Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Tā nejauši uztverts augsnes pētnieka Heba Ura priekšlikums izraisīja sešas nedēļas ilgu diskusiju un vissarežģītākos aprēķinus.

«Heba Ura priekšlikums — apspriediet!» skanēja Zemes balss. «Visi, kas domājuši un strādājuši šajā virzienā, visi, kam līdzīgi uzskati vai pretēji slēdzieni, izsakiet tos!» Cik daudz prieka sagādāja ceļotājiem šī parastā plašās apspriešanas formula! Hebs Urs bija iesniedzis Astronautikas padomei priekšlikumu sistemātiski izpētīt mums pieejamās zilo un zaļo zvaigžņu planētas. Pēc viņa domām, tās bija spēcīgu izstarojumu pasaules, kurās minerālu savienojumi, kas zemes apstākļos ir ķīmiski pasīvi, var tikt stimulēti cīņai pret entropiju,

citiem vārdiem, iegūt dzīvas matērijas īpašības. īpašas dzīvības formas, kas cēlušās no smagajiem minerāliem, būs aktīvas augstāko spektra klašu spīdekļu milzīgās temperatūras un negantās radiācijas apstākļos. Neveiksme, ko cieta ekspedīcija, kas neatrada uz Siriusa nekādu dzīvības pazīmju, pēc Heba Ura domām, bija likumsakarīga, jo šis ātri rotējošais spīdeklis ir dubultzvaigzne bez spēcīga magnētiskā lauka. Neviens neapstrīdēja Heba Ura uzskatu, ka dubultzvaigznes nevar atzīt par planētu sistēmu radītājām. Taču viņa priekšlikuma būtība izraisīja «Tantras» apkalpes aktīvu pretestību.

Ekspedīcijas astronomi Erga Noora vadībā sastādīja un nosūtīja ziņojumu, kurā bija ietverti to cilvēku secinājumi, kas pirmie redzējuši Veģu «Buras» uzņemtajā filmā.

Un Zeme ar sajūsmu uzklausīja šo vēsti no mājup lidojošā zvaigžņu kuģa.

«Tantra» izsakās pret Heba Ura ierosinātajām ekspedīcijām. Zilās zvaigznes tiešām izstaro tādu enerģijas daudzumu, kura pietiktu dzīvības radīšanai no smagajiem savienojumiem. Taču ikviens dzīvs organisms ir enerģijas filtrs, kas, izveidodams struktūru, bezgalīgi sarežģīdams vienkāršās minerālu un gāzu molekulas, darbojas pretim termodinamikas otrajam likumam jeb entropijai. Tāda ārkārtīgi sarežģīta vielas uzbūve var rasties tikai ļoti gara vēsturiska procesa rezultātā — tātad prasa fizisko apstākļu ilgstošu nemainību. Bet tieši apstākļu nemainības uz karsto zvaigžņu planētām nav, jo vareno izstarojumu virpuļos jebkurš sarežģītāks savienojums ātri iznīkst un sairst visvienkāršākajās sastāvdaļās. Tādēļ tur nav un arī nevar būt stabilu veidojumu, kaut gan minerāli iegūst visizturīgāko kristāla struktūru ar kubisku atomrežģi.

Pēc «Tantras» apkalpes domām, Hebs Urs atkārto planētu attīstības dinamiku vēl neizpratušo seno astronomu vienpusīgos spriedumus. Katra planēta zaudē savus vieglos elementus, kas aizlido telpā un izklīst. Sevišķi intensīvi šis process notiek zilo sauļu augstās temperatūras un staru spiediena apstākļos.

«Tantra» minēja virkni piemēru un ziņojuma noslēgumā apgalvoja, ka smago elementu koncentrācijas process neļauj uz zilo zvaigžņu pasaulēm izveidoties dzīvajai matērijai.

Piecdesmit septītais pavadonis pārraidīja zvaigžņu kuģa zinātnieku iebildumus tieši uz Padomes observatoriju.

Galu galā pienāca brīdis, ko nepacietīgi gaidīja Ingrīda Ditra, Keijs Bērs un, patiesību sakot, visi ekspedīcijas locekļi. «Tantra» sāka palēnināt lidojumu un, izvairīdamās no Saules sistēmas ledus joslas, tuvojās zvaigžņu kuģu stacijai uz Tritona. Milzīgais ātrums vairs nebija vajadzīgs — no Tritona, Neptuna pavadoņa, «Tantra», veicot deviņsimt miljonus kilometru stundā, sasniegtu Zemi nepilnās piecās stundās. Taču kuģa paātrināšana prasītu tik daudz laika, ka, startējis no Tritona, zvaigžņu kuģis aizjoņotu Saulei garām un atkal ielauztos tālu starpzvaigžņu telpā.

