Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Uzplūda trauksmainu, haotisku skaņu virpulis, tūkstošbalsīgs gribas, ilgu un izmisuma koris, ko pavadīja nespodri, sārti un blāvi purpura uzliesmojumi.

īso, spalgi vibrējošo akordu secībā iezīmējās cikliska kārtība. Un augstumā pamazām sagriezās izplūdusi, pelēka uguns spirāle. Kora virpulī pēkšņi ielauzās stiepti toņi — lepni un skanīgi, mērķtiecīgi un spēka pilni.

Telpas neskaidri liesmainajos apveidos iecirtās asas, zilas uguns šautras, kas aizjoņoja uz tumsas bezdibeni aiz spirāles malām un noslīka melno, mēmo šausmu stingumā.

Tumsa un klusums — tā beidzās simfonijas pirmā daļa.

Pārsteigtie klausītāji vēl nebija paspējuši kaut cik atjēgties, kad mūzika sāka skanēt no jauna. Varenu akordu kaskādes daudzkrāsainas, žilbinoši vizošas gaismas pavadībā krita uz leju. Toņi pazeminājās un atslāba, izdzisa melanholiskā ritmā spīguļojošās ugunis. Vēlreiz kaut kas trauksmains un šaurs ietrīsējās krītošajās kaskādēs, un atkal zilās liesmas sāka ritmiski dejojošo augšupeju.

Dars Veters bija saviļņots līdz sirds dziļumiem. Zilajās skaņās viņš nojauta tieksmi uz arvien sarežģītākiem ritmiem un formām un nosprieda, ka līdz šim nevienam nav izdevies labāk attēlot dzīvības pirmatnējo cīņu ar entropiju… Kāpieni, aizsprosti, filtri, kas aiztur uz zemākajiem enerģijas līmeņiem krītošās kaskādes. «Tā, tā, tā! Lūk, kādi bija organiskās matērijas pirmsākumi!»

Zilās šautras saslēdzās ģeometrisku figūru, kristālisku formu un režģu rotaļā. To pavadīja aizvien sarežģītāki minora akordi, kas saira, atkal savienojās un pēkšņi izšķīda pelēcīgajā mijkrēslī.

Simfonijas trešo daļu ievadīja augoši basa toņi, kuru ritmā uzliesmoja un dzisa laika un telpas bezgalībā aizslīdoši zili lukturi. Skarbie basi plūda aizvien ātrāk un varenāk, līdz beidzot izveidoja aprautu, draudošu melodiju. Zilās liesmas atgādināja ziedus, kas šūpojas tievu, ugunīgu kātu galā. Un šie ziedi skumji nosliga lejup ik reizes, kad telpā ielauzās zemas, dārdošas fanfaru skaņas, kas pamazām izdzisa tālē. Taču liesmu vai lukturu skaits nemitīgi palielinājās, ziedu kāti kļuva aizvien biezāki. Lūk, divas ugunīgas svītras iezīmēja izplatījumā ceļu, un bezgalībā aizpeldēja jautras, zeltaini skanīgas dzīvības balsis, ar savu brīnišķo siltumu sasildot matērijas drūmo vienaldzību. Tumšais ceļš pārvērtās upē, milzīgā zilu liesmu straumē, ko spilgti, krāsaini uguns zibšņi izraibināja aizvien sarežģītākiem rakstiem.

Ieapaļu, slaidu līniju un sfērisku virsmu augstākie apvienojumi izstrāvoja majestātisku skaistumu, tāpat kā spraigie daudzpakāpju akordi, kuru mijā, izvērsdamās aizvien plašāk un spēcīgāk, strauji auga sarežģīta, skanīga melodija…

Daram Veteram noreiba galva. Viņš vairs nespēja sekot visām mūzikas un gaismas nokrāsām un uztvēra tikai vispārējos gigantiskās ieceres apveidus. Augstu, kristāldzidru skaņu okeāns šalca neparasti varenās, spoži zilās prieka gammās. Toņi kļuva aizvien augstāki, un pati melodija uzvirpuļoja nevaldāmā augšupejošā spirālē, līdz beidzot pārtrūka žilbinošā uzliesmojumā.

Simfonija bija galā, un Dars Veters saprata, kā viņam trūcis visus šos mēnešus. Tas bija darbs, tuvāks ķosmosam, tuvāks cilvēces nākotnes centienu nemitīgi augšupejošai spirālei. Tieši no mūzikas zāles viņš devās uz tālsarunu istabu un izsauca ziemeļu apdzīvotās joslas centrālo darba sadales staciju. Jaunais informators, kas bija Daru Veteru nosūtījis uz šejieni, pazina viņu un nopriecājās.

