Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Onāra! — Mvens Mass iesaucās.

— Jā, Onāra. Mūsu vienība no dienvidiem tuvojās piektajam ciematam, kad, tikko turēdamās uz kājām, atskrēja šī meitene. Viņa apstiprināja baumas par tīģeriem, kuru dēļ mēs bijām ieradušies, un mudināja nekavējoties doties pa jūsu pēdām, jo baidījās, ka tīģeri var jums uzbrukt, kad pāri kalnam atgriezīsieties pilsētiņā. Un redzat, mēs bezmaz būtu nokavējuši. Tūdaļ atlidos kravas skrūvlidnis un aizvedīs īslaicīgi paralizētos ienaidniekus uz rezervātu. Ja tīģeri tiešām izrādīsies cilvēkēdāji, tos iznīcinās. Taču bez iepriekšējiem izmēģinājumiem nedrikst pazudināt tik retus dzīvniekus.

— Bez kādiem izmēģinājumiem?

Zēns pacēla uzacis.

— Tas neietilpst mūsu kompetencē. Droši vien tīģerus vispirms nomierinās… Viņiem iešļircinās dzīvības aktivitātes pazeminātāju. Kļuvis uz laiku nevarīgs, tīģeris parasti daudz ko iemācās. Tāpat mācīs arī jūsu ienaidniekus.

Skaļa, trīcoša skaņa aprāva jaunekļa stāstījumu. No augšas lēni nolaidās tumša masa. Pēkšņi žilbinoša gaisma pārplūdināja klajumu. Svītrainos kaķus ieslēdza mīkstos, trauslu kravu pārvadāšanai piemērotos konteineros. Tumsā tikko jaušamais milzīgā kuģa siluets pazuda, atsedzot pāri klajumam zvaigžņotās debesis. Kopā ar tīģeriem aizlidoja viens no zēniem, un viņa zirgu atdeva Mvenam Masam.

Afrikāņa un Čaras zirgi soļoja blakus. Ielejā ceļš aizvijās gar upīti, kuras grīvā pie jūras atradās medicīniskā stacija un iznīcinātāju vienības bāze.

— Pirmo reizi, kopš atrodos šeit, es dodos uz jūru, — Mvens Mass pēc brīža ierunājās. — Līdz šim jūra likās nepārkāpjama siena, kas uz visiem laikiem šķīrusi mani no Lielās pasaules.

— Sala bija jums jauna skola? — līksmi un pa pusei jautājoši sacīja Čara.

— Jā. īsā laikā es pārdzīvoju un pārdomāju ļoti daudz. Visas šīs domas jau sen brieda manī…

Mvens Mass pastāstīja par savām vecajām bažām. Cilvēce, pēc viņa domām, attīstoties pārāk racionāli, veltot pārmērīgu uzmanību tehnikai un līdz ar to atkārtojot, protams, nesalīdzināmi mazākā mērā, senatnes kļūdas. Viņam liekoties, ka uz Tukāna epsilona planētas ļoti līdzīga un tikpat daiļa cilvēce daudz vairāk parūpējusies par savas psihes emocionālo pilnveidošanu.

— Arī es izjutu zināmu nesaskaņu ar dzīvi. Un tas sagādāja man daudz ciešanu, — meitene atbildēja. — Man vajadzēja daudz vairāk no senatnes un mazāk no apkārtējās vides. Es sapņoju par neizšķiestiem spēkiem, ko Erosa laikmeta pirmatnējā izlase bija uzkrājusi antīkajās Vidusjūras zemēs, un vienmēr centos modināt savos skatītājos patiesi spēcīgas jūtas. Taču, domājams, tikai Evda Nala līdz galam saprata mani.

— Un Mvens Mass, — afrikānis nopietni piemetināja un izstāstīja, kā Čara iemiesojusies viņam Tukāna sarkanādainās sievietes tēlā.

Meitene pacēla seju, un rītausmas pirmo staru biklajā gaismā Mvens Mass ieraudzīja tik milzīgas un tik dziļas acis, ka sajuta vieglu reiboni, atvirzījās un iesmējās.

— Kādreiz mūsu senči savos romānos par nākotni iztēloja mūs kā pusdzīvus rahītiķus ar hipertrofētiem galvaskausiem. Neraugoties uz miljoniem nokautu un nomocītu dzīvnieku, viņi nespēja izprast cilvēka smadzeņu uzbūvi, jo līda ar nazi tur, kur nepieciešami vissmalkākie molekulārie un atomārie mērītāji. Tagad mēs zinām, ka intensīvai prāta darbībai nepieciešams varens, dzīvības enerģijas pārpilns ķermenis, un šāds ķermenis savukārt rada spēcīgas emocijas.

— Bet mēs joprojām dzīvojam, piekalti pie saprāta ķēdes, — Čara Nandi piekrita.

— Daudz kas jau paveikts. Tomēr mūsu emocionālā dzīve salīdzinājumā ar intelektuālo manāmi atpaliek… Un tieši tāpēc jāgādā, lai mūsu jūtām nebūtu vajadzīga saprāta ķēde, bet drīzāk otrādi — saprātam emociju ķēde. Sie jautājumi man šķiet tik nozīmīgi, ka esmu nolēmis sarakstīt grāmatu.

