Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Esmu atpūties. Varam sākt!

Mvena Masa sirds iepukstējās straujāk. Uzbudinājums aizžņaudza kaklu. Afrikānis dziļi ievilka elpu. Rens Bozs ārēji šķita mierīgs. Tikai acu drudžainais spīdums liecināja par gribas un domu koncentrāciju, ko fiziķis pūlējās radīt, uzsākdams bīstamo eksperimentu.

Ar savu vareno roku Mvens Mass saspieda Rena Boza mazo, stiegraino plaukstu. Vēl galvas mājiens — un ārējo staciju pārziņa siluets jau pavīdēja kalna nogāzē, ceļā uz observatoriju. Ledainais vējš draudoši kauca, brāzdamies lejup no sniegotajiem kalnu milzeņiem, kas sargāja ieleju. Mvena Masa mugurai pārskrēja šermuļi. Viņš neviļus sāka soļot vēl straujāk, kaut gan steigties nebija nozīmes — eksperimentu varēja sākt tikai pēc saulrieta.

Izmantojot Mēness diapazona radio, Mvens Mass nodibināja sakarus ar piecdesmit septīto pavadoni. Stacijā uzstādītie atstarotāji un lokatori bija gatavi nepārtraukti fiksēt Tukāna epsilonu nedaudzo minūšu laikā, kamēr pavadonis lidos no trīsdesmit trešā ziemeļu platuma grāda līdz dienvidpolam un zvaigzne būs redzama no tā orbītas.

Mvens Mass ieņēma savu vietu pie aparātu pults pazemes istabā, kas atgādināja tādu pašu istabu Vidusjūras observatorijā.

Tūkstošo reizi izskatījis materiālus par Tukāna epsilona planētu, Mvens Mass metodiski pārbaudīja tās aprēķināto orbītu un vēlreiz sazinājās ar pavadoni, lai galīgi norunātu, ka lauka ieslēgšanas mirklī piecdesmit septītā pavadoņa novērotāji lēni un piesardzīgi virzīs izstarojuma kūli pa loku, kas četras reizes lielāks par zvaigznes paralaksi.

Laiks šķita apstājies. Mvens Mass nekādi nespēja atkratīties no domām par noziedzīgo matemātiķi Betu Lonu. Beidzot uz TVF ekrāna parādījās Rens Bozs. Viņa īsie, sarainie mati likās izpūruši vairāk nekā jebkad.

Spēkstaciju dispečeri ziņoja, ka Zemes enerģētiskā sistēma gatava eksperimentam. Mvens Mass satvēra pults sviras, bet Rena Boza žests lika viņam nolaist rokas.

— Vajadzētu brīdināt rezerves Q staciju Antarktīdā. Mūsu rīcībā esošās enerģijas nepietiks.

— Es izdarīju to. Stacija gatava.

Fiziķis vēl kaut ko pārdomāja.

— Cukotkas pussalā un Labradorā uzceltas F tipa enerģētiskās stacijas. Būtu labi, ja arī tās ieslēgtos lauka inversijas brīdī, — baidos, ka citādi aparāts nedarbosies…

— Jau norunāts.

Rena Boza sejā iemirdzējās prieks. Fiziķis pamāja ar roku.

Mirkli vēlāk gigantisks enerģijas stabs sasniedza piecdesmit septīto pavadoni. Observatorijas pussfēriskajā ekrānā parādījās novērotāju satrauktās sejas.

Mvens Mass sveicināja drosmīgos jaunekļus un pārbaudīja, vai enerģijas stabs precīzi seko pavadonim. Tad viņš pārslēdza visu jaudu uz Rena Boza iekārtu. Fiziķa galva pazuda no ekrāna. Jaudas indikatoru rādītāji nosvērās aizvien tālāk pa labi, liecinot par enerģijas nepārtraukti augošo kondensāciju. Signālspuldzes mirgoja aizvien spožāk un gaišāk. Taču, tiklīdz Rens Bozs citu pēc cita ieslēdza lauka izstarotājus, enerģijas uzkrājuma rādītāji lēcienveidīgi atkrita līdz nulles iedaļai. Neciešami spalga metāliska dūkoņa, kas atskanēja no eksperimentālās iekārtas, lika Mvenam Masam nodrebēt. Afrikānis zināja, ko darīt. Zibenīga rokas kustība, un Q stacijas jauda, ieplūstot aparātu dziestošajos redzokļos, atdzīvināja nevarīgi saļimušos rādītājus. Bet, tikko Rens Bozs ieslēdza kopējo invertoru, rādītāji atkal nokrita līdz nullei. Gandrīz instinktīvi Mvens Mass tūdaļ pieslēdza abas F stacijas.