— Sorit jūs izsauca no Astronautikas padomes, bet man neizdevās sazināties ar jums. Tūdaļ savienošu.

Ekrāns nodzisa un pēc brīža atkal iedegās. Dars Veters ieraudzīja Miru Omu, vecāko no četriem Padomes sekretāriem. Viņš izskatījās ļoti nopietns un, kā Daram Veteram likās, skumjš.

— Notikusi liela nelaime! Aizgājis bojā piecdesmit septītais pavadonis. Padome aicina jūs uzņemties ārkārtīgi grūtu uzdevumu. Nekavējoties aizsūtīšu jums starpplanētu raķeti. Esiet gatavs!

Dziļi pārsteigts, Dars Veters vēl ilgi raudzījās satumsušajā ekrānā.

Uz observatorijas platā balkona brīvi klejoja vējš. Tas nesa pāri jūrai saulainās Āfrikas ziedu smaržu, modinot dvēselē trauksmainas ilgas. Mvens Mass nekādi nespēja nokratīt šaubas un atgūt iekšējo līdzsvaru, kāds nepieciešams pirms tik atbildīga izmēģinājuma. Rens Bozs ziņoja no Tibetas, ka Kora Julla iekārtas rekonstrukcija pabeigta. Piecdesmit septītā pavadoņa četri novērotāji labprāt uzņēmās risku, lai nodrošinātu grandioza eksperimenta sekmīgu norisi.

Taču eksperiments notika bez Padomes atļaujas, bez visu varbūtību plašas iepriekšējas apspriešanas, un tas piešķīra šim pasākumam gļēvas slepenības piegaršu.

Viņu spraustais diženais mērķis it kā attaisnoja šādu piesardzību, bet… dvēselei tomēr vajadzētu būt pilnīgi tīrai! No jauna radās sensenais cilvēka konflikts — starp mērķi un tā sasniegšanas līdzekļiem. Tūkstošu paaudžu pieredze māca, ka jāprot precīzi noteikt pārejas robežu, kā to abstraktos matemātikas jautājumos panāk ar repagulārrēķinu metodi. Bet ko lai dara, ja šāda precizitāte nepieciešama intuīcijā, morālē?…

Afrikāni dziļi satrauca Beta Lona dzīves stāsts. Pirms trīsdesmit diviem gadiem viens no Zemes izcilākajiem matemātiķiem Bets Lons atklāja, ka dažas novirzes parādības varenu spēka lauku mijiedarbībā var izskaidrot ar paralēlu dimensiju pastāvēšanu. Viņš izdarīja virkni interesantu eksperimentu, kuros izmēģinājuma objekti pazuda bez pēdām. Zinību robežu akadēmija atrada tomēr kļūdu viņa teorētiskajos aprēķinos un deva novērotajām parādībām principiāli citu izskaidrojumu. Beta Lona neparasti asais prāts acīm redzot bija attīstījies lielā mērā uz viņa tikumisko balstu un aiztures centru rēķina. Būdams spēcīga, egoistiska rakstura cilvēks, viņš nolēma turpināt eksperimentus šajā pašā virzienā. Lai iegūtu izšķirošus pierādījumus, viņš iesaistīja izmēģinājumos bezbailīgus jaunekļus, kas bija ar mieru uzņemties jebkuru risku, lai tikai varētu kalpot zinātnei. Cilvēki Beta Lona eksperimentos pazuda tāpat-kā priekšmeti, un neviens no viņiem neapliecināja savu esamību «tajā pusē», tas ir, citā dimensijā, kā nežēlīgais matemātiķis to bija cerējis. Kad Bets Lons tādējādi bija aizgādājis «nebūtībā» vai, pareizāk, vienkārši iznīcinājis divpadsmit jaunekļus, viņu nodeva tiesai. Taču matemātiķis pierādīja, ka viņa pārliecība bijusi godīga. Viņš esot ticējis, ka cilvēki paliek dzīvi arī citā dimensijā, un bez tam rīkojies tikai ar savu upuru piekrišanu. Ievērojot to, Betam Lonam piesprieda trimdu. Desmit gadu viņš pavadīja uz Merkura, bet vēlāk atrada vientuļu patvērumu Aizmirstības salā. Pēc Mvena Masa domārn, Beta Lona un viņa paša dzīvē bija daudz kopīga. Arī tajā gadījumā aizliedza slepenu eksperimentu, kas balstījās uz zinātnes noraidītiem apsvērumiem, un šī līdzība Mvenam Masam ļoti nepatika.

Parīt būs kārtējā Loka pārraide, un tad viņš atbrīvosies uz veselām astoņām dienām — savam eksperimentam.

Mvens Mass atlieca galvu. Zvaigznes likās viņam sevišķi spilgtas un tuvas. Daudzas viņš sauca senos vārdos kā vecus draugus. Patiesi, vai tad šie spīdekļi nebija cilvēka vecu vecie draugi, kas vadīja viņa gaitas, lika pievērsties cildenām domām un sapņiem!

Lūk, pret ziemeļu apvārsni noliekusies ne visai spoža zvaigznīte. Tā ir Polārzvaigzne jeb Cefeja gamma. Sašķeltās pasaules ērā Polārzvaigzne atradās Mazā Lāča zvaigznājā, taču Galaktikas ārējā daļa līdz ar Saules sistēmu pamazām pārvietojas Cefeja virzienā. Piena ceļā mirdzošais Gulbis, viens no interesantākajiem ziemeļu debess zvaigznājiem, jau noliecis uz dienvidiem slaido kaklu. Tajā liesmo skaista dubultzvaigzne, ko senie arābi nosaukuši par Albireo. Patiesībā tur ir veselas trīs zvaigznes: dubultzvaigzne Albireo I un ļoti tāla, milzīga, zila zvaigzne Albireo II ar lielu planētu sistēmu. Tā atrodas gandrīz tikpat tālu no mums kā gigantiskais Denebs Gulbja astē — balta zvaigzne, kas izstaro tikpat daudz gaismas, cik četri tūkstoši astoņi simti Sauļu. Pagājušajā Loka raidījumā mūsu uzticamais draugs Gulbja 61. ziņoja, ka uztvēris Albireo II sūtītu vēstījumu, kas ceļojis izplatījumā četrsimt gadu un izrādījies ārkārtīgi interesants. Albireo II slavenais kosmosa pētnieks, kura vārds Zemes valodā skanētu Vlihs ozs Dizs, gājis bojā Liras zvaigznāja apkaimē, kur sadūries ar kosmosa bīstamāko parādibu — zvaigzni Ookr. Mūsu planētas zinātnieki pieskaitīja šīs zvaigznes pie E klases, kas nosaukta tā par godu senatnes lielākajam fiziķim Einšteinam. Sis 7 ievērojamais teorētiķis bija paredzējis tādu spīdekļu atklāšanu, kaut gan vēlāk viņa uzskatus ilgi apstrīdēja un noteica pat zvaigžņu iespējamās masas robežu, tā dēvēto Candrasekara maksimumu. Taču senais astrofiziķis Candrasekars balstījās savos aprēķinos tikai uz elementāro gravitācijas mehāniku un vispārējo termodinamiku, pilnīgi neievērojot zvaigžņu pasaules milžu un pārmilžu sarežģīto elektromagnētisko struktūru. Bet tieši elektromagnētiskie spēki noteica E klases zvaigžņu eksistenci. Sie spīdekļi izmēru ziņā sacentās ar M klases sarkanajiem milžiem — tādiem kā Antaress vai Betelgeize, tomēr atšķīrās no pēdējiem ar lielāku blīvumu, kas atbilda apmēram Saules blīvumam. Šādas zvaigznes kolosālais gravitācijas spēks aizkavēja enerģijas izstarošanu, neļāva gaismai atstāt spīdekli un aizjoņot izplatījumā. Bezgala ilgi pastāvēja kosmosā šīs neiedomājami milzīgās masas, kas aprija un izšķīdināja savā inertajā okeānā visu, ko vien spēja satvert to gravitācijas neatvairāmie taustekļi. Senindiešu reliģiskajā mitoloģijā par «Brāmas naktīm» sauca augstākās dievības bezdarbīga miera periodus, ko, pēc senajiem ticējumiem, nomainīja «dienas» jeb radīšanas periodi. Te patiesi bija zināma līdzība ar ilgstošu matērijas uzkrāšanu, kuras rezultātā spīdekļa virskārta sasila līdz OO klasei, tas ir, līdz simttūkstoš grādiem, kaut gan ar dievību tam, protams, nebija nekāda sakara. Galu galā radās kolosāls uzliesmojums, kas izsvaidīja telpā jaunas zvaigznes ar jaunām planētām. Sādā ceļā radies arī Krabja miglājs, kura caurmērs tagad jau sasniedz piecdesmit biljonus kilometru. Eksplozijas jauda bija tik liela, it kā vienlaikus uzspridzinātu kvadriljonu Sašķeltās pasaules ēras ūdeņraža bumbu.