Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Taisni to es jums gribu atgādināt. Jūsu sabiedriskās nāves konsilijs pagaidām sastāv tikai no viena cilvēka!

Mvens Mass satvēra Evdas roku un pieskārās tai ar lūpām. Evda atļāva viņam šo lielas, intīmas draudzības žestu. Patlaban viņa bija šā spēcīgā, bet morāliskās atbildības nomāktā cilvēka vienīgais tuvais draugs. Vienīgais… Un ja nu Čara?… Nē, lai satiktos tagad ar Čaru, afrikānim būtu nepieciešama pacilātība, kurai vēl trūka spēku. Lai tad viss notiek kā notikdams, līdz atveseļosies Rens Bozs un Astronautikas padome sanāks uz kārtējo sēdi!

— Vai nezināt, kas tā par trešo operāciju, ko Afs Nuts taisās izdarīt Rēnam? — Evda mainīja sarunas virzienu.

Mvens Mass kaut ko pārlika, atcerēdamies Afa Nuta vārdus.

— Viņš grib izmantot Rena Boza pašreizējo stāvokli un attīrīt organismu no uzkrātās entropijas. Tas, kas ar fiziohemoterapiju panākams lēni un grūti, kapitālai ķirurģijai izdosies nesalīdzināmi ātrāk un labāk.

Evda Nala pacentās atcerēties visu, ko zināja par ilggadības pamatiem — organisma attīrīšanu no entropijas. Zivis un rāpuļi — cilvēka tālie priekšteči — atstājuši viņa organismā pretrunīgu fizioloģisku orgānu noslāņojumus, un katram no tiem bija savas īpatnības dzīvības procesu entropisko palieku uzkrāšanā. Gadu tūkstošos izpētīti, šie senie veidojumi — kādreizējie novecošanās un slimību perēkļi — sāka padoties enerģētiskai attīrīšanai. Medicīna iemācījās ar īpašām ķimikālijām un apstarojumiem izskalot novecojošo organismu un ar viļņveida impulsiem atkal piešķirt tam jaunības možumu.

Dabā dzīvie radījumi atbrīvojas no augošās entropijas ar to, ka pēctečus lielāko tiesu rada tādi pāri, kuru dalībnieki cēlušies no dažādām vietām, tas ir, apveltīti ar dažādu iedzimtību. Sāda iedzimtības struktūru sajaukšana cīņā pret entropiju un jaunu spēku smelšana no apkārtējās vides ir zinātnes sarežģītākā mīkla, ko jau daudzus gadsimtus pūlas atminēt biologi, fiziķi, paleontologi un matemātiķi. Bet pūlēties bija vērts — iespējamais mūža ilgums jau sasniedzis gandrīz divsimt gadu, un, pats galvenais, galīgi izzudis vecums, šī organisma lēnā, mokpilnā sairšana.

Mvens Mass uzminēja psihiatres domas.

— Lūk, mūsu dzīves jauna pretruna, — afrikānis gausi teica — Varenā bioloģiskā medicīna, kas piepilda organismu ar jauniem spēkiem un aizvien augošā smadzeņu jaunrades darba slodze, kas ātri sadedzina cilvēku. Cik sarežģīti ir pasaules likumi!

— Tas tiesa, un tāpēc mēs pagaidām aizkavējam cilvēka trešās signālsistēmas attīstību, — Evda Nala piekrita. — Domu lasīšana ļoti atvieglina indivīdu savstarpējos sakarus, bet prasa lielu spēka patēriņu un vājina aiztures centrus. Pēdējais — visbīstamākais…

— Un tomēr cilvēku vairākums — īstie, radošie darbinieki milzīgā nervu sasprindzinājuma dēļ nodzīvo tikai pusi no iespējamā mūža. Cik saprotu, pret šo parādību medicīna ir bezspēcīga. Tā var vienīgi aizliegt strādāt. Bet kas gan pametīs darbu, lai nodzīvotu dažus liekus gadus?

— Neviens! Jo nāve biedē un liek pieķerties dzīvei tikai tad, kad mūžs pagājis noslēgtībā un nepiedzīvotu prieku gaidās, — Evda Nala domīgi atbildēja, un viņai neviļus ienāca prātā, ka Aizmirstības salā ļaudis droši vien dzīvo ilgāk.

Mvens Mass atkal saprata draudzenes neizteiktās domas un lakoniski piedāvāja atgriezties observatorijas atpūtas telpās.

…Divus mēnešus vēlāk Evda Nala uzmeklēja Čaru Nandi Informācijas pils augšējā zālē, kas ar savām slaidajām kolonām atgādināja gotisku diev-namu. Slīpie saules stari krustojās kaut kur pusceļā starp zāles griestiem un grīdu, radot īpatnēji zeltainu spīdumu augšā un maigu mijkrēsli lejā.

Salikusi rokas uz muguras, meitene stāvēja pie kādas kolonas. Evda Nala, kā vienmēr, bija spiesta klusībā uzslavēt viņas gaumīgo, vienkāršo tērpu.

Čara atskatījās pāri plecam, ieraudzīja Evdu, un tūdaļ viņas skumjās acis iedzirkstījās.

— Jūs šeit, Čara? Es domāju, jūs gatavojaties pārsteigt mūs ar jaunu deju, bet, kā redzams, esat pievērsusies ģeogrāfijai.

— Deju laiks pagājis, — Čara nopietni atbildēja. — Es meklēju darbu savā vecajā specialitātē. Pašlaik iespējams tikt uz mākslīgās ādas rūpnīcu Celebesā un ilggadīgo augu selekcijas staciju kādreizējā Atakāmas tuksnesī. Cik labi bija strādāt Atlantijas okeānā! Tādu gaišumu un skaidrību, tādu prieku deva spēkpilnās jūras tuvums, draiskās rotaļas un sacensības ar viļņiem, kas vienmēr čaloja blakus, un pietika pabeigt darbu, lai…

— Arī es, tiklīdz padodos melanholijai, atceros psiholoģisko sanatoriju Jaunzēlandē, kur iesāku savas darba gaitas kā medicīnas māsa. Tāpat Rens Bozs. Pēc drausmigā ievainojuma viņš apgalvo, ka juties vislaimīgāk, kad strādājis par skrūvlidņu regulētāju. Bet jūs taču saprotat, Čara, — tas ir vājums! Nogurums pēc milzīgā sasprindzinājuma, ko prasa augstais jaunrades līmenis, kādu jums, patiesai māksliniecei, izdevies sasniegt. Vēl jūtamāks kļūs šis nogurums, kad jūsu ķermenī sāks apsīkt brīnišķīgais dzīvības enerģijas lādiņš. Bet, kamēr tas nav noticis, neliedziet mums baudīt jūsu mākslu un skaistumu.

— Jūs nezināt, Evda, kā man ap sirdi. Gatavošanās katrai dejai taču ir jūsmīgs meklējums! Es apzinos, ka sniegšu cilvēkiem kaut ko labu, kas iepriecinās un skars visdziļākās jūtas… Tas kļūst par manas dzīves saturu. Tad pienāk brīdis, kad iecere pāKvēršas istenībā, un es ļaujos kaislības kāpinājumam, kvēlam un neprātīgam… Laikam arī skatītāji to izjūt, un tādēļ deja izraisa viņos tik spēcīgu atbalsi. Sevi visu atdodu visiem jums…

— Nu, un? Pēc tam iestājas depresija?

— Jā! Es jūtos kā izskanējusi, izdzisusi dziesma. Es taču neradu nekā paliekoša, nenesu cilvēkiem jaunas domas…

— Jūsu devums daudz lielāks — veltīts cilvēka dvēselei!

— Tas ir kaut kas ļoti nemateriāls un pārejošs — šajā gadījumā es domāju sevi!

— Jūs vēl neesat mīlējusi, Čara?

Meitene nolaida skropstas.

— Vai tā izskatās? — viņa atbildēja ar pretjautājumu.

Evda Nala pašūpoja galvu.

— Es runāju par ļoti dziļām jūtām. Ne visi uz tādām spējīgi, bet jūs…

— Saprotu! Emociju bagātība atsver manu trūcīgo intelektu.

— Domas būtība pareiza. Es tikai gribētu piebilst, ka emocionālā ziņā tik apdāvinātam cilvēkam arī intelektuālā dzīve var nebūt trūcīga, kaut gan pēc dabiskā pretstatu likuma tā, protams, būs samērā mazāk attīstīta. Taču mēs runājam abstrakti, lai gan mums jāapspriežas steidzamā lietā, kas tieši saistīta ar šo sarunu. Mvens Mass…

Meitene nodrebēja.

Evda Nala paņēma Čaru zem rokas un aizveda viņu uz vienu no zāles apsīdām [19] Apsīda — gotiskajai arhitektūrai raksturīga baznīcas gala piebūve, kas no ārpuses atgādina pustorni un no iekšpuses nišu. kur tumši koka paneļi skarbi harmonēja ar raibiem, zili zeltainiem stikliem platajosarkādu logos.

— Čara, mīļā, jūs esat gaismu mīlošs Zemes zieds, kas pārstādīts uz dubultzvaigznes planētas. Jūsu debesīs spīd divas saules — zila un sarkana, un ziediņš nezina, kurai no tām pievērsties. Bet jūs esat sarkanās saules meita. Kādēļ jums tiekties pēc zilās?

Evda Nala cieši pievilka meiteni pie sava pleca, un tā pēkšņi piekļāvās viņai ar visu ķermeni. Mātes maigumā slavenā psihiatre glāstīja meitenes kuplos, mazliet parupjos matus un domāja par to, ka gadu tūkstošu gaitā audzināšanai izdevies cilvēka sīkos personiskos priekus aizstāt ar lieliem, kopīgiem. Bet cik tālu vēl līdz uzvarai pār dvēseles vientulību, it īpaši sarežģītas, jūtu un iespaidu piesātinātas dvēseles, kas veidojusies šādā dzīvības pārpilnā ķermenī!… Skaļi viņa teica: