Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Kas viņš tāds, ka iedrošinās biedēt un vajāt jūs?

Meitene pietvīka un nodūra galvu.

— Kāds cilvēks. Viņš grib, lai es kļūtu par viņa…

— Bet vai tad izvēle nav atkarīga no jums? Kā gan var piespiest mīlēt? Viņš atnāks šurp, un es teikšu…

— Nē, nevajag! Ari viņš ieradies no Lielās pasaules, kaut gan ļoti sen, un ari viņš ir stiprs… Tikai ne tāds kā jūs… Briesmīgs!

Mvens Mass bezrūpīgi iesmējās.

— Uz kurieni jūs ejat?

— Uz piekto ciematu. Es biju aizgājusi uz pilsētu un satiku…

Mvens Mass sniedza meitenei roku. Tā paklausīgi ielika savus pirkstus viņa plaukstā, un abi devās uz ciematu.

Palaikam bažīgi atskatīdamās, meitene stāstīja, ka šis cilvēks vajājot viņu visur.

Bailes atklāti runāt izraisīja afrikānī bezgalīgu sašutumu. Viņš nespēja samierināties ar varmācību, lai cik nejauši gadījās to sastapt uz mūsu planētas!

— Kāpēc jūsu ļaudis nekā nedara, — Mvens Mass jautāja, — kāpēc neziņo Goda un tiesību kontrolei? Vai tad šeit skolās nemāca vēsturi un jūs nezināt, pie kā noved pat nelieli varmācības perēkļi?

— Māca gan… zinām… — Onāra atbildēja, lūkodamās tālē.

Ziedošais līdzenums izbeidzās, un taciņa, apmetot līkumu, ievijās krūmājā. Pagriezienā gājējiem ceļu aizsprostoja drūms liela auguma vīrs. Viņš bija līdz jostai kails. Atlētiski muskuļi kā bruņu plāksnes sedza viņa spalvainās krūtis. Meitene krampjaini atrāva savu roku no Mvena Masa un pačukstēja:

— Es baidos par jums. Aizejiet! Lūdzu…

— Stāviet! — nodārdēja pavēloša balss.

Loka ērā neviens tik rupji nerunāja. Mvens Mass instinktīvi aizstājās meitenei priekšā.

Sirmais milzis pamēģināja viņu atgrūst, bet Mvens Mass stāvēja stingri kā klints.

Tad nepazīstamais zibens ātrumā trieca viņam dūri sejā. Mvens Mass sagrīļojās. Ne reizi mūžā viņš nebija pieredzējis aprēķināti nežēlīgus sitienus, kuru nolūks sagādāt skaudras sāpes, apdullināt, apvainot cilvēku.

Mvena Masa aizmiglotajā apziņā neskaidri atbalsojās Onāras izmisuma kliedziens. Viņš metās virsū pretiniekam, bet divi briesmīgi sitieni notrieca viņu pie zemes. Onāra centās aizsegt Mvenu Masu, taču ienaidnieks ar mežonīgu uzvaras saucienu uzklupa viņai un brutāli atlieca elkoņus. Nosarkusi aiz nevarīgām dusmām un sāpēm, Onāra saguma un sāka raudāt.

Bet Mvens Mass jau bija atguvies. Jaunībā, veicot Herkulesa varoņdarbus, viņam ne vienu reizi vien nācās saskarties ar likuma nesaistītiem ienaidniekiem. Un šajā brīdī viņš atcerējās visu, ko bija mācījies, tuvcīņā apkarojot bīstamus dzīvniekus.

Mvens Mass nesteidzīgi piecēlās, uzmeta skatienu niknuma izķēmotajai ienaidnieka sejai un izraudzījās mērķi satriecošam sitienam. Taču pēkšņi, izslējies pilnā augumā, atstreipuļoja atpakaļ. Viņš pazina šos raksturīgos vaibstus, kas tik ilgi vajājuši viņu mokpilno šaubu brīžos pirms Tibetas eksperimenta.

— Bet Lon!

Uzrunātais palaida meiteni un sastinga, vērīgi ielūkodamies nepazīstamajā tumšādainajā cilvēkā, kas tagad bija zaudējis visu tam piemītošo labsirdību.

— Bet Lon, es ilgi domāju par mūsu tikšanos, jo uzskatīju jūs par savu likteņa brāli, — Mvens Mass iekliedzās, — tomēr nekad es nevarēju iedomāties, ka mēs tiksimies šādos apstākļos!

— Kā tā? — Bets Lons nekaunīgi jautāja, apslēpdams acīs degošo naidu.

Ar enerģisku žestu afrikānis atmeta visus matemātiķa iebildumus.

— Kam tukši vārdi? Tajā pasaulē jūs tādus nelietojāt un rīkojāties, lai gan noziedzīgi, tomēr lielas idejas labā. Bet šeit?

— Seit? Savā, tikai savā labā! — Bets Lons nicīgi izgrūda caur sakostiem zobiem. — Esmu pietiekami rēķinājies ar citiem, ar vispārējo* labumu! Tagad es saprotu, ka cilvēkam tas viss nav vajadzīgs. To jau zināja arī daži senatnes gudrie.

