Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Mvens Mass… Jūs zināt, kas ar viņu noticis?

— Protams, visa planēta apspriež nesekmīgo eksperimentu!

— Un ko domājat jūs?

— Ka viņam taisnība!

— Es arī. Tieši tāpēc viņš jāizrauj no Aizmirstības salas. Pēc mēneša notiks Astronautikas padomes gadskārtējā sanāksme. Viņa pārkāpumu apspriedīs, un lēmumu pēc tam apstiprinās Goda un tiesību kontrole, kas pārrauga katra Zemes cilvēka likteni. Man ir pamatotas cerības uz mīkstu spriedumu, bet nepieciešams, lai Mvens Mass būtu šeit. Cilvēkam ar tikpat stiprām jūtām kā jums nav labi dzīvot ilgi uz salas, it īpaši vientulībā!

— Vai tad es esmu tik veclaicīga sieviete, lai kaldinātu dzīves plānus atkarībā no kāda vīrieša gaitām, kaut arī tas būtu mans izredzētais?

— Čara, mīļais bērns, nevajag! Esmu redzējusi jūs kopā un zinu, ko jūs viņam nozīmējat… tāpat kā viņš jums. Mvens Mass nemēģināja jūs uzmeklēt, viņš darīja visu, lai izvairītos no šādas tikšanās. Un tomēr jūs nedrīkstat viņu nosodīt. Saprotat taču: kā lai cilvēks, tāds pats kā jūs, ierodas pie mīļotās — jā, Čara, taisni tā tas ir! — nožēlojams un uzvarēts, tiesas un trimdas priekšvakarā? Kā lai šāds cilvēks atnāk pie sievietes, kas ir viena no Lielās pasaules krāšņākajām rotām!

— Nē, Evda, es domāju gluži ko citu. Vai tagad esmu vajadzīga viņam — nogurušam un satriektam?… Baidos, ka Mvenam var pietrūkt spēka, šoreiz nevis prāta, bet jūtu kāpinājumam… tādai mīlas jaunradei, uz kādu mēs abi, liekas, esam spējīgi. Un tādā gadījumā viņš otrreiz zaudētu ticību sev. Bet šādu lūzumu Mvens Mass nepārcietīs. Lūk, kāpēc es domāju, ka man šobrīd labāk būt Atakāmas tuksnesī.

— Jums, Čara, taisnība. Bet tikai daļēji. Aiziedams no mūsu pasaules, šis lielais, kaislīgais cilvēks palicis bez jebkāda atbalsta. Viņš kļuvis vēl vientuļāks un vientulībā pārliecīgi nosoda sevi… Es pati aizbrauktu… Bet man jārūpējas par Renu Bozu, un viņam, kā smagi ievainotam, jādod priekšroka. Daram Veteram uzdots vadīt jaunā pavadoņa būvi, un tā būs viņa palīdzība Mvenam Masam. Es nekļūdīšos, ja ieteikšu jums: brauciet pie viņa, neprasot nekā, pat maiga skatiena. Nekādu nākotnes plānu, nekādas mīlestības! Tikai atbalstiet viņu, modiniet šaubas par viņa lēmuma pareizību un tad palīdziet viņam atgriezties mūsu pasaulē! Jūsu spēkos to izdarīt, Čara! Brauksiet?

Meitene paskatījās uz Evdu ar bērnišķīgi atklātām acīm, kurās bija saskrējušas asaras.

— Šodien pat!

Evda Nala noskūpstīja Čaru.

— Jums taisnība, jāsteidzas. Pa Spirālceļu mēs aizbrauksim līdz Mazāzijai. Rens Bozs atrodas Rodas ķirurģiskajā sanatorijā, bet jūs aizsūtīsim uz Deir ez Zoru — tehniski medicīniskās palīdzības aviabāzi, no kuras spirāllidņi ik dienas dodas uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Jau iepriekš varu iztēloties, ar kādu prieku lidotāji nogādās dejotāju — ak vai, ne bioloģi! — Čaru jebkurā vēlamā punktā…

Vilciena priekšnieks ielūdza Evdu Nalu un viņas ceļabiedri apmeklēt vadības centrāli. Segtā silikola gaitenī dežuranti, modri vērojot aparātus, staigāja pāri milzīgo vagonu jumtiem no viena vilciena gala līdz otram. Pa vītņu kāpnēm un šo gaiteni abas sievietes nokļuva prāvā kabīnē, kas atradās tieši virs pirmā vagona aptecētāja. Kristāla elipsoīdā septiņus metrus virs ceļa klātnes sēdēja divi mašīnisti, kurus šķīra elektronu robota augstais, piramidālais jumols. Televizoru paraboliskie ekrāni ļāva skaidri pārredzēt apkārtni. Brīdinošās iekārtas antenu ūsiņas vibrēja uz vilciena jumta. Tās signalizētu, tiklīdz piecdesmit kilometru attālumā uz ceļa parādītos kaut visniecīgākais priekšmets. Bet kaut kas tamlīdzīgs varēja, protams, notikt tikai gluži ārkārtējos apstākļos.

Evda un Čara apsēdās uz dīvāna pie kabīnes pakaļējās sienas, apmēram pusmetru augstāk par mašīnistu sēdekļiem. Kā hipnotizētas abas lūkojās pretimslīdošajā stigā. Gigantiskā maģistrāle pāršķēla kalnu grēdas, tās milzīgie uzbērumi šķērsoja zemienes, bet estakādes — jūras līčus un šaurumus. Raugoties no vilciena, kura ātrums sasniedza divsimt kilometru stundā, mežs gar uzbēruma malām izskatījās kā nepārtraukts paklājs — iesārts, gaiši vai tumši zaļš, atkarībā no iestādītajām koku šķirnēm — priedēm, eikaliptiem vai olīvām. Desmit metrus platā vilciena radītās gaisa strāvas iešūpoja arhipelaga rāmos ūdeņus. Prāvi ņirbu vilnīši, vēdekļveidīgi izplatīdamies uz visām pusēm no estakādes, aptumšoja jūras dzidro zilgmi.

Iegrimušas savās domās un rūpēs, abas sievietes klusi vēroja ceļu. Tā pagāja četras stundas. Vēl četras stundas viņas pavadīja kopā ar citiem pasažieriem otrā stāva salonā, lai tad izšķirtos kādā stacijā netālu no Mazāzijas rietumu piekrastes. Evda pārsēdās elektrobusā, kas nogādāja viņu uz tuvāko ostu, bet Čara aizbrauca līdz Austrumu Tauram — pirmā meridionālā atzarojuma gala stacijai. Divas stundas vēlāk viņa nokļuva svelmainajā līdzenumā, ko sausais, sakarsušais gaiss ietina trīcošā dūmakā. Šeit, bijušā Sīrijas tuksneša malā, atradās Deir ez Zora — apdzīvotām vietām bīstamo spirāllidņu bāze.

Nemūžam Čara Nandi neaizmirsīs mokpilnās stundas, ko viņa pavadīja, gaidot kārtējo lidmašīnu. Meitene ilgi domāja, ko teiks un kā rīkosies, kad atradis Mvenu Masu, citu pēc cita kaldināja un atmeta visādus plānus, kā sameklēt viņu Aizmirstības salā, kur viss pazuda, nogrimstot vienmuļu, ne ar ko neievērojamu dienu mijā.

Beidzot lejā Nefuda un Rubelhali tuksnešos iezīmējās nepārredzami termoelementu lauki — milzīgas spēkstacijas, kas pārvērta saules siltumu elektriskajā enerģijā. Ar nakts aizbīdņiem un putekļu sargiem pārklāti, šie termoelementi aizstiepās simetriskās rindās uz nostiprinātām un izlīdzinātām smilšu kāpām, pret dienvidiem vērstām kalnu nogāzēm un aizbēriu gravu labirintiem — kā pieminekļi cilvēces gigantiskajai cīņai par enerģiju. Kopš jauno P, Q un F kodolenerģijas veidu apgūšanas stingrās taupības laiks bija pagājis. Tādēļ pamiris šķita vēja dzinēju mežs gar Arābijas pussalas dienvidu krastu, kura jauda arī ietilpa ziemeļu apdzīvotās joslas enerģētiskajā rezervē. Gandrīz vienā mirklī spirāllidnis šķērsoja tikko saskatāmo krasta līniju un aizdrāzās pāri Indijas okeānam. Pieci tūkstoši kilometru tik ātrai mašīnai nebija nekāds attālums. Drīz Čara Nandi, vislabāko novēlējumu pavadīta, izkāpa lidlaukā un nedroši spēra pirmos soļus uz zemes.

Lidostas pārzinis palūdza savu meitu aizbraukt ar nelielo, plakano slīdlaivu uz Aizmirstības salu. Abas meitenes jūsmīgi vēroja, cik veikli un strauji mazais kuģītis lēkā pa atklātās jūras viļņiem. Laiva slīdēja tieši uz salas austrumu krasta līci, kur atradās viena no Lielās pasaules medicīniskajām stacijām.

Kokospalmu vēdekļi, noliekdamies pretim rāmi šalcošajiem viļņiem, sveica Čaru. Stacija izrādījās pamesta. Visi tās darbinieki bija aizbraukuši uz salas vidieni iznīcināt ērces, kas negaidot apsēdušas kādus meža dzīvniekus.

Stacijas tuvumā atradās staļļi. Zirgus vēl nodarbināja Aizmirstības salai līdzīgās vietās un sanatorijās, kur trokšņa dēļ nevarēja izmantot skrūvlidņus vai ceļu trūkuma dēļ — elektrokārus. Čara atpūtās, pārģērbās un devās apskatīt skaistos, retos dzīvniekus. Tur viņa satika sievieti, kas veikli vadīja barības sadalītājas mašīnas. Čara piedāvāja viņai savu palīdzību. Izraisījās saruna. Meitene vēlējās uzzināt, kā vieglāk atrast šeit kādu cilvēku. Sieviete ieteica viņai pievienoties iznīcinātāju vienībām: tās apceļo visu salu un pazīst to pat labāk par vietējiem iedzīvotājiem. Sis padoms Čarai iepatikās.