Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Uzzinājis, ka Rena Boza iedzimtības karte vēl nav saņemta, Afs Nuts skaļi izteica savu sašutumu, taču nomierinājās, tiklīdz, viņam paziņoja, ka to sastāda un atvedīs Evda Nala.

Observatorijas pārzinis piesardzīgi vaicāja, kam šāda karte vajadzīga un kādā ziņā Rēnam Bozām varēs palīdzēt viņa tālie senči. Afs Nuts atbildēja, viltīgi piemiegdams acis.

Katra cilvēka iedzimtās struktūras precīza zināšana nepieciešama, lai saprastu tā psihiskās īpatnības un noteiktu šajā ziņā prognozes. Ne mazāk svarīgi ir dati par indivīda neirofizioloģiskajām īpatnībām, organisma pretestības spējām un imunitāti, selektīvo jutīgumu pret traumām un alerģiju pret medikamentiem. Nezinot visus šos apstākļus, nav iespējams izraudzīties visefektīvāko ārstēšanas metodi. Observatorijas pārzinis gribēja vēl kaut ko jautāt, bet Afs Nuts to nepieļāva:

— Esmu devis ierosinājumu patstāvīgām pārdomām. Plašākiem paskaidrojumiem man nav laika!

Kalna pakājē sagatavotajā laukumā salika pārvietojamo operāciju zāles ēku, vilka ūdens, elektrības un saspiestā gaisa vadus. Brīvprātīgie visi bez izņēmuma piedāvāja savus pakalpojumus, un ēku uzcēla trīs stundās. No ārstiem, kas bija piedalījušies eksperimentālās iekārtas būvē, Afa Nuta palīgi izraudzīja piecpadsmit cilvēkus jaunradītās ķirurģiskās klīnikas apkalpošanai. Renu Bozu novietoja zem caurspīdīga plastmasas kupola, kura iekšiene bija pilnīgi sterilizēta un izvēdināta ar sterilu gaisu, ko piegādāja caur īpašiem filtriem. Afs Nuts kopā ar četriem asistentiem iegāja operāciju zāles priekštelpā un palika tur dažas stundas. Sajā laikā uz viņiem iedarbojās baktericīdi viļņi un antiseptiskas emanācijas piesātināts gaiss. Pēc šīm procedūrām pat viņu elpa bija kļuvusi gluži sterila. Rena Boza ķermeni tikmēr stipri atdzesēja. Beidzot ķirurgi iesāka operāciju.

Fiziķa sadragātos kaulus un saplēstos asinsvadus ātri savienoja ar tantala skavām, kas nekairina dzīvos audus. Afs Nuts rūpīgi izmeklēja visus iekšējo orgānu bojājumus. Pārplīsušās zarnas un kuņģi atbrīvoja no atmirušajiem iecirkņiem, sašuva un novietoja traukā ar ātri dziedinošo šķīdumu AD-14, kas atbilda fiziķa organisma somatiskajām īpatnībām. Pēc tam Afs Nuts pievērsās sava uzdevuma grūtākajai daļai. Viņš izņēma no vēdera dobuma nomelnējušās, ribu šķembu caurdurtās aknas un, kamēr asistenti tās turēja, ar apbrīnojamu veiklību izvilka simpātiskās un parasimpātiskās sistēmas autonomo nervu tievos pavedienus. Pat niecīgs bojājums vissmalkākajā no šiem nervu pavedieniem varēja izraisīt liktenīgas sekas. Ar nemanāmu kustību ķirurgs pārgrieza vārtu vēnu un pievienoja abiem tās galiem mākslīgo asinsvadu caurules. Līdzīgā kārtā savienojis artērijas, Afs Nuts iegremdēja aknas traukā arAD šķīdumu. Pēc piecām stundām visi Rena Boza bojātie orgāni jau bija novietoti atsevišķos traukos. Viņa dzīslās plūda mākslīgas asinis, ko nemitīgi sūknēja tiklab sirds, kā arī tās mehāniskais dublieris — automātisks sūknis. Tagad kļuva iespējams nogaidīt, kad izņemtie orgāni sadzīs. Afs Nuts nevarēja vienkārši aizstāt bojātās aknas ar kādām citām — no planētas ķirurģiskā fonda. Tas prasītu sarežģītu papildu izmeklēšanu, bet slimnieka stāvoklis neļāva zaudēt nevienu mirkli. Pie operāciju galda ar nekustīgo ķermeni, kas atgādināja preparētu līķi, palika viens no ķirurgiem. Tam vajadzēja dežurēt, kamēr nākamā ārstu maiņa pabeigs sterilizāciju.

Operāciju zāli aptverošās aizsargjoslas durvis ar troksni atvērās. Mirkšķinādams acis un staipīdamies kā tikko pamodies plēsīgs zvērs, savu asinīm aptašķīto asistentu vidū parādījās Afs Nuts. Evda Nala, bāla un nogurusi, sagaidīja viņu pie durvīm un pasniedza Rena Boza iedzimtības karti. Afs Nuts kāri satvēra to, ātri izskatīja un atviegloti nopūtās.

— Liekas, viss būs kārtībā. Iesim atpūsties!

