Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Vispārsteidzošākais Zemes vēsturē ir ļaunprātīgo tumsoņu nedziestošais naids pret zināšanām un skaistumu. Sī neuzticība un šis naids vijas cauri visām sabiedriskajām formācijām, izpaužoties gan bailēs no pirmatnējās kopienas burvjiem un raganām, gan arī Sašķeltās pasaules ēras progresīvāko domātāju vajāšanā. Kaut kas līdzīgs notika arī uz citām planētām, it īpaši tur, kur augsti attīstītu civilizāciju radītāji nespēja pasargāt savu sabiedrisko iekārtu no nelielu grupu patvaļas — no oligarhijas, kas izveidojās pēkšņi un viltīgi visdažādākajās formās… Mvens Mass atcerējās Loka ziņojumus par apdzīvotām pasaulēm, kur zinātnes augstākos sasniegumus lietoja iebiedēšanai, spīdzināšanai, sodīšanai un domu lasīšanai, lai pārvērstu masas par paklausīgiem pusidiotiem, kas gatavi izpildīt jebkuru visnecilvēcīgāko pavēli. Sāpju kliedziens, izlauzies no šādas planētas, lidoja telpā vēl daudzus gadsimtus pēc tam, kad bija miruši tiklab tā nosūtītāji, kā arī viņu nežēlīgie valdnieki.

Mūsu planēta jau sasniegusi tādu vēsturiskā progresa pakāpi, kad tamlīdzīgas šausmas kļuvušas neiespējamas uz visiem laikiem. Un tomēr cilvēka garīgo attīstību, par kuru nemitīgi gādā tādi ļaudis kā Evda Nala, vēl nebūt nevar atzīt par pietiekamu.

— Mākslinieks Kārts Sans teica, ka gudrība ir zināšanu un jūtu apvienojums. Būsim gudri! — aiz muguras atskanēja Čaras balss.

Un, aizšāvusies afrikānim garām, Čara no kraujas malas ielēca mutuļojošā dzelmē.

Mvens Mass redzēja, kā viņa apmet gaisā slaidu loku, izpleš rokas kā spārnus un pazūd viļņos. Iznīcinātāju vienības puiši, kas peldējās lejā, uz mirkli pamira. Mvena Masa mugurai pārskrēja sajūsmas un reizē izbaiļu šermuļi. Nekad afrikānis nebija lēcis no tik neprātīga augstuma, bet tagad viņš drosmīgi nostājās kraujas malā un ātri nometa drēbes. Vēlāk viņš atcerējās, ka neskaidros domu zibšņos bija iztēlojies Čaru kā seno cilvēku dievieti, kurai nav nekā neiespējama. Bet, kas viņai pa spēkam, to spēs arī viņš!

Viļņu dārdi apslāpēja meitenes brīdinājuma saucienu, un Mvens Mass, mezdamies lejā, to pat nedzirdēja. Lidojums šķita bezgala ilgs un brīnišķīgs Būdams lielisks lēcējs, Mvens Mass ienira ļoti dziļi. Ūdens bija apbrīnojami dzidrs, un tādēļ jūras dibens šķita bīstami tuvs. Afrikānis izlieca ķermeni, un vēl nedzēstais inerces spēks deva viņam tik apdullinošu triecienu, ka uz mirkli viņš zaudēja samaņu, uzšāvās ūdens virspusē un pārvēlās uz muguras. Atjēdzies Mvens Mass ieraudzīja Čaru Nandi, kas steigšus piepeldēja pie viņa. Pirmo reizi izbaiļu bālums bija padarījis nespodru iedeguma spožo bronzu meitenes sejā. Pārmetums un apbrīna staroja viņas skatienā.

— Kādēļ jūs to darījāt? — viņa, tikko elpodama, iečukstējās.

— Tāpēc, ka to izdarījāt jūs. Es sekošu jums visur… lai kopā uzceltu Tukāna epsilonu uz mūsu Zemes!

— Un atgriezīsieties kopā ar mani Lielajā pasaulē?

— Jā!

Mvens Mass pagriezās, lai peldētu tālāk, un pēkšņi iekliedzās aiz pārsteiguma. Jūras caurspīdīgais ūdens, kas nupat bija viņu tik ļauni izjokojis, šeit, tālāk no krasta, šķita kļuvis vēl dzidrāks. Kopā ar Čaru viņi it kā lidinājās reibinošā augstumā pāri jūras dibenam, kurā caur neiedomājami tīro ūdeni kā caur gaisu varēja saskatīt vissīkākos nelīdzenumus. Mvenu Masu pārņēma bezgalīga drosme un pacilātība, kādu cilvēki parasti izjūt, nokļūstot ārpus Zemes pievilkšanas spēka robežām. Lidojumi pāri vētrainam okeānam un lēcieni no mākslīgajiem pavadoņiem izplatījuma melnumā izraisīja gandrīz tādu pašu bezbailības un veiksmes sajūtu. Ar dažiem spēcīgiem vēzieniem Mvens Mass panāca Čaru. Čukstēdams viņas vārdu, afrikānis izlasīja meitenes skaidrajās acīs kvēlu, drosmīgu atbildi. Un mirkli vēlāk viņu rokas un lūpas savienojās pāri kristāliskajam bezdibenim.

