Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Brāzmainā pretvējā šķērsojot Palkas šaurumu, slīdlaiva joņoja pāri slaido viļņu galotnēm. Vēl pirms diviem tūkstošiem gadu šeit stiepās sēkļu un koraļļu rifu grēda, ko sauca par Ādama tiltu. Jaunākie ģeoloģiskie procesi bija radījuši šajā vietā dziļu ieplaku, un tumši ūdeņi viļņoja tagad pāri dzīlēm, kas šķīra trauksmaino cilvēci no rāma klusuma mīļotājiem.

Mvens Mass stāvēja pie reliņa un vērīgi lūkojās tālē, kur apvāršņa malā pakāpeniski iezīmējās Aizmirstības salas siluets. Siltā okeāna apskalotā milzu sala šķita cilvēkiem dabiska paradīze. Primitīvajos reliģiskajos priekšstatos paradīze, kā zināms, bija izredzēto pēcnāves patvērums, kura laimīgie iemītnieki nepazina ne rūpju, ne darba. Arī Aizmirstības sala deva patvērumu tiem, ko vairs nevaldzināja Lielās pasaules spraigā dzīve un visas cilvēces kopīgais jaunrades darbs.

Atgriezušies dabas klēpī, viņi pavadīja šeit klusus gadus, diendienā minot seno zemkopju, zvejnieku vai lopkopju vienmuļās takas.

Kaut gan cilvēce bija atdevusi saviem vājākajiem brāļiem lielu auglīgas zemes platību, salas primitīvā saimniecība tomēr nespēja pilnīgi apgādāt iedzīvotājus, it īpaši neražas vai citu stihisku nelaimju gadījumos, kas tik bieži mēdz piemeklēt ekonomiski mazattīstītus novadus. Tāpēc Lielā pasaule sistemātiski palīdzēja Aizmirstības salai ar saviem krājumiem.

Uz trim ostām — ziemeļrietumu, dienvidu un austrumu krastā — piegādāja konservētu pārtiku, medikamentus, bioloģiskās aizsardzības līdzekļus un citus pirmās nepieciešamības priekšmetus. Arī trīs galvenie salas pārvaldnieki dzīvoja ziemeļos, austrumos un dienvidos, un tos sauca par lopkopju, zemkopju un zvejnieku priekšniekiem.

Raudzīdamies uz zilajām kalnu virsotnēm, kas pacēlās pie apvāršņa, Mvens Mass pēkšņi jautāja sev, vai viņš nepieder pie tā dēvētajiem «vēršiem» — ļaudīm, kas vienmēr sagādājuši cilvēcei raizes un nepatikšanas. Spēcīgs un enerģisks, taču pilnīgi vienaldzīgs pret svešiem pārdzīvojumiem un ciešanām, «vērsis» domā tikai par savu vajadzību apmierināšanu. Vēl sirmā senatnē nesaticību, ciešanas un postu allaž padziļināja tieši šādi ļaudis, kas izsludināja sevi par vienīgajiem patiesības zinātājiem un uzskatīja, ka viņiem ir tiesības apspiest un izskaust jebkuru citu domāšanas un dzīves veidu. Kopš tā laika cilvēce cenšas izvairīties no jebkurām absolūtisma pazīmēm uzskatos, vēlējumos un gaumē un izturas pret «vēršiem» ar vislielāko piesardzību. Tie ir «vērši», kas, ignorējot nepārkāpjamos ekonomikas likumus, nedomājot par nākotni, dzīvo tikai pašreizējam mirklim. Tā ļaudis droši vien dzīvoja Sašķeltās pasaules ērā, kad neorganizētās saimniekošanas un karu rezultātā izlaupīja un noplicināja visu planētu. Toreiz, iekams visā pasaulē uzvarēja komunisms, izcirta mežus, sadedzināja ogļu un naftas krājumus, kuru izveidošanai bija nepieciešams simtiem miljonu gadu, saindēja gaisu ar ogļskābo gāzi un smirdošiem rūpniecības atkritumiem, iznīcināja skaistos, nekaitīgos dzīvniekus — žirafes, zebras un ziloņus. Zemi piegružoja, upes un jūru krastus piesārņoja ar naftas un ķīmisko rūpnīcu atkritumiem. Tikai radikāli iztīrījusi ūdeņus, gaisu un zemi, cilvēce piešķīra savai planētai tagadējo izskatu. Un patlaban zemeslodi var apstaigāt, pat neieskrambājot basas kājas!

Bet viņš, Mvens Mass, vēl nenostrādājis divus gadus savā atbildīgajā amatā, iznīcināja mākslīgo pavadoni, kura radīšanai bija nepieciešamas tūkstošu cilvēku pūles un visaugstākā inženieru māksla. Pazudināja četrus spējīgus zinātniekus, no kuriem ikviens ar laiku varētu kļūt par Renu Bozu… Arī pašu Renu Bozu tikko izdevās glābt. Un atkal, izraisot skaudru līdzjūtību, viņa gara acu priekšā nostājās Aizmirstības salas trimdinieka Beta Lona tēls. Pirms aizbraukšanas Mvens Mass bija iepazinies ar matemātiķa portretiem un uz visiem laikiem saglabājis atmiņā šā vīra atlētisko augumu, enerģisko seju ar masīviem žokļiem un dziļām, caururbjošām acīm.

Slīdlaivas motorists pārtrauca afrikāņa apceri.

— Krasta bangas pārāk lielas. Mums neizdosies piestāt — viļņi sit pāri molam. Vajadzēs iegriezties dienvidu ostā.

— Tas nebūs nepieciešams. Vai jums ir kāds glābšanas plostiņš? Es ielikšu tajā apģērbu un pats izpeldēšu krastā.

Motorists un stūrmanis ar cieņu palūkojās uz Mvenu Masu. Blāvi, duļķaini viļņi cits aiz cita cēlās pāri piekrastes sēkļiem un plīsdami smagām, dārdošām kaskādēm gāzās lejup. Tuvāk krastam haotiskie viļņu vāli uzvandīja jūras dibena smiltis un, sajaukuši tās ar putām, izšļāca tālu lēzenajā liedagā. No zemajiem mākoņiem smidzināja sīks, silts lietus, ko vējš jauca ar putu šļakatām. Cauri miglainajam lietus plīvuram krastā varēja neskaidri saskatīt dažus pelēkus stāvus.

Mvens Mass sāka atģērbties un iesaiņot savu tērpu. M.otorists un stūrmanis saskatījās. Lielajā pasaulē cilvēki palīdzēja cits citam un gādāja par visu sabiedrības locekļu drošību. Vienīgi tie, kas devās uz Aizmirstības salu, atteicās no kolektīvās aizbildniecības. Tomēr Mvena Masa personība iedvesa jūrniekiem tādu cieņu, ka stūrmanis nolēma brīdināt viņu par lielajām briesmām. Taču afrikānis bezrūpīgi atmeta ar roku. Tad motorists atnesa viņam mazu, hermētiski iesaiņotu paciņu.

— Te būs pārtikas koncentrātu krājums mēnesim — ņemiet!

Mvens Mass padomāja un iebāza sainīti līdz ar drēbēm ūdens necaurlaidīgā kamerā, rūpīgi aizvēra vārstuli un ar plostiņu padusē pārkāpa pāri slīdlaivas reliņiem.

— Pagriezienu! — viņš nokomandēja.

Slīdlaiva krasi sasvērās. Atsviests no kuģīša, Mvens Mass uzsāka niknu cīņu ar viļņiem. Vēl labu brīdi laivas apkalpe vēroja, kā viņš uzlido rēcošas bangas virsotnē, lai tūdaļ nogrimtu ieplakā un pēc brīža parādītos nākamā viļņa mugurā.

— Viņš tiks galā, — atviegloti sacīja motorists. — Mūs sāk ievilkt straumē. Laiks doties projām.

Iekaucās dzenskrūve, un laiva aizšāvās uz priekšu. Uz mirkli Mvena Masa tumšais stāvs vēl pavīdēja krastā un tad izzuda miglainajā lietus plīvurā.

Pa viļņu noblīvēto krastmalu nāca vairāki vīri, kuru gurnus sedza tikai šauras audekla saites. Viņi triumfēdami vilka pa smiltīm milzīgu zivi, kas neganti locījās un sita ar asti. Ieraudzījuši Mvenu Masu, zvejnieki apstājās un draudzīgi viņu sveicināja.

— Jaunatnācējs no Lielās pasaules, — viens no viņiem smaidīdams teica, — un cik lielisks peldētājs! Paliec pie mums!

Mvens Mass laipni palūkojās uz zvejniekiem, tad pakratīja galvu.

— Man būs grūti dzīvot jūras krastā, raudzīties tālē un domāt par savu zaudēto brīnišķo pasauli.

Kāds zvejnieks ar iesirmu, kuplu bārdu, ko šeit acīm redzot uzskatīja par vīrieša rotu, uzlika atnācējam roku uz pleca.

— Vai tad jūs varēja spaidu kārtā atsūtīt šurp?

Mvens Mass rūgti pasmīnēja un mēģināja izskaidrot, kādā veidā te nokļuvis.

Zvejnieks skumji un līdzjūtīgi pavērās viņā.

— Mēs nesapratīsimies. Ej uz turieni, — zvejnieks izstiepa roku uz dienvidaustrumiem, kur mākoņu plaisā parādījās zilganas kalnu virsotnes. — Ceļš ir tāls, un te nav citu pārvietošanās līdzekļu kā vien… — salinieks ar izteiksmīgu žestu norādīja uz savām muskuļotajām kājām.

Gribēdams pēc iespējas drīzāk atstāt piekrasti, Mvens Mass raiti aizsoļoja pa līkloču taciņu lēzeno uzkalnu virzienā.