— Jūs nekad neesat domājis par citiem, Bet Lon, — afrikānis viņu pārtrauca. — Un, ļaudams sev pilnīgu vaļu, esat kļuvis par varmāku, gandrīz vai par dzīvnieku!

Matemātiķis pieliecās, taisīdamies no jauna uzbrukt Mvenam Masam, taču pēdējā mirklī savaldījās:

— Pietiek, jūs runājat pārāk daudz!

— Es redzu, ka jūs esat zaudējis pārāk daudz, un gribu...

— Bet es negribu! Nost no ceļa!…

Mvens Mass nepakustējās. Noliecis galvu, viņš bezbailīgi un bargi stāvēja Beta Lona priekšā. Viņa sāniem pieskārās meitenes trīcošais plecs. Un tas nocietināja Mvenu Masu daudz vairāk nekā saņemtie sitieni.

Matemātiķis kā sastindzis lūkojās uz afrikāni, kura acis šķīla dusmu zibeņus.

— Ejiet! — viņš beidzot norūca, atbrīvodams taku.

Beta Lona naidīgo skatienu pavadīts, Mvens Mass atkal sniedza Onārai roku, un viņi abi devās uz priekšu. Taču līkuma galā Mvens Mass tik piepeši apstājās, ka Onāra atdūrās pret viņa muguru.

— Bet Lon, atgriezīsimies kopā Lielajā pasaulē!

Matemātiķis ciniski iesmējās, tomēr Mvens Mass saklausīja rūgtu pieskaņu viņa nekaunīgajā bramanībā.

— Kas jūs tāds esat, ka uzdrošināties to piedāvāt? Vai jūs maz zināt?…

— Zinu. Arī es izdarīju aizliegtu eksperimentu un pazudināju cilvēkus, kas man uzticējās. Mans pētnieka ceļš bija tuvs jūsējam, un mēs… es, jūs un citi jau esam uzvaras priekšvakarā! Jūs esat vajadzīgs cilvēkiem, bet ne tāds..

Matemātiķis nodūra acis un sakustējās, it kā taisīdamies sekot Mvena Masa aicinājumam, taču pēkšņi pagriezās un nicīgi izmeta pāri plecam rupjus nolieguma vārdus. Mvens Mass klusēdams aizsoļoja tālāk pa taku.

Līdz piektajam ciematam bija atlicis apmēram desmit kilometru.

Uzzinājis, ka meitene vientuļa, afrikānis ieteica viņai doties uz salas austrumu krasta ciematiem, lai netiktos vairs ar šo nežēlīgo, brutālo cilvēku. Kādreizējais slavenais zinātnieks kalnu apgabala nošķirtajā, klusajā dzīvē pamazām bija kļuvis par tirānu. Cenzdamies turpmāk nepieļaut līdzīgus atgadījumus, Mvens Mass nolēma tūdaļ aiziet uz ciematu un lūgt, lai šo cilvēku novēro.

Ciematā, atvadoties no Mvena Masa, Onāra pastāstīja, ka kupolveidīgā kalna mežos nesen esot parādījušies tīģeri, kas vai nu aizbēguši no rezervāta, vai arī līdz šim saglabājušies necaurstaigājamos biezokņos, kuri no visām pusēm ielenca salas augstāko virsotni.

Cieši spiezdama afrikāņa roku, Onāra lūdza viņu uzmanīties un nekādā gadījumā nešķērsot kalnu naktī.

Ceļā Mvens Mass vēlreiz pārdomāja notikušo. Viņš atcerējās meitenes pēdējo skatienu, kurā izlasīja tik daudz rūpju un uzticības. Un varbūt tieši šis skatiens lika viņam gluži jaunā gaismā redzēt tālās pagātnes īstos varoņus — ļaudis, kas prata saglabāt sirds skaidrību arī naida, pazemojumu un fizisku ciešanu apstākļos, ļaudis, kas veica visgrūtāko varoņdarbu — nezaudēja savu cilvēcisko seju pat tad, kad visa apkārtne sekmēja zvēriska egoisma attīstību.

Cilvēkiem visos laikmetos nācās sastapties ar dzīves pretrunām. Senajā pasaulē, draudu un pazemojumu apstākļos, mīlestības, uzticības un maiguma spēks ārkārtīgi pieauga tieši nāves briesmās, ko radīja rupja, naidīga vide. Pakļaušanās brutālā spēka untumiem darīja visu īslaicīgu un nepastāvīgu. Katra indivīda liktenis jebkurā mirklī varēja mainīties viskrasākajā veidā, iznīcinot viņa plānus, cerības, nodomus, jo senatnes slikti iekārtotajā sabiedrībā pārāk daudz kas bija atkarīgs no nejaušiem cilvēkiem. Taču šāds cerību, mīlestības un laimes gaisīgums ne tikai nevājināja jūtas, bet pat stiprināja tās.