Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pirms gadu tūkstošiem senie grieķi mēdza teikt: «metron ariston», citiem vārdiem, mērs ir pats svarīgākais, augstākais. Un ari mēs uzskatām, ka kultūras pamats ir mēra sajūta visās lietās.

Pieaugot kultūras līmenim, vājinās tieksme pēc primitīvās, rupjās laimes, ko dod īpašums, jo mantkārība samērā ātri notrulina cilvēku un galu galā atstāj dvēselē tumšu neapmierinātību.

Mēs mācām jūs iegūt daudz lielāku laimi — atsacīties no visa liekā, ārišķīgā, palīdzēt citiem, iededzināt savā dvēselē dzirkstošu darba prieku. Mēs palīdzējām jums atbrīvoties no sīko tieksmju un mantu varas, saistīt savus priekus un bēdas ar kaut ko daudz cildenāku — ar jaunradi.

Gādība par fizisko audzināšanu, desmitu paaudžu tīra, veselīga dzīve atbrīvoja jūs no cilvēka psihes trešā briesmīgā ienaidnieka — vienaldzības: tukšas un slinkas dvēseles. Enerģijas pārpilni, ar līdzsvarotu, veselīgu psihi, kurā, pateicoties emociju dabiskajam samēram, ir vairāk laba nekā ļauna, jūs ieejat pasaulē un stājaties darbā. Jo labāki būsiet jūs, jo labāka būs visa sabiedrība, tāpēc ka šīs kvalitātes ir savstarpēji atkarīgas. Kā sabiedrības sastāvdaļa — tās locekļi jūs radīsiet cildenu garīgu vidi, un sabiedrība savukārt darīs cēlākus, pilnveidos jūs. Sabiedriskā vide ir svarīgākais faktors cilvēka audzināšanā un apmācībā. Mūsu dienās cilvēku audzina un rnāca visu mūžu un tāpēc sabiedrības attīstība notiek daudz straujāk.

Evda Nala apklusa un pieglauda matus ar tādu pašu žestu, kā to darīja Rea, kas, sēdēdama klausītāju solos, nenovērsa no mātes acis.

— Kādreiz par sapņiem dēvēja centienus izzināt reālo pasauli, — viņa turpināja. — Jūs sapņosiet tā visu mūžu un gūsiet prieku atziņās, cīņā un darbā. Neveltiet pārmērīgu uzmanību paguruma mirkļiem, kas seko augstai pacilātībai, jo tie ir likumsakarīgi attīstības spirāles pagriezieni, raksturīgi visai matērijai. Brīvības realitāte ir skarba, bet audzināšanas un mācību disciplīna jūs tai sagatavojusi. Tāpēc jums, kas apzināties savu atbildību, nav liegtas visas tās darba pārmaiņas, kuras galu galā veido cilvēka personīgo laimi.

Sapņus par paradīzes rāmo bezdarbību vēsture nav attaisnojusi, jo tie ir pretrunā ar cilvēka cīnītāja dabu. Katram laikmetam bija un joprojām ir savas grūtības, bet cilvēce atradusi laimi nemitīgā un straujā kāpumā uz arvien augstākiem jūtu un prāta, zinātnes un mākslas kalngaliem…

Pabeigusi lekciju, Evda Nala atgriezās zālē, kur Veda Konga apsveica viņu kā nesen Čaru Liesmaino Kausu svētkos. Visi klātesošie piecēlās un atkārtoja šo žestu, tādējādi apliecinot savu sajūsmu par viņas lielisko mākslu.

Kora Julla iekārta pacēlās lēzena kalna virsotnē, nepilnu kilometru no Astronautikas padomes Tibetas observatorijas. Vienīgie koki, kas spēja augt šeit — četrus tūkstošus metru virs jūras limeņa, bija no Marsa atvestie zaļganmelnie bezlapaiņi, kuru dīvainie zari it kā tiecās satvert stumbra galotni. Ielejā vējš lieca pie zemes gaiši dzelteno zāli, bet šie tēraudaini atsperīgie ienācēji no svešās pasaules stāvēja pilnīgi nekustīgi. Sadrupušo klinšu lauskaskā akmens strauti plūda pa kalnu kraujām un nogāzēm. Sniega lauki, plankumi un atsevišķas strēmeles zaigoja īpašā baltumā, kādu tīrs kalnu sniegs iegūst tikai zem visdzidrākajām debesīm.

Aiz saplaisājuša diorīta sienu paliekām — kāda sena, ar apbrīnojamu drosmi uzcelta kalnu klostera drupām — rēgojās slaids tērauda cauruļu tornis, uz kura balstījās divi metāla pusloki. To virspusē, veroties debesīs spīguļoja spožiem rēnija [18] Berilijs un rēnijs — reti metāli. kontaktiem nosēta milzīga berilija bronzas spirāle. Pirmajai spirālei cieši piegūla otra, kas bija vērsta pret zemi un apsedza astoņus zaļganus borazona konusus. Seit savienojās gigantiskās enerģijas pievadcaurules, kuru šķērsgriezums pārsniedza sešus metrus. Ieleju šķērsoja stabi ar virzošiem gredzeniem galos — pagaidu atzarojums no observatorijas maģistrāles, kas raidījumu laikā uzņēma visu planētas enerģiju.

