Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Mvens Mass vēl no bērnu dienām atcerējās dažādu galaktiku lieliskās fotogrāfijas, kas bija iegūtas optisku attēlu elektronu inversijas ce]ā vai ar radioteleskopiem, kuri spēja vēl tālāk ielauzties kosmosa dzīlēs, kā, piemēram, Pamira un Patagonijas milzu teleskopi, katrs četrsimt kilometru diametrā. Galaktikas — simtu miljardu zvaigžņu sakopojumi — allaž modināja viņā negantu vēlēšanos izzināt to uzbūves likumsakarības, izcelšanās vēsturi un turpmāko likteni. Bet, galvenais, tāpat kā ikvienu Zemes iedzīvotāju, viņu satrauca jautājums par dzīvību kosmosa salu neskaitāmajās planētu sistēmās, par domu un zinību dzirkstīm, kas tur kvēloja, par civilizācijām, kas droši vien pastāvēja neizmērojamās izplatījuma tālēs.

Uz ekrāna parādījās trīs kāpjošā taisnē izvietotas zvaigznes — Andromedas alfa, beta un gamma, ko senie arābi sauca par Sirrahu, Mirahu un Alamaku. Abās pusēs no šis taisnes zaigoja divas samērā tuvas galaktikas — milzīgais Andromedas miglājs un skaista spirāle M-33 Trijstūra zvaigznājā. Mvenam Masam apnika skatīties daudzkart redzētajos attēlos, un viņš pārmainīja metālisko filmu.

Lūk, galaktika, ko pazina jau sirmā senatnē un nosauca toreiz NGC 5194 jeb M-51. Sī galaktika Medību Suņu zvaigznājā ir viena no nedaudzajām, kas no Zemes redzama perpendikulāri «rata» plaknei. Spilgti starojošs, blīvs kodols ar miljoniem zvaigžņu un diviem spirālveida zariem, kuru gali k]ūst aizvien vājāki un miglaināki, līdz beidzot pazūd izplatījuma tumsā, desmitiem tūkstošu parseku attālumā no galaktikas centra. Starp galvenajiem zariem pamīšus ar melniem plankumiem — tumšas matērijas sablīvējumiem — stiepjas īsas zvaigžņu kopu un starojošu gāzes mākoņu strūklas, kas izliektas gluži kā turbīnas lāpstiņas.

Ļoti skaista ir milzīgā galaktika NGC 4565 Berenikes Matu zvaigznājā. Septiņu miljonu parseku attālumā mēs redzam tās šķautni. Nosvērusies uz sāniem kā lidojošs putns, galaktika izpleš savu plāno disku, kas acīm redzot sastāv no spirālveida zariem. Tās centrā liesmo stipri saplacis kodols, kas atgādina viengabalainu, ugunīgu masu. Aplūkojot šo galaktiku, skaidri redzams, cik plakanas ir zvaigžņu salas. Tās var salīdzināt ar pulksteņa mehānisma ritentiņu. Ritentiņa malas ir neskaidras, tās it kā izplūst melnajā telpas bezdibenī. Tādā pašā mūsu Galaktikas nomalē atrodas Saule un niecīgs puteklītis — Zeme, ko tikai zinātnes spēks saistījis ar daudzām apdzīvotām pasaulēm un izpletis cilvēka domu spārnus pāri kosmosa mūžībai!

Mvens Mass pārslēdza reproducējošo iekārtu. Uz ekrāna parādījās galaktika NGC 4594 Jaunavas zvaigznājā, kura allaž bija viņu visvairāk interesējusi. Sī galaktika, ko šķir no mums desmit miljoni parseku, atgādināja starojošā gāzes plīvurā ietītu liesmainas zvaigžņu masas lēcu. Ekvatora virzienā to pāršķēla bieza, melna svītra — tumšas matērijas sablīvējums.

Galaktika šķita noslēpumains lukturis, kas spīd kosmiskā atvara dzīlēs.

Kādas pasaules slēpās šīs galaktikas neparasti spilgtajos staros, kas vidēji atbilda F klases spektram? Vai ari tur ir lielas apdzīvotas planētas un vai, tāpat kā pie mums, domājošas būtnes cenšas atklāt dabas noslēpumus?

Pilnīgā neiespējamība jebkad saņemt atbildi no šīm milzīgajām zvaigžņu salām lika Mvenam Masam sažņaugt dūres. Viņš saprata, cik neaptverami kolosāls ir attālums — līdz šai galaktikai gaisma ceļo trīsdesmit divus miljonus gadu. Tātad, lai apmainītos ar ziņojumiem, būtu nepieciešami sešdesmit četri miljoni gadu!

Mvens Mass ielika aparātā citu filmu spoli. Uz ekrāna starp retām, nespodrām zvaigznēm iedegās spilgts, ieapaļš gaismas plankums. Neregulāra melna josla sadalīja šo plankumu divās daļās, izceļot melnuma abās pusēs spilgti starojošas, ugunīgas masas, ko aptvēra gredzenveidigi degošas gāzes lauki. Tā izskatījās ar neiedomājami sarežģītiem un asprātīgiem paņēmieniem iegūts uzņēmums, kurā redzama divu galaktiku sadursme Gulbja zvaigznājā. So mūsu Galaktikai vai Andromedas miglājam līdzvērtīgo milzu galaktiku sadursme jau sen bija pazīstama kā visspēcīgāko radioizstarojumu avots. Strauji plūstošas gigantiskas gāzu strūklas izveidoja neiedomājami spēcīgus elektromagnētiskus laukus, kas pārraidīja vēsti par titānisko katastrofu uz visām pusēm. Pati matērija nosūtīja šo satricinošo briesmu signālu ar raidstaciju, kuras jauda sasniedza kvintiljardu jeb tūkstoš kvintiljonu kilovatu. Bet attālums līdz šīm galaktikām bija tik liels, ka iegūtais uzņēmums apzīmēja stāvokli, kādā tās atradās pirms daudziem miljoniem gadu. Kā šīs galaktikas izskatās tagad, to varēs redzēt pēc tik ilga laika, ka nav zināms, vai cilvēce tad vispār vēl pastāvēs.

Mvens Mass pietrūkās kājās un ar tādu spēku atspiedās pret masīvo galdu, ka ieknakšķējās pirkstu locītavas.

Miljoniem gadu, kas nav pārvarami pat desmittūkstoš paaudzēm un satrieks arī mūsu visattālāko pēcnācēju apziņu ar nāvējošo vārdu «nekad», — šie neaptveramie laika posmi, kas vajadzīgi, lai apmainītos ar ziņojumiem, varētu sarukt kā uz burvja mājienu. Un šis mājiens ir Rena Boza atklājums, viņu abu kopīgais eksperiments.

Neiedomājami tāli Visuma punkti pēkšņi izrādīsies ar roku tverami.

Senie astronomi uzskatīja, ka galaktikas izklīst uz visām pusēm. Tālo zvaigžņu salu gaisma, kas sasniedz Zemes teleskopus, uzrāda ļoti dīvainas īpašības — tās svārstības palēninās, pārvēršoties sarkanos gaismas viļņos. Sī līniju novirze spektrā uz sarkano galu liecina it kā par galaktiku attālināšanos. Pagātnes cilvēki vienpusīgi un primitīvi uztvēra visas parādības — viņi radīja izklīstošā jeb eksplodējošā Visuma teoriju, vēl nesaprazdami, ka redz tikai lielā iznīkšanas un radīšanas procesa vienu pusi. Bet tieši šo pusi — izklīšanu un iznīkšanu jeb enerģijas pāreju uz zemākiem līmeņiem, kas atbilst termodinamikas otrajam likumam, uztver mūsu jutekļi un šo jutekļu pastiprināšanai būvētie aparāti. Turpretim otru pusi — enerģijas uzkrāšanos cilvēki neuztvēra, jo pati dzīve smeļ savus spēkus no zvaigžņu izkliedētās enerģijas, un saskaņā ar to izveidojās arī mūsu pasaules uztvere. Tomēr cilvēka varenais prāts galu galā atklāja un izzināja arī šos apslēptos procesus. Senos laikos cilvēki domāja tā: jo tālāk no Zemes atrodas kāda galaktika, jo ātrāk tā attālinās no mums. Un, jo dziļāk izplatījumā, jo vairāk galaktiku attālināšanās ātrumi tuvojas gaismas ātrumam. Par redzamā Visuma robežu kļuva tas atstatums, sākot ar kuru galaktikas liktos sasniegušas gaismas ātrumu. Patiesi, šādu galaktiku gaisma mūs nekad nesasniegtu un mēs tās, dabiski, arī nevarētu ieraudzīt. Tagad mēs zinām tālo galaktiku gaismas sarkanās novirzes cēloņus. No šīm zvaigžņu salām līdz mums nonāk tikai tā gaisma, ko izstaro galaktiku spožie centri. Sīs kolosālās matērijas masas apjož gredzenveida elektromagnētiski lauki, kuru jauda un izplatība stipri ietekmē gaismu, palēninot svārstības un pārvēršot tās aizvien garākos sarkanos viļņos. Astronomi jau sen zināja, ka gaisma, kas nāk no ļoti blīvām zvaigznēm, kļūst sarkanāka, spektra līnijas novirzās un spīdeklis šķiet attālināmies no mums, kā tas ir, piemēram, ar Siriusa otro komponenti — balto pundurzvaigzni Siriusu B. Tāpēc, jo tālāka galaktika, jo vairāk centralizēts tās izstarojums un jo stiprāk tajā manāma novirze uz spektra sarkano galu.

No otras puses, gaismas viļņi tālajā ceļā caur izplatījumu it kā «izsvārstās», un gaismas kvanti zaudē daļu savas enerģijas. Tagad šī parādība izpētīta — sarkanie viļņi var būt arī noguruši, «veci» parastās gaismas viļņi. Pat zibenīgais, nenogurstošais gaismas stars «noveco», pārvarot kosmiskus attālumus! Kā gan lai iespēj to cilvēks, ja vien viņam neizdosies uzveikt gravitāciju ar tās pretstatu, kā tas izriet no Rena Boza matemātikas?