Viņam likās, ka aparātu skalas nodzisušās un dīvaina, bāla gaisma piepildījusi telpu. Skaņas apklusa. Vēl mirklis, un nāves ēna pārslīdēja Mvena Masa apziņai, notrulinot visas sajūtas. Afrikānis cinījās pret nelabumu un reiboni. Elsodams aiz piepūles un drausmīgām sāpēm mugurkaulā, viņš ar pārcilvēcisku spēku sažņaudza pults apmali. Bālā gaisma pamazām iedegās spožāk. Kurā istabas kaktā — to Mvens Mass nespēja noteikt vai arī aizmirsa. Varbūt tā nāca no ekrāna, bet iespējams, ka no Rena Boza iekārtas…

Pēkšņi it kā pāršķēlās plīvojošs priekškars. Mvens Mass skaidri sadzirdēja viļņu šļakstus. Neaprakstāmi brīnišķīga smarža iesitās viņa plaši ieplestajās nāsīs. Priekškars aizslīdēja pa kreisi, taču istabas kaktā joprojām šūpojās pelēcīgs plīvurs. Mvens Mass neparasti reljefi saskatīja vara kalnus, ko apjoza zaļganzilu koku birzis. Violetas jūras viļņi čaloja tieši pie viņa kājām. Priekškars atvērās vēl mazliet,un Mvens Mass ieraudzīja savu sapņu tēlu. Sarkanādaina sieviete sēdēja uz kāpņu augšējās platformas pie balta akmens galda un, ar elkoņiem balstīdamās pret pulēto virsmu, lūkojās tālē. Piepeši arī viņa ieraudzīja. Milzīgās acis iemirdzējās pārsteigumā un sajūsmā. Sieviete piecēlās, ar neatdarināmu grāciju izslējās pilnā augumā un sniedza afrikānim savu roku. Viņas krūtis cilājās dziļos elpas vilcienos. Sajā neprāta mirklī Mvens Mass pēkšņi atcerējās Čaru Nandi.

— Offa alli kor!

Melodiska, maigā un spēcīgā balss saviļņoja ārējo staciju pārzini līdz sirds dziļumiem. Viņš atvēra muti, lai atbildētu. Taču šajā mirklī brīnišķīgā redzējuma vietā pret griestiem uzšāvās zaļa liesma un drausmīgs kauciens ielauzās istabā. Mīksts, bet neatvairāms spēks salieca afrikāni trijos līkumos, sagrieza viņa ķermeni kā turbīnas rotoru un beidzot saplacinaja pret ķaut ko cietu… Mvena Masa pēdējā doma bija veltīta stacijas un Rena Boza liktenim…

Observatorijas līdzstrādnieki un celtnieki, kas eksperimenta laikā atradās tālajā nogāzē, redzēja ļoti maz. Tumši zilajās Tibetas debesīs pazibēja gaisma, ķas aizēnoja visas zvaigznes. Tai pašā mirklī neredzams spēks no augšas triecās pret kalnu, kurā bija uzcelta eksperimentālā iekārta. Drausmigs viesulis uzvandīja kolosālas akmeņu masas. Kilometru plata, melna piltuve, kā no milzīga hidrauliska lielgabala izšauta, aizjoņoja pāri observatorijas ēkai, pacēlās gaisā, atgriezās un vēlreiz triecās pret kalnu, sagraujot pīšļos ēkas un tālu izsvaidot gruvešus. Mirkli vēlāk viss apklusa. Putekļiem piesātinātajā atmosfērā saglabājās tikai gruzduma smaka, kurai piejaucās dīvains aromāts, kas atgādināja tropisku jūru piekrastes ziedu smaržu.

Katastrofas vietā cilvēki ieraudzīja starp kalnu un observatoriju izrautu platu vagu ar apsvilinātām malām. Ielejai pievērstā kalna nogāze likās nogriezta kā ar nazi. Observatorijas ēka visumā bija palikusi neskarta. Vaga bija sasniegusi tās dienvidaustrumu sienu, sagrāvusi transformatoru staciju un izbeigusies tieši pie apakšzemes kameras kupola — četrus metrus biezas kausēta bazalta kārtas. Bazalts bija noslīpēts kā ar milzīgu slīpripu. Taču daļa no pārseguma bija saglabājusies, tādējādi pasargājot Mvenu Masu un apakšzemes istabu no pilnīgas iznīcināšanas.

Augsnes padziļinājumā nekustīgi spīguļoja sudraba strautiņš — uztverošās enerģētiskās stacijas izkusušie drošinātāji.

Drīz izdevās atjaunot avārijas kabeļus, un pievedceļa bākas gaismā cilvēki ieraudzīja pārsteidzošu skatu — eksperimentālās iekārtas konstrukciju metāls plānā kārtiņā klāja visu vagu, kas tādēļ laistījās kā hromēta. Pazudušās nogāzes vietā bija izveidojusies stāva krauja, kurā rēgojās daļa no bronzas spirāles. Akmeņi likās izplūduši visapkārt kā zīmoglaka zem karsta spiedoga. Šai stiklainajā masā iespiestās sarkanā metāla vītnes ar baltiem rēnija kontaktu zobiņiem mirgoja prožektora staros kā emaljā ietverts dārgakmens zieds. Raugoties juvelieru izstrādājumā, kura diametrs sasniedza divsimt metru, cilvēki neviļus izjuta godbijību pret nezināmo spēku, kas šeit darbojies.