus, kas izkaisīti dažādos cilvēkos. Atjaunot visaugstākajā skaistuma izpausmē tālās pagātnes rasu tipus, no kuru sajaukuma izveidojusies mūslaiku cilvēce. «Gondvānas meita», piemēram, pauž vienotību ar dabu, lietu un parādību iekšējās sakarības neapzinātu nojautu, lielā mērā instinktu cauraustu emociju un jūtu kompleksu.

«Tetisa — Vidusjūras meita» — spēcīgi attīstītas jūtas, bezbailīgi plašas un bezgala daudzveidīgas. Tā jau ir cita pakāpe, kad saplūšanu ar dabu nosaka emocijas un nevis instinkti. Erosa spēks — lūk, kā es to iedomājos. Senās Vidusjūras tautas — krētieši, etruski, helēņi, pirmindieši — tikai viņu vidū varēja izaugt cilvēka tips, kas radīja ar sieviešu hegemoniju saistīto kultūru. Kāda laime, ka atradu Čaru, kurā nejauši apvienojušās antīko grieķu, krētiešu un vēlāko Centrālās Indijas tautu iezīmes!

Veda pasmaidīja, priecādamās par sava minējuma pareizību, bet Dars Veters pačukstēja viņai, ka gleznotājam būtu grūti atrast labāku modeli.

— Ja man izdosies «Vidusjūras meita», tad neizbēgami piepildīšu ari trešo savas ieceres daļu — uzgleznošu staltu, mierīgu ziemeļu sievieti ar zeltainiem vai gaiši brūniem matiem, skaidrām, rāmām acīm, kas vērīgi lūkojas pasaulē, sievieti, kura atgādina senās krievietes, skandināvietes vai anglietes. Tikai pēc tam varēšu stāties pie sintēzes — radīt mūslaiku sievietes tēlu, kurā sakopotas viņas priekšteču labākās īpašības.

— Kāpēc jūs gleznojat tikai «meitas» un nevis «dēlus»? — Veda mīklaini pasmaidīja.

— Vai tad jūs nezināt, ka saskaņā ar fizioloģijas likumiem daiļums sievietē vienmēr pilnīgāk, spilgtāk izteikts?… — gleznotājs sarauca uzacis.

— Kad pienāks kārta trešajai gleznai, ielūkojieties ciešāk Vedā! — Evda Nala sacīja. — Diez vai…

Gleznotājs strauji piecēlās.

— Jūs domājat, es neredzu! Esmu spiests aizvērt acis, lai šis tēls mani nesavaldzinātu tagad, kad visas domas pieder citam. Bet Veda…

— Sapņo par mūziku… — jaunā sieviete mazliet pietvīka. — Zēl, ka saules klavieres naktī ir mēmas!

— Sīs klavieres darbina pusvadītāju uztverta saules gaisma? — vaicāja Rens Bozs, pārliekdamies pāri krēsla balstam. — Tādā gadījumā tās varētu pieslēgt kādam citam strāvas avotam.

— Cerams, tas neprasa pārāk daudz laika… — Veda nopriecājās.

— Apmēram stundu.

— Nevajag. Pēc stundas vispasaules tīklā sāksies pēdējo ziņu pārraide. Mēs esam aizrāvušies ar darbu, un divus vakarus neviens nav ieslēdzis uztvērēju.

— Tad nodziediet mums kaut ko, Veda, — Dars Veters lūdza. — Kārtam Sanam ir sens stigu instruments, kas saglabājies vēl no feodālās sabiedrības Tumšajiem gadsimtiem.

— Ģitāra, — Čara Nandi pateica priekšā.

— Bet kas spēlēs?… Mēģināšu — varbūt pati tikšu galā.

— Es labprat spēlēšu! — Čara pieteicas aizskriet uz studiju pēc ģitāras.

— Skriesim kopā, — Frits Dons ierosināja.

Čara draiski atmeta kuplās, melnās cirtas. Serliss pagrieza sviru un atbīdīja vienu no verandas sienām, paverot skatienam līča austrumu krastu. Frits Dons aizjoņoja milzīgiem lēcieniem. Čara skrēja, atliekusi galvu. Drīz viņa atpalika. Taču melnajā, neapgaismotajā studijas ejā abi ienira gandrīz vienlaikus un mirkli vēlāk jau atkal strauji un stalti traucās pa mēnesnīcas sudraboto jūras krastu. Frits Dons sasniedza verandu pirmais, bet Čara ielēca tajā no sāniem un tādējādi reizē ar viņu nokļuva istabā.