Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Kad attīrīja aizbērto eju, apakšzemes kamerā atrada Mvenu Masu. Viņš bija saļimis uz ceļiem un nolicis galvu uz akmens pakāpiena. Acīm redzot, atguvis samaņu, ārējo staciju pārzinis bija mēģinājis izkļūt no šejienes. Brīvprātīgo vidū atradās vairāki ārsti. Drīz vien afrikāņa spēcīgais organisms ar ne mazāk spēcīgu medikamentu palīdzību pārvarēja kontūzijas smagākās sekas. No abām pusēm atbalstīts, grīļodamies un drebēdams, viņš beidzot uzrausās kājās.

— Rens Bozs?…

Ļaudis, kas no visām pusēm ielenca zinātnieku, sadrūma. Observatorijas priekšnieks aizsmacis atbildēja:

— Rens Bozs ir drausmīgi sakropļots. Diezin vai viņam atlicis ilgi dzīvot…

— Kur viņš ir?

— Aiz kalna, austrumu nogāzē. Trieciens izsviedis viņu no ēkas. Kalna virsotnē vairs nekā nav… Pat drupas noslaucītas kā ar slotu.

— Un Rens Bozs joprojām?…

— Viņu nedrīkst aiztikt. Kauli sašķaidīti, lauztas ribas…

— Ko?

— Vēdera plēve pārplīsusi…

Mvena Masa kājas saļodzījās. Taču fiziskais vājums, šķiet, neietekmēja afrikāņa gribu un prātu.

— Renu Bozu nepieciešams izglābt par katru cenu! Viņš ir ģeniāls zinātnieks!

— Mēs zinām. Tur jau atrodas pieci ārsti. Uzcelta sterila operāciju telts. Sagatavoti divi donori. Darbojas tiratrons, mākslīgā sirds un aknas.

— Tad vediet mani uz sarunu punktu! Pieslēdzieties vispasaules tīklam un izsauciet ziemeļu joslas informācijas centru! Vai ir kādas ziņas no piecdesmit septītā pavadoņa?

— Pavadonis neatbild.

— Teleskopi veseli?

— Veseli.

— Sameklējiet pavadoni ar teleskopu un aplūkojiet to maksimālā palielinājumā ar elektronu invertoru!…

Ziemeļu informācijas centra nakts dežurants ieraudzīja uz ekrāna asinīm notrieptu seju un drudžaini spīdošas acis. Pagāja vairāki mirkļi, iekams viņš pazina ārējo staciju pārzini.

— Lūdzu, savienojiet mani ar Astronautikas padomes priekšsēdētāju Gromu Ormu un psihiatri Evdu Nalu!

Dežurants pamāja ar galvu un iedarbinaja atmiņas mašīnu. Atbilde pienāca pēc minūtes.

— Groms Orms gatavo materiālus un pavada šo nakti Padomes dzīvojamā namā. Vai izsaukt viņu?

— Izsauciet! Un Evda Nala?

— Viņa atrodas četrsimt desmitajā skolā, Īrijā. Ja vajadzīgs, mēģināšu viņu izsaukt, — dežurants iedziļinājās shēmā, — uz sarunu punktu SP 5654.

— Vajadzīgs! Runa ir par dzīvību un nāvi!

Dežurants pacēla acis no shēmām.

— Notikusi nelaime?

— Liela nelaime!

— Tādā gadījumā dežūru pārņems mans palīgs, bet es nodarbošos tikai ar jūsu lietu. Gaidiet!

Sakopodams domas un spēkus, Mvens Mass atlaidās piebīdītajā krēslā. Istabā ieskrēja observatorijas priekšnieks.

— Nupat fiksēta vieta, kurā būtu jāatrodas piecdesmit septītajam pavadonim. Pavadoņa tur nav!

Mvens Mass pielēca kājās, it kā nemaz nebūtu cietis katastrofā.

— Palikusi tikai neliela daļa — raķešu osta, — observatorijas priekšnieks turpināja satriecošo ziņojumu. — Sī lauska saglabājusi pavadoņa orbītu. Droši vien ir arī sīkākas drumslas, bet tās pagaidām vēl nav atrastas.

— Tātad novērotāji?…

— Neapšaