Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Līdz salas centrālajiem apgabaliem bija jānoiet nedaudz vairāk par divsimt kilometriem, bet Mvens Mass nesteidzās. Kam gan šeit steigties? Lēni vilkās bezgala vienmuļas, derīga darba neaizpildītas dienas. Sākumā, kamēr viņš vēl nebija pilnīgi atspirdzis pēc pārciestās katastrofas, nogurušais ķermenis alka dabas glāstošā miera. Un, ja nebūtu briesmīgās zaudējuma apziņas, viņš droši vien pat justos laimīgs tuksnešaino augstieņu klusumā un karsto tropisko nakšu pirmatnīgajā tumsā.

Taču dienas sekoja dienām, un afrikānis aizvien vēl klejoja apkārt, meklēdams sirdij tīkamu darbu. Drīz vien Mvens Mass sāka ilgoties pēc Lielās pasaules. Viņu vairs neiepriecināja idiliskās ielejas, kurās cilvēki ar sentēvu paņēmieniem audzēja krāšņas augļu koku birzis, un neieaijāja dzidro kalnu strautu gandrīz hipnotiskā čalošana, kaut arī tagad viņš varēja šo strautu krastos pavadīt neskaitāmas stundas gan pusdienas saulē, gan mēnesnīcā.

Neskaitāmas… Patiesi, kam skaitīt to, kas šeit nevienam nav vajadzīgs? Laika, cik vēlies — vesels okeāns, un tomēr kāds niecīgs lielums ir šis atsevišķais, individuālais laiks!… īss un tūdaļ aizmirsts brīdis!

Tikai tagad Mvens Mass noprata, cik zīmīgs ir salas nosaukums. Aizmirstības sala — cilvēka senās dzīves, viņa egoistisko darbu un jūtu anonīmais kaps! Darbu, ko pēcnācēji aizmirsuši, jo tie kalpoja tikai personīgo vajadzību apmierināšanai, neuzlabojot sabiedrības dzīvi, neizrotājot to ar radošās domas drosmīgu lidojumu.

Apbrīnojami varoņdarbi tādējādi ieslīguši nebūtībā bez vārda un miņas.

… Salas centrālā apgabala lopkopji uzņēma afrikāni savā kopienā, un nu jau divus mēnešus viņš ganīja milzīgu gauru bifeļu baru pie kāda augsta kalna, ko salas pirmiedzīvotāji senatnē bija apveltījuši ar nejēdzīgi garu nosaukumu.

Mvens Mass ik dienas ilgi vārīja melnu putru apkvēpušā podā uz oglēm, bet pirms dažām nedēļām viņam pat nācās vākt mežā augļus un riekstus, sacenšoties ar rijīgajiem pērtiķiem, kas apmētāja viņu ar ēdamā paliekām. Tas notika pēc tam, kad viņš, rīkojoties pēc Lielās pasaules augstākās laimes principa — vispirms sagādāt prieku citiem, — kādā tuksnešainā ielejā bija atdevis diviem sirmgalvjiem savu līdzi paņemto pārtikas krājumu. Tagad viņš saprata, ko nozīmē meklēt barību tuksnešainās, neapdzīvotās vietās. Kāds neiedomājams laika patēriņš!..

Mvens Mass piecēlās un pavērās apkārt. Kreisajā pusē saule taisījās nogrimt aiz kalniem, pa labi draudoši rēgojās mežiem apaugusi kupolveida virsotne.

Lejā mijkrēšļa pelēcīgajā gaismā mirguļoja strauja upīte, ko ieskāva plūksnotu bambusu audzes. Tur, tikai dažu stundu gājiena attālumā, tropisko augu biezokņos slēpās salas senās galvaspilsētas tūkstošgadīgās drupas. Mūžamežos atradās ari citas lielākas un labāk saglabājušās, bet tikpat pamestas pilsētas. Taču līdz šim Mvens Mass par tām nebija interesējies.

Gauru bifeļi kā melni akmens bluķi gulēja tumšajā zālē. Nakts iestājās ātri. Tūkstošiem zvaigžņu iedegās dziestošajās debesīs. Astronomam ierasta tumsa. Daudzkārt redzēti zvaigznāju apveidi. Dažādu krāsu un spilgtuma spīdekļi. Arī liktenīgais Tukāns zaigoja šajās dienvidu debesīs… Bet cik vājas ir cilvēka neapbruņotās acis! Nekad vairs viņš neredzēs diženos kosmosa skatus — gigantisko galaktiku spirāles, zilās saules un mīklainās planētas. Visas šīs milzu pasaules viņam allaž būs tikai neizmērojami tālas uguntiņas. Tad jau gandrīz vienalga — vai tās ir zvaigznes vai lukturi, kas piestiprināti pie kristāliskās debesu sfēras, kā domāja senatnē. Viņa redzei tas ir gluži viss viens!

Afrikānis pielēca kājās un sameta žagarus kaudzē. Lūk, šķiltavas — vēl viens priekšmets, kas šajos apstākļos kļuvis nepieciešams. Varbūt, sekojot dažu vietējo iedzīvotāju piemēram, arī viņš drīz sāks ieelpot narkotiskus dūmus, lai paātrinātu bezgala gauso laika ritumu.

Liesmu mēles dejodamas šāvās aizvien augstāk, izkliedēja tumsu un lika nobālēt zvaigznēm. Visapkārt rāmi šņāca bifeļi. Mvens Mass domīgi raudzījās ugunī.

Vai šī gaišā planēta nav kļuvusi viņam par tumšu, drūmu māju?

Nē, viņa lepnā atteikšanās no dzīves patiesībā ir tukša un muļķīga pašpaļāvība. Viņš nepazina sevi, pienācīgi nenovērtēja savu agrāko, jaunrades piesātināto, lielisko dzīvi, nesaprata, cik stipra ir viņa mīlestība pret Čaru. Tad jau labāk dzīvot tikai vienu Lielās pasaules mērķiem veltītu stundu nekā bezjēdzīgi nīkt šeit vēl veselu mūžību!

Aizmirstības salā darbojās apmēram divsimt medicīnisku staciju. Ārsti, kas brīvprātīgi bija ieradušies no Lielās pasaules, sniedza vietējiem iedzīvotājiem viskvalificētāko medicīnisko palīdzību. Lielās pasaules jaunieši, kas ietilpa iznīcinātāju vienībās, gādāja, lai sala nekļūtu par sen likvidētu slimību vai kaitīgu dzīvnieku perēkli. Afrikānis visādi centās izvairīties no šiem cilvēkiem, jo tikšanās ar tiem padarītu viņa izstumtības sajūtu vēl daudz asāku.

Rītausmā Mvenu Masu nomainīja cits gans. Brīvprātīgais trimdinieks atbrīvojās uz pāris dienām un nolēma aiziet uz pilsētiņu, lai dabūtu apmetni, — naktis kalnos pamazām kļuva vēsākas.

Bija rāma, tveicīga diena, kad Mvens Mass, atstājis augstieni, nokāpa plašā līdzenumā. Pāri bāli violetu un zeltainu ziedu jūrai lidinājās raibi kukaiņi. Viegla vēsma šūpoja augu stublājus, un ziedu vainagi maigi pieskārās viņa kailajiem ceļiem. Nonācis līdz milzīgā klajuma vidum, Mvens apstājās, mežonīgā dārza līksmā skaistuma un reibinošo smaržu valdzināts. Kādu brīdi viņš domīgi glāstīja vēja šūpotās ziedlapas, kas nez kādēļ modināja atmiņas par gaišajiem bērnības sapņiem.

No tālienes kļuva dzirdama vāja, ritmiska švīkoņa. Mvens Mass pacēla galvu un ieraudzīja meiteni, kas strauji tuvojas. Taču negaidot nācēja nogriezās uz citu pusi. Afrikānis skumji palūkojās uz slaido stāvu, ko no visām pusēm ielenca ziedu jūra. Ass žēlums skaudri iedzēla sirdī — tā varētu būt Čara, ja… ja vien notikumi būtu risinājušies citādi!..

Zinātnieka vērīgajai acij tomēr nepalika apslēpts meitenes uztraukums. Viņa bieži atskatījās un bez vajadzības paātrināja soļus, it kā baidīdamās no vajātājiem. Mvens Mass drīz vien panāca viņu.

Nepazīstamā apstājās. Krusteniski sasiets raibs lakats cieši ietvēra viņas augumu, sarkano svārku mala bija izmirkuši rasā. Kad meitene centās pieglaust vējā izpūrušos, tumšos matus, uz viņas kailajām rokām iedžinkstējās plānas aproces. Skumjas acis vērīgi raudzījās pretimnācējā. Sīkas sviedru lāsītes klāja skaisto, melnīgsnējo seju. Meitene smagi elpoja. Viņa laikam bija veikusi tālu ceļu.

— Kas jūs tāda esat un kurp steidzaties? — Mvens Mass jautāja. — Varbūt jums vajadzīga palīdzība?

Meitene pētoši aplūkoja viņu, tad steigšus ierunājās:

— Esmu Onāra no piektā ciemata. Bet palīdzība man nav vajadzīga.

— Jūsu izskats liecina ko citu. Jūs esat nogurusi un iebiedēta. Kas var jums draudēt? Kāpēc jūs atsakāties no palīdzības?

Nepazīstamā pacēla acis, kas iemirdzējās tik gaiši un spodri kā Lielās pasaules sievietēm.

— Es zinu, kas jūs esat. Liels cilvēks, no turienes, — viņa parādīja uz Āfrikas pusi. — Jūs esat labs un ticat visiem.

— Esiet arī jūs tāda. Vai jūs kāds vajā?

— Jā! — meitene vairs nespēja slēpt savu izmisumu. — Viņš dzenas man pakaļ…