Bužinādams īsos matus, Rens Bozs ar gandarījumu aplūkoja pārmaiņas vecajā iekārtā. Brīvprātīgajiem izdevās paveikt visus darbus neticami īsā laikā. Grūtākais bija bez speciālām, lielām mašīnām izrakt cietajos iežos dziļas, atklātas tranšejas. Bet nu arī tas jau izdarīts. Celtnieki, gluži dabiski, cerēdami, ka viņiem atļaus noskatīties grandiozajā eksperimentā, bija atstājuši būvlaukumu un uzcēluši savas teltis lēzenā nogāzē ziemeļos no observatorijas ēkas.

Mvens Mass, kas pārzināja visus sakarus ar kosmosu, sēdēja iepretim fiziķim un, mazliet sabozies, klāstīja Loka jaunumus. Piecdesmit septīto pavadoni pēdējā laikā izmantoja, lai sazinātos ar zvaigžņu kuģiem un starpplanētu raķetēm, un tādēļ neieslēdza Loka pārraidēs. Kad Mvens Mass pastāstīja par Vliha oz Diza bojā eju E zvaigznes tuvumā, nogurušais fiziķis manāmi atžirga.

— Gravitācijas kolosālā intensitāte E tipa zvaigznēs evolūcijas tālākajā gaitā stipri sakarsē spīdekli. Izveidojas fantastiskas jaudas violets pārmilzis, kas galu galā pārvar gigantisko pievilkšanas spēku. Tam vairs nav spektra sarkanās daļas, — kaut arī gravitācijas lauka intensitāte ir ļoti liela, gaismas viļņi nevis pagarinās, bet saīsinās.

— Kļūst violeti un ultravioleti, — Mvens Mass piekrita.

— Vēl vairāk. Process turpinās. Kvanti kļūst aizvien spēcīgāki, tiek pārvarēts nulles lauks, un rodas antitelpas zona — matērijas kustības otrā puse, kas mūsu niecīgo mērogu dēļ nav pazīstama uz Zemes. Mēs nevarētu panākt nekā līdzīga, kaut arī sadedzinātu visu planētas okeānu ūdeņradi.

Mvens Mass izdarīja galvā fenomenāli ātru aprēķinu.

— Piecpadsmit tūkstoši triljonu tonnu ūdens, pārrēķinot ūdeņraža cikla enerģijā pēc relativitātes principa, aptuveni dod triljonu tonnu enerģijas. Saule vienā minūtē izstaro divi simti četrdesmit miljonu tonnu. Tātad šīs enerģijas daudzums atbilst Saules izstarojuinam desmit gadu laikā!

Rens Bozs apmierināti pasmīnēja.

— Bet cik daudz enerģijas dos zilais pārmilzis?

— Acumirklī man grūti aprēķināt. Taču spriediet pats. Lielajā Magelāna Mākonī netālu no Tarantula miglāja atrodas zvaigžņu kopa NGC 1910… Piedodiet, esmu pieradis operēt ar senajiem zvaigžņu nosaukumiem un apzīmējumiem.

— Nav svarīgi.

— Vispār Tarantula miglājs ir tik spožs, ka, atrazdamies plaši pazīstamā Oriona miglāja vietā, tas dotu mums tikpat daudz gaismas, cik pilns Mēness. Zvaigžņu kopā 1910, kuras diametrs nepārsniedz septiņdesmit parseku, ir ne mazāk kā simt šādu pārmilžu. Tur atrodas Zelta Zivs zilais pārmilzis ar spilgtām ūdeņraža līnijām un tumšām svītrām spektra violetajā galā. Tas ir lielāks par Zemes orbītu un izstaro tik daudz gaismas, cik pusmiljons mūsu sauļu! Jūs acīm redzot domājāt tāda tipa zvaigzni? Starp citu, šajā kopā ir pat lielākas zvaigznes, kuru diametrs atbilst Jupitera orbītai, bet tās vēl tikai sakarst pēc E stadijas.

— Lai paliek pārmilži! Cilvēki gadu tūkstošiem novērojuši planetāros miglājus Ūdensvīra, Lielā Lāča un Liras zvaigznājos un nav sapratuši, ka viņu priekšā ir neitrāli nullgravitācijas lauki, saskaņā ar repaguluma likumu — pāreja no gravitācijas uz antigravitāciju. Tieši tur arī jāmeklē nulltelpas noslēpums…

Rens Bozs, kas bija sēdējis uz vadības blindāžas sliekšņa, pēkšņi pielēca kājās.