Lai veltīgi nešķiestu dārgo anamezonu un neapgrūtinātu kuģus ar smagu iekārtu, lidojumiem Saules sistēmā izmantoja raķetes ar planetārajiem jonu dzinējiem. So raķešu ātrums nepārsniedza astoņsimt tūkstošu kilometru stundā, lidojot uz iekšējām planētām, un divarpus miljona kilometru stundā — lidojot uz vistālākajām, ārējām. Parasti ceļš no Neptuna līdz Zemei ilga divarpus līdz trīs mēnešus.

Tritons, tikai nedaudz mazāks par Jupitera milzīgajiem pavadoņiem — Ganimedu, Kalisto un planētu Merkuru, bija apveltīts ar plānu atmosfēru, kas sastāvēja galvenokārt no slāpekļa un ogļskābes.

Ergs Noors nosēdināja zvaigžņu kuģi norādītajā vietā uz Tritona pola, netālu no stacijas ēkas platajiem kupoliem. Nokaines terasē, kraujas malā, tieši virs stacijas apakšzemes telpām, laistījās karantēnas ēku stikli. Seit ceļotājiem vajadzēja pavadīt piecas nedēļas pilnīgā izolācijā, kamēr kvalificēti ārsti rūpīgi pārbaudīs, vai viņu organismā nav ieperinājušies jaunu, nezināmu infekciju dīgļi. Briesmas bija pārāk lielas, lai ar tām nerēķinātos. Tāpēc visiem, kas apmeklēja citas, kaut arī neapdzīvotas planētas, nācās bez ierunām pakļauties šai procedūrai neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi uzturējušies zvaigžņu kuģī. Arī pašus kuģus sanatorijas zinātnieki rūpīgi izmeklēja, iekams stacijas vadība deva atļauju turpināt ceļu mājup. Uz planētām, ko cilvēki jau sen bija apguvuši, kā, piemēram, uz Veneras, Marsa un dažiem asteroīdiem, karantēnas apskate notika vietējās starta stacijās pirms aizlidošanas.

Dzīvot sanatorijā bija patīkamāk nekā zvaigžņu kuģī. Te pavērās daudz plašākas iespējas — laboratorijas dažādām nodarbībām, koncertu zāles, kombinētas vannas ar elektrību, mūziku, ūdeni un viļņveida svārstībām, pastaigas vieglajos skafandros pa sanatorijas kalnaino apkārtni. Un, beidzot, no šejienes varēja uzturēt sakarus ar dzimto planētu. Sie sakari bija ne vienmēr regulāri, toties no ziņojuma izsūtīšanas līdz tā saņemšanai uz Zemes pagāja tikai četras stundas!

Ievērojot vislielāko piesardzību, uz sanatoriju pārveda arī Nīzas silikola sarkofagu. Ergs Noors un biologs Eons Tāls atstāja «Tantru» kā pēdējie. Iet bija viegli pat ar smagajām svina zolēm, ko piestiprināja pie apaviem, lai pavadoņa niecīgā pievilkšanas spēka apstākļos izvairītos no nejaušiem lēcieniem.

Nodzisa gaismekļi, kas apspīdēja nosēšanās lauku. Tritons nokļuva Saules apgaismotajā Neptuna pusē. Lai cik nespodri pelēcīga šķita Neptuna atstarotā gaisma, gigantiskās planētas milzu spogulis, ko šķīra no Tritona ne vairāk par trīssimt piecdesmit tūkstoši kilometru, izkliedēja tumsu, radīdams uz pavadoņa gaišu mijkrēsli, kas atgādināja pavasara krēslu Zemes polārajos apgabalos. Tritons riņķoja ap Neptunu pretēji planētas griešanās virzienam un aplidoja planētu no austrumiem uz rietumiem gandrīz sešās Zemes diennaktīs. Tādēļ «diena» ilga šeit apmēram septiņdesmit stundas. Sajā laikā Neptuns paspēja četras reizes apgriezties ap savu asi, un tagad pavadoņa ēna manāmi pārvietojās uz planētas miglainā diska.

Priekšnieks un biologs gandrīz vienlaikus ieraudzīja tālumā nelielu raķeti. Tas nebija zvaigžņu kuģis ar paplašinātu pakaļējo galu un augstām līdzsvara plāksnēm. Spriežot pēc smailā priekšgala un šaurā korpusa, tā varētu būt starpplanētu raķete, taču masīvais gredzens pakaļējā galā un garā vārpstveida piebūve augšā stipri atšķīra to no parastajiem šā tipa kuģiem.

— Šeit, karantēnā, ir vēl viens kuģis? — Eons neizpratnē jautāja. — Vai tad Padome būtu atteikusies no savas tradīcijas?…

— Nerīkot jaunu zvaigžņu ekspedīciju, kamēr iepriekšējā nav atgriezusies? — Ergs Noors domīgi turpināja. — Izslēgts tas nav… Savus termiņus mēs gan ieturējām, bet ziņojums, ko vajadzēja sūtīt no Zirdas, aizkavējies par diviem gadiem.