— Ak, protams! — Čara kaislīgi iesaucās, apmulsa un turpināja: — Ļoti maz lielu zinātnieku veltījuši savus spēkus daiļuma un jūtu pilnības likumu pētīšanai… Es šaja gadījumā nedomāju psiholoģiju.

— Saprotu! — atbildēja afrikānis, ar labpatiku noskatīdamies meitenē, kas aiz mulsuma vēl augstāk pacēla lepno galvu, ļaujot rītausmas stariem atkal iekvēlināt viņas ādā sarkano vara liesmu.

Čara viegli un brīvi sēdēja uz staltā meļņa, kas soļoja taktī ar Mvena Masa zirgu.

— Mēs esam atpalikuši! — meitene iesaucās, palaizdama pavadu, un viņas melnis tūdaļ aizaulekšoja.

Afrikānis sekoja viņai, un drīz abi traucās blakus pa veco ceļu. Panākuši savus biedrus, viņi pievaldīja zirgus, un Čara jautāja Mvenam Masam:

— Bet šī meitene, Onāra?…

— Viņai jātiek uz Lielo pasauli. Jūs pati teicāt, ka uz salas viņa palikusi nejauši, galvenokārt aiz savas pieķeršanās šurp atbraukušajai un nesen mirušajai mātei. Onārai būtu labi pastrādāt pie Vedas — izrakumos nepieciešamas maigas, jutīgas sieviešu rokas. Ir taču vēl tūkstošiem darbu, kur tādas vajadzīgas. Un Bets Lons, tagadējais Bets Lons, kas atgriezīsies pie mums, atradīs viņu no jauna!…

Cieši uzlūkojot Mvenu Masu, Čara sarauca uzacis.

— Bet jūs nepametīsiet savas zvaigznes?

— Lai kāds būtu Padomes lēmums, es turpināšu kosmosa pētīšanu. Bet vispirms man jāuzraksta par…

— Dvēseļu zvaigznēm?

— Pareizi, Čara! Elpu aizrauj viņu neaptveramā daudzveidība. — Mvens Mass apklusa, pamanījis, ka meitene uzlūko viņu ar maigu smaidu. — Vai jūs tam nepiekrītat?

— Protams, piekrītu! Es domāju par jūsu eksperimentu. Jūs to izdarījāt aiz kaislīgas nepacietības, vē-

lādamies atklat cilvekiem plašaku, pilnīgāku pasauli. Arī šajā ziņā jūs esat mākslinieks un nevis zinātnieks.

— Bet Rens Bozs?

— Viņam eksperiments ir tikai nākamais solis pētījumu ceļā.

— Jūs attaisnojat mani, Čara?

— Viscaur! Un esmu pārliecināta, ka jūs attaisno ļoti daudzi, neapšaubāmi — vairākums!

Mvens Mass pārmeta pavadu kreisajā rokā, bet labo pasniedza Čarai. Tā viņi iejāja stacijas ciematā.

Indijas okeāna viļņi vienmuļi dārdēja stāvo klinšu pakājē. Mvenam Masam šķita, ka viļņu dārdos skan Ziga Zora kosmiskās simfonijas basu ritmiskais dziedājums. Spēcīgais Zemes pamattonis — zilais fa — vibrēja pāri jūrai, izraisot dvēselēs varenu atbalsi, liekot cilvēkiem saplūst ar dabu, no kuras viņi cēlušies.

Okeāns — dzidrs un mirdzošs, nepiesārņots, attīrīts no plēsīgām un indīgām zivīm, moluskiem un bīstamām medūzām, tāpat kā tagadnes cilvēka dzīve attīrīta no agrāko gadsimtu naida un bailēm. Bet kaut kur neaptveramajos plašumos slēpjas un nemitīgi atkal savairojas līdz galam neiznīdētās kaitīgās dzīvības sēklas. Un tikai iznīcinātāju vienību modrībai mums jāpateicas par to, ka okeāna ūdeņi joprojām ir droši un tīri.

Vai gluži līdzīgā kārtā jaunieša dzidrajā dvēselē reizēm pēkšņi neizaug ļauna stūrgalvība, kretīniska pašpaļāvība, dzīvniecisks egoisms? Un, ja cilvēks tad nepakļaujas sabiedrības autoritātei, kas virza viņu uz labu, saprātīgu dzīvi, bet vadās no savas nejaušās godkāres un personīgajām kaislībām, viņa vīrišķība pārvēršas zvēriskumā, jaunrade — nežēlīgā viltībā, bet uzticība un pašaizliedzība kļūst par tirānijas un nežēlīgas ekspluatācijas balstiem… Nav grūti noraut cilvēkam disciplīnas un sabiedriskās kultūras plīvuru — vajag tikai vienai vai divām paaudzēm padzīvot primitīvos, necilvēcīgos apstākļos… Te, Aizmirstības salā, Mvens Mass ielūkojās šajos zvēra vaibstos. Ja to nesavaldīs un ļaus tam vaļu — uzplauks visbriesmīgākais despotisms, kas nomīdīs visu labo un cēlo. Despotisms, kas tik daudzu gadsimtu laikā jau bija uzspiedis cilvēcei savu neierobežoto patvaļu.