— Un… ja nu viņš pamostas?

— Iesim! Pamosties viņš nevar. Vai tad mēs esam tik stulbi, lai neparedzētu to?

— Cik ilgi jāgaida?

— Četras piecas dienas. Ja bioloģiskās analīzes ir precīzas un aprēķini pareizi, tad varēs operēt otrreiz un novietot visus orgānus savās vietās. Pēc tam — apziņa…

— Cik ilgi jūs paliksiet te?

— Dienas desmit. Katastrofa laimīgā kārtā notikusi mācību starplaikā. Izmantošu šo izdevību, lai iepazītos ar Tibetu, — es vēl neesmu šeit bijis. Mans liktenis — dzīvot tur, kur vairāk cilvēku, tas ir, apdzīvotajā joslā!

Evda Nala ar sajūsmu palūkojās uz ķirurgu. Afs Nuts neapmierināti saviebās.

— Jūs skatāties manī tā, kā senos laikos droši vien skatījās uz dievu tēliem. Tā neklājas spējīgākajai no manām audzēknēm!

— Es tiešām redzu jūs jaunā gaismā. Pirmo reizi kāda man tuva un dārga cilvēka dzīvība atrodas ķirurga rokās, un es tagad labi saprotu to laužu pārdzīvojumus, kuriem nākas saskarties ar jūsu mākslu… Zināšanas tajā apvienojas ar neatkārtojamu prasmi!

— Labi! Jūsmojiet, ja jau tas jums nepieciešams. Es tikmēr paspēšu izdarīt jūsu fiziķim ne vien otro, bet arī trešo operāciju…

— Kādu trešo? — Evda Nala satraukti vaicāja, bet Afs Nuts, viltīgi piemiedzis acis, norādīja uz taciņu, kas aizvijās observatorijas virzienā.

Pa šo ceļu, zemu noliecis galvu, nedrošiem soliem tuvojās Mvens Mass.

— Lūk, vēl viens manas mākslas cienītājs… pret savu gribu. Parunājiet ar viņu, ja nevarat atpūsties, bet man nepieciešams…

Ķirurgs nozuda aiz paugura, kur ārstiem bija uzcelta pagaidu mītne. Jau no tālienes Evda Nala ievēroja, cik ļoti sakrities un novecojis ārējo staciju pārzinis… Nē, Mvens Mass tagad nekā vairs nepārzina! Viņa atstāstīja afrikānim visu, ko Afs Nuts bija teicis, un Mvens Mass atviegloti uzelpoja.

— Tad arī es aizbraukšu pēc kādām desmit dienām.

— Vai tā būs pareizi, Mven? Esmu pārāk apmulsusi un pārsteigta, lai mierīgi apsvērtu notikušo, bet man liekas, ka jusu vaina neprasa tik kategorisku nosodījumu.

Mvena Masa sejā pavīdēja sāpju izteiksme.

— Es pārāk aizrāvos ar Rena Boza teoriju. Man nebija tiesību jau pirmajā mēģinājumā ieguldīt visu Zemes spēku.

— Rens Bozs pierādīja, ka ar mazāku jaudu nebutu nozīmes mēģināt! — Evda iebilda.

— Tas tiesa. Tomēr vispirms vajadzēja izdarīt netiešus izmēģinājumus. Sava neprāta trauksmē es nevēlējos samierināties ar gaidīšanu. Netērējiet lieki vārdus — Padome apstiprinās manu lēmumu. Arī Goda un tiesību kontrole neatcels to.

— Es pati esmu Goda un tiesību kontroles locekle!

— Bez jums tur vēl desmit cilvēku. Un, tā kā mans nodarījums skar visu planētu, to neapšaubāmi izskatīs Dienvidu un Ziemeļu kontroles orgānu kopīgā sēdē. Bez jums tajā piedalīsies divdesmit viens cilvēks…

Evda Nala uzlika roku afrikānim uz pleca.

— Apsēdīsimies, Mven! Jūs tikko turaties kājās. Zināt, kad pirmie ārsti apskatīja Renu, viņi gribēja sasaukt nāves konsiliju?

— Zinu. Pietrūka divu cilvēku. Ārsti — konservatīvi ļaudis. Pēc vec; iii noteikumiem, kurus nez kāpēc vēl nav atcēluši, lai atzītu slimnieku par neglābjamu un dāvātu tam vieglu nāvi, nepieciešams vismaz divdesmit divu speciālistu slēdziens.

— Vēl nesen nāves konsilijs sastāvēja no sešdesmit ārstiem!

— Senatnē ļaudis baidījās no ļaunprātībām, tāpēc ārsti toreiz bieži vien sagādāja neglābjamiem slimniekiem ilgas, nevajadzīgas mokas, bet viņu tuviniekiem — smagas morāliskas ciešanas, kaut gan šo slimnieku nāve varētu būt ātra un viegla. Mūsu noteikumos pa daļai vēl izpaužas šo senlaicīgo baiļu paliekas. Tomēr redzat, cik derīga izrādījās tradīcija — pietrūka divu ārstu, un man ar Groma Orma palīdzību izdevās ataicināt Afu Nutu…