Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Lūk, kāpēc labākais cilvēkā nevarēja aiziet bojā, neraugoties uz Tumsības gadsimtu vai Sašķeltās pasaules ēras verdzību un smagajiem pārbaudījumiem.

Pirmo reizi afrikānis noprata, ka senajā dzīvē, kas viņa laikabiedriem šķita tik grūta, bija gan laime, gan cerības, gan arī jaunrade, brīžiem varbūt pat spēcīgāk izteikta nekā tagad — lepnajā Loka ērā.

Ar īgnumu Mvens Mass atcerējās tā laika zinātnes teorētiķus, kas, balstīdamies uz aplam izprastu evolūcijas gausumu dabā, pareģoja, ka cilvēce nekļūs labāka arī pēc miljona gadu.

Ja viņi būtu vairāk mīlējuši cilvēkus un pazinuši attīstības dialektiku, tamlīdzīgas nejēdzības nekad neienāktu prātā!

Aiz milzu kalna apaļā pleca saulriets ietina mākoņus purpura spīdumā. Mvens Mass nometa drēbes un ienira upītē.

Atspirdzinājies un galīgi nomierinājies, viņš apsēdās uz plakana akmens, lai apžāvētos un mazliet atpūstos. Līdz tumsai viņam neizdevās sasniegt pilsētiņu, un atlikušo ceļa gabalu pāri kalnam viņš cerēja noiet mēness gaismā. Domīgi vērodams pāri akmeņiem mutuļojošo ūdeni, afrikānis pēkšņi sajuta, ka uz viņu kāds skatās, taču, palūkojies apkārt, nevienu neieraudzīja. No šīs nepatīkamās sajūtas — it kā neredzamas acis visu laiku sekotu viņam — Mvens Mass nespēja atkratīties arī tad, kad pārbrida upīti un sāka kāpt kalnā.

Pa ratu iebrauktajām sliedēm afrikānis ātri uzkāpa tūkstoš astoņsimt metru augstumā. Tad, pārvarēdams kraujas un klinšu terases, viņš devās taisni pāri mežainajai kalna atradzei, lai pa īsāko ceļu nokļūtu pilsētiņā. Šaurajam jaunā mēness sirpim apmēram pēc pusotrām stundām bija jānoriet. Bet kāpelēt pa stāvo taciņu pilnīgā tumsā būtu pārāk grūti. Mvens Mass steidzās. Retie, zemie koki meta garas ēnas, kas melnām svītru joslām gūlās uz mēness izbalinātās zemes. Mvens Mass uzmanīgi vēroja taku, lai nepakluptu un neaizķertos neskaitāmo sīko sakņu mudžeklī.

Pēkšņi labajā pusē, kur kalna atradzes nogāze iegrima dziļā ēnā, baismīgs rūciens satricināja zemi. Mežā starp mēness gaismas svītrām un plankumiem tam atsaucās otrs tikpat briesmīgs rēciens. Sajās skaņās bija jaušams spēks, kas ielauzās dvēseles dziļumos, modinot tajā sen aizmirstas bailes un neatvairāmu nāves nojautu Taču reizē ar senajām šausmām uzliesmoja ne mazāk sena cīņu kaisme, kas mantota no tūkstošiem nezināmu varoņu, kuri, uzbrūkot karstās medību dienās un sīksti aizstāvoties saltās naktīs, nosargāja cilvēku cilts tiesības uz dzīvi pret mamutu, lauvu, gigantisku Jāču, satracinātu vēršu un nežēlīgu vilku bariem.

Mvens Mass apstājās un, aizturējis elpu, pavērās apkārt. Ne mazākais troksnītis netraucēja naksnīgo mieru. Bet, paspēris dažus soļus uz priekšu, afrikānis tūdaļ manīja, ka viņam seko. Tīģeri? Vai tiešām Onāras ziņas ir pareizas?

Mvens Mass metās skriet. Viņa smadzenes drudžaini centās atrast izeju. Ko darīt, ja plēsoņas — to neapšaubāmi bija vismaz divi — uzklups viņam?

Meklēt glābiņu kokos, kuros tīģeri rāpjas labāk par cilvēkiem, nav nekādas jēgas. Cīnīties? Visapkārt tikai akmeņi. Pat kārtīgu rungu neizdosies nolauzt no šiem tēraudcietajiem zariem. Kad rēcieni skanēja jau pavisam tuvu, Mvens Mass saprata, ka tā ir viņa pēdējā stunda. Pāri putekļainajai taciņai izstieptie zari smacēja afrikāni. Viņš gribēja smelties pēdējo mirkļu vīrišķību no mūžīgajām zvaigžņotās debess dzīlēm, kuru pētīšanai bija veltīta visa viņa līdzšinējā dzīve. Un Mvens Mass milzīgiem lēcieniem aizjoņoja uz priekšu. Liktenis izrādījās viņam labvēlīgs. Pēc brīža viņš sasniedza prāvu klajumu, kura vidū pamanīja izsvaidītu akmeņu kaudzi. Pieskrējis pie tās, Mvens Mass sagrāba smagu, šķautnainu akmens bluķi un pagriezās pret mežu. Tagad viņš ieraudzīja savu vajātāju neskaidros rēgus. Mežmalas ēnu režģī tik tikko saskatāmas, slīdēja divas svītrainas būtnes. Mēness sirpis jau skāra koku galotnes. Garās ēnas izstiepās pāri visam klajumam, un pa melnajiem ēnu ceļiem divi milzīgi kaķi sāka lavīties tuvāk Mvenam Masam. Tāpat kā toreiz, Tibetas observatorijas pazemes istabā, afrikānis juta nāves elpu. Tikai šoreiz tā neradās viņā, bet nāca no ārpuses, liesmojot plēsoņu fosforisko acu zaļajās ugunīs. Mvens Mass dziļi ieelpoja svaigo vēsmu, ko smacīgajā tveicē bija atnesusi nejauša vēja pūsma, palūkojās augšup, kur mūžības slavā mirdzēja neaptveramais kosmoss, tad izslējās pilnā augumā un pacēla virs galvas vareno akmens bluķi.

— Es naku, biedri!

Draudoši vicinot rēpuļainu zaru, no tumšās kraujas negaidot izšāvās gara ēna. Pazinis matemātiķi, Mvens Mass aiz brīnumiem uz mirkli pat aizmirsa tīģerus. Gandrīz bez elpas aiz trakā skrējiena, tverdams gaisu ar atvērtu muti, Bets Lons nostājās blakus Mvenam Masam. Milzīgie kaķi, kas pirmajā brīdī bija mazliet atkāpušies, no jauna sāka neatvairāmi tuvoties. Kreisajā pusē tīģeri no cilvēkiem šķīra vairs tikai trīsdesmit soļu. Lūk, viņš pievilka pakaļējās ķepas, gatavodamies izšķirošajam lēcienam.

— Ātrāk! — pāri klajumam aizskanēja skaļš sauciens.

Bālas granātmetēju liesmas uzzibsnīja no trim pusēm. Mvens Mass aiz pārsteiguma izlaida savu ieroci no rokām. Tuvākais tīģeris saslējās uz pakaļkājām, paralizējošās granātas sprāga ar bungu rībienam līdzīgu troksni, un plēsoņa nogāzās uz muguras. Otrs ar strauju lēcienu gribēja pazust mežā. Taču no turienes parādījās vēl triju jātnieku silueti. Ar spēcīgu elektrisku lādiņu pildīta stikla granāta sašķīda pret tīģera pieri, un tas izstiepās visā garumā, iecirtis smago galvu sausajā zālē.

Viens no jātniekiem izrāvās uz priekšu. Vēl nekad Lielās pasaules darba tērps — platas, īsas bikses, kas nesniedzās pat līdz ceļiem, brīvi krītošs, zils mākslīgo linu krekls ar vaļēju apkakli un divām krūšu kabatām — nelikās Mvenam Masam tik skaists kā tagad.

— Mven Mas, es jutu, ka jūs esat briesmās!

Kā lai viņš nepazītu dzidro balsi, kurā patlaban skanēja tāds satraukums! Čara Nandi!…

Aizmirsis atbildēt, afrikānis stāvēja kā sastindzis, kamēr meitene nolēca no zirga un pieskrēja viņam klāt. Mirkli vēlāk piejāja arī pieci Čaras ceļabiedri. Mvens Mass nepaspēja tuvāk aplūkot viņus, jo mēness sirpis jau bija nogrimis aiz mežmalas un visa apkārtne ieslīgusi smacējošā, naksnīgā tumsā. Čara satvēra Mvena Masa elkoni. Viņš paņēma meitenes smalko plaukstu un pielika to pie savām krūtīm, kur brāzmaini pukstēja sirds. Čaras pirkstgali viegli noglāstīja viņa ādu, un šis tikko jaušamais pieskāriens atdeva Mvenam Masam sen neizbaudītu mieru.

— Čara, tas ir Bets Lons, mūsu jaunais draugs…

Pavēries apkārt un ieraudzījis, ka matemātiķa šeit vairs nav, Mvens Mass sauca pilnā spēkā:

— Bet Lon, neaizejiet!

— Es atgriezīšos! — no tālienes atbildēja varena balss, un tajā nebija vairs ne pēdu no rūgtās nekaunības.

Viens no Čaras pavadoņiem — acīm redzot grupas vadītājs — noņēma segliem piesietu signāllukturi. Vājš gaismas stariņš reizē ar neredzamu radioviļņu kūli uzšāvās debesīs. Mvens Mass noprata, ka pienācēji gaida lidaparātu. Visi pieci izrādījās vēl gandrīz zēni — iznīcinātāju vienības darbinieki, kas par vienu no saviem Herkulesa varoņdarbiem izraudzījušies patruļdienestu un cīņu pret kaitīgiem dzīvniekiem Aizmirstības salā. Meklējot Mvenu Masu, Čara Nandi bija pievienojusies viņu grupai.

— Jūs maldāties, uzskatot mūs par tik gaišredzīgiem, — grupas vadītājs sacīja, kad visi sasēdās ap radiobāku un Mvens Mass sāka iztaujāt viņus. — Mums palīdzēja meitene ar sengrieķu vārdu.