Astronautikas padomes, tāpat kā planētas galvenā smadzeņu centra — Ekonomikas padomes zinātniskās sesijas jau kopš seniem laikiem notika īpašā ēkā. Ļaudis uzskatīja, ka speciāli iekārtotas un izrotātas telpas palīdz attiecīgi noskaņot sanāksmes dalībniekus un līdz ar to veicina ātrāku pārslēgšanos no Zemes uz zvaigžņu problēmām.

Čara Nandi vēl nebija redzējusi Padomes galveno zāli. Dziļi saviļņota, viņa kopā ar Evdu Nalu iegāja dīvainā olveida telpā ar izliektiem paraboliskiem griestiem un eliptiskām sēdvietu rindām. Zāli apspīdēja neparasta gaisma, kas šķita nākam no kādas citas zvaigznes, daudz spilgtākas par Sauli. Visas sienu, griestu un sēdekļu līnijas saplūda milzīgās zāles galā. Tur — telpas dabiskajā centrā uz paaugstinājuma atradās projekcijas ekrāni, tribīne un sanāksmes vadītāju — Padomes locekļu krēsli.

Blāvi zeltaini sienu paneļi mijās ar reljefām planētu kartēm. Labajā pusē novietotās kartes attēloja Saules sistēmas planētas, kreisajā — Padomes ekspedīciju izpētītās tuvāko zvaigžņu planētas. Zem griestu zilās apmales ar luminiscējošām krāsām bija uzzīmētas apdzīvoto zvaigžņu sistēmu shēmas, kas saņemtas no citām Loka pasaulēm.

Čaras uzmanību saistīja veca, nomelnējusi un acīm redzot jau vairākkārt restaurēta glezna virs tribīnes.

Melni violetas debesis aizņēma milzīgā audekla augšējo daļu. Neliels, svešs mēness sirpis rneta palsu, nedzīvu gaismu uz veclaicīga zvaigžņu kuģa nevarīgi saslieto priekšgalu, kas asi iezīmējās asinssarkanā saulrieta staros. Kroplīgu, sausu, cietu augu puduri vizēja kā zilgans metāls. Dziļajās smiltīs, tikko vilkdams kājas, streipuļoja vieglā aizsargskafandrā tērpies cilvēks. Viņš atskatījās uz sadragāto kuģi un no tā iznestajiem bojā gājušo biedru ķermeņiem. Viņa ķiveres stikli atspoguļoja tikai saulrieta asiņaino blāzmu. Bet ar kaut kādu nezināmu paņēmienu māksliniekam bija izdevies atdzīvināt šos sārtos plankumus, kas satriecošā skarbumā stāstīja par cilvēka bezgalīgo vientulību un izmisumu svešajā pasaulē. Audekla labajā pusē pa smiltīm klātu uzkalnu rāpoja kāda dzīva būtne — bezveidīga un riebīga. Skaidri salasāmais paraksts zem gleznas — «Palicis viens» — bija tikpat īss, cik izteiksmīgs.

Izcilā mākslas darba aizgrābta, meitene pirmajā brīdī pat neievēroja interesantu zāles īpatnību, proti, — krēslu izvietojumu vēdekļveidīgās terasēs, kas deva iespēju no rindu pamatnēs apslēptām galerijām tieši nokļūt pie jebkura sēdekļa. Tādējādi ikviena rinda bija izolēta tiklab no augšas, kā arī no apakšas. Tikai apsēdusies līdzās Evdai, Čara pievērsa uzmanību krēslu, solu un barjeru senlaicīgajai apdarei. Tie bija darināti no pērļaini pelēka, dabiska Āfrikas koka. Tagad neviens neizšķiestu tik daudz darba, lai radītu priekšmetus, ko varēja atliet un nopulēt dažās minūtēs. Varbūt aiz cilvēkiem piemītošās cieņas pret senatni koks šķita Čarai siltāks, dzīvāks par plastmasu, un viņa maigi noglāstīja izliekto elkoņa balstu.

Kaut gan sanāksmi bija paredzēts pieslēgt vispasaules televīzijas tīklam, ļaužu šeit sapulcējās ļoti daudz. Padomes sekretārs Mirs Oms, kā parasti, nolasīja īsos ziņojumus, kas bija sakrājušies kopš pagājušās sēdes. Starp vairākiem simtiem klātesošo nevarētu atrast nevienu izklaidīgu vai neieinteresētu personu. Smalkjūtīga uzmanībā pret visu bija Loka ēras cilvēku raksturīgākā iezīme. Taču Čara, liekas, nedzirdēja pirmos ziņojumus, jo arvien vēl turpināja aplūkot zāli un lasīt zem planētu kartēm iegravētos slaveno zinātnieku izteicienus. Sevišķi viņai iepatikās zem Jupitera novietotais aicinājums būt vērīgiem pret dabas parādībām: «Skatieties, kā visur mūs ielenc nesaprotami fakti, kā tie paši duras acīs un ausīs, bet mēs neredzam un nedzirdam, cik lieli atklājumi slēpjas faktu neskaidrajos apveidos.» Zem citas planētas bija rakstīts: «Nav iespējams vienkārši pacelt priekškaru, kas klāj dabas mūžsenos noslēpumus, — tikai pēc neatlaidīga darba, atkāpšanās un novirzīšanās mēs sākam uztvert parādību īsto jēgu un mums atklājas jaunas, neaptveramas perspektīvas. Neizvairieties nekad no tā, kas sākotnēji liekas mazsvarīgs un neizskaidrojams.»