Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Veda pastāstīja par statistiskajiem aprēķiniem, kuru uzdevums noskaidrot prieku un bēdu samēru gan atsevišķu cilvēku, gan arī visas sabiedrības dzīvē, par prieku un bēdu samēra analīzi dažādās vecuma grupās un dažādos cilvēces vēsturiskās attīstības posmos. Kaut arī pārdzīvojumi kvalitatīvi atšķiras, ar lielo skaitļu jeb stohastikas metodēm apstrādātie statistikas dati dod iespēju atklāt svarīgas likumsakarības. Padomes, kas vada sabiedrības attīstību, katrā ziņā cenšas panākt labākus rezultātus. Tikai priekam vairojoties vai ari saglabājoties prieka un bēdu līdzsvaram, var uzskatīt, ka sabiedrība attīstās sekmīgi.

— Tātad Prieka un bēdu akadēmija ir pati galvenā? — ņipri jautāja viens no puišeļiem.

Pārējie iesmējās, un Vedas pirmais sarunu biedrs paskaidroja:

— Ols visur meklē virsvadību. Un sapņo par pagātnes lielajiem valdniekiem.

— Bīstams ceļš, — Veda pasmaidīja. — Kā vēsturnieee varu jums teikt: šie valdnieki bija augstākā mērā saistīti, nebrīvi cilvēki.

— Saistīti tāpēc, ka viņu rīcību noteica apstākļi? — jautāja gaišmatainais jauneklis.

— Jā, tieši tāpēc. Bet tas bija senajās — Sašķeltās pasaules ēras un vēl agrāko laikmetu sabiedrībās, kas attīstījās nevienmērīgi un stihiski. Tagad šādas virsvadības nav, tāpēc ka neviena padome nespēj darboties bez visām pārējām.

— Bet Ekonomikas padome? Bez tās neviens taču nevar iesākt neko nopietnu, — iebilda mazliet samulsinātais Ols.

— Pareizi, jo ekonomika ir vienīgais reālais dzīves pamats. Bet man liekas, ka jūsu priekšstats par virsvadību nav gluži pareizs… Vai esat jau mācījušies par cilvēka smadzeņu uzbūvi?

Jaunekļi to apstiprināja.

Veda palūdza spieķīti un ar riņķiem atzīmēja smiltīs planētas svarīgākos pārvaldes orgānus.

— Lūk, centrā Ekonomikas padome. Tā tieši saistīta ar saviem konsultatīvajiem orgāniem: PBA — Prieka un bēdu akadēmiju, RSA — Ražošanas spēku akadēmiju, SNPA — Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmiju, DPA — Darba psihofizioloģijas akadēmiju. Paralēlas saites savieno to ar patstāvīgu orgānu — Astronautikas padomi. Tā savukārt cieši saistīta ar Virzīto izstarojumu akadēmiju un Lielā Loka ārējām stacijām. Tālāk…

Uzzīmējusi sarežģītu shēmu, Veda turpināja:

— Vai tas neatgādina jums cilvēka smadzenes? Pētīšanas un uzskaites organizācijas atbilst sajūtu centriem, padomes — asociatīvajiem centriem. Jūs zināt, ka dzīves plūsmu nosaka pievilkšanās un atgrūšanās, sprādzienu un uzkrājumu, kairinājumu un aiztures ritmi. Ekonomikas padome ir sabiedrības galvenais aiztures centrs. Tā saskaņo visus pasākumus un ieceres ar sabiedriskā organisma reālajām iespējām un objektīvajiem likumiem. Sī pretējo spēku harmoniskā mijiedarbība precīzi atspoguļo tiklab mūsu smadzeņu, kā ari sabiedrības funkcijas, kas nemitīgi pilnveidojas. Kādreiz, senos laikos, ļaudis iemācījās ar kibernētikas palīdzību reducēt vissarežģītākos procesus līdz samērā vienkāršām mašīnu operācijām. Bet, jo vairāk pieauga mūsu zināšanas, jo sarežģītākas izrādījās termodinamikas, bioloģijas, ekonomikas parādības un likumi. Līdz ar to izzuda arī vienkāršotie priekšstati par dabu un sabiedrības attīstību.

Jaunekļi klausījās, elpu aizturējuši.

— Kas tad ir pats galvenais šādā sabiedrības iekārtā? — Veda vēlreiz uzrunāja zēnu, kas tik ļoti jūsmoja par pagātnes lielajiem valdniekiem.

Tas mulsi klusēja. Taču gaišmatis pasteidzās biedram talkā.

— Virzīšanās uz priekšu! — viņš drosmīgi iesaucās.

— Balva par lielisko atbildi! — sajūsmināta par šādu atjautību, Veda noņēma no kreisā pleca emaljas sprādzi, kas attēloja baltu albatrosu lidojumā pāri zilai jūrai, un pasniedza to zēnam.

Tas mulsi sastomījās.

— Atmiņai par mūsu šīsdienas sarunu un virzīšanos uz priekšu! — Veda nepiekāpās, un zēns galu galā dāvanu pieņēma.

Saturēdama lejup slīdošo tērpu, Veda atgriezās parkā. So sprādzīti viņai bija dāvinājis Ergs Noors. Un pēkšņā vēlēšanās to atdot nozīmēja ļoti daudz, ari nepārvaramu tieksmi drīzāk atbrīvoties no vecajām, vīstošajām vai jau novītušajām jūtām, kas tik ilgi bija saistījušas Vedu.

Apaļajā zālē ēkas centrā bija sapulcējušies visi skolas ciemata iedzīvotāji. Evda Nala, ģērbusies melna tērpā, nostājās uz apgaismotā paaugstinājuma un mierīgi pārlaida skatienu amfiteātra rindām. Auditorija sasprindzināti klausījās viņas ne visai skaļajā, dzidrajā balsī. Kliedzošus pastiprinātājus tagad lietoja tikai drošības tehnikā. Līdz ar stereotelevīzijas attīstību bija zudusi vajadzība arī pēc lielām auditorijām.

— Septiņpadsmit gadi ir lūzuma periods cilvēka dzīvē. Drīz Īrijas apgabala sapulcē skanēs tradicionālie vārdi: «Jūs, vecākie, kas esat aicinājuši mani uz darba ceļu, pieņemiet manu prasmi un vēlēšanos, pieņemiet manu darbu un māciet mani dienu un nakti. Sniedziet man palīdzīgu roku, jo grūts ir ceļš, yn es sekošu jums.» Sai senajai formulai ir ļoti nopietns zemteksts, un šodien es gribu runāt tieši par to.

No bērnu dienām jums māca dialektisko filozofiju, ko kādreiz antīkās senatnes slepenajās grāmatās dēvēja par «Divējādības noslēpumu». Toreiz uzskatīja, ka šīs filozofijas varenos ieročus var uzticēt tikai «izredzētajiem» — stipriem, intelektuāli un morāliski augstvērtīgiem cilvēkiem. Tagad dialektikas likumi kalpo visiem un jau no mazotnes palīdz jums pareizi izprast pasauli. Jūs uzsākat savas mūža gaitas labi iekārtotā sabiedrībā, ko daudzu paaudžu laikā radījuši miljardiem nezināmu darbaļaužu un cīnītāju par labāku dzīvi. Pieci simti paaudžu nomainījušas cita citu, kopš sabiedrībā ieviesta darba dalīšana. Sajā laikā sajaukušās dažādas rases un tautības. Ikvienā no jums ir asinslāse, kā teica senatnē, vai iedzimtības mehānismi, kā sakām tagad, no katras tautas. Izcīnīta gigantiska cīņa, lai atbrīvotu šos iedzimtības mehānismus no izstarojumu neapdomīgas lietošanas sekām un kādreiz izplatītajām slimībām.

Jaunā cilvēka audzināšana ir smalks darbs, kas prasa individuālu analīzi un ļoti rūpīgu, uzmanīgu pieeju. Sen pagājuši tie laiki, kad sabiedrība varēja apmierināties ar pavirši audzinātiem cilvēkiem, kuru trūkumus attaisnoja ar iedzimtības defektiem. Tagad ikviens slikti audzināts cilvēks ir pārmetums visai sabiedrībai — liela audzinātāju kolektīva kļūda un neveiksme.

Bet jums, kas vēl neesat atbrīvojušies no jaunības egocentrisma un sava «es» pārvērtēšanas, skaidri jāizprot, cik daudz atkarīgs no jums pašiem, kādā mērā jūs paši esat savas brīvības un dzīves satura radītāji. Ceļu izvēle jums ļoti plaša. Taču izvēles brīvība vienlaikus nozīmē arī pilnu atbildību par šo izvēli. Sen aizmirsti nekulturālo cilvēku sapņi par atgriešanos mežonīgās dabas klēpī, par brīvajām attiecībām, kādas valdīja pirmatnējā sabiedrībā.

Kad cilvēce skaitliski izauga, tai vajadzēja vai nu pakļauties sabiedriskai disciplīnai, ilgstošai audzināšanai un apmācībai, vai arī iet bojā, jo, neraugoties uz mūsu planētas samērā devīgo dabu, citu iespēju dzīvot uz tās nav! Nožēlojamie viltus filozofi, kas sapņoja par atgriešanos pagātnē — pirmatnējās dabas klēpī, patiesībā nesaprata un nemīlēja dabu. Pretējā gadījumā viņi zinātu, ka daba ir nežēlīga un nolemj ikvienu, kas nepakļaujas tās likumiem, neizbēgamai bojā ejai.

Jaunās sabiedrības cilvēkam nācās gribot negribot disciplinēt savas tieksmes un domas. Sī prāta un gribas audzināšana tagad ir visiem tikpat obligāta kā fizisko spēju izkopšana. Dabas un sabiedrības likumu izzināšana palīdzēja aizstāt cilvēka personīgās vēlēšanās ar apzinātu lietderības izpratni. Kad mēs sakām «gribu», domājam — zinu, ka tas ir iespējami un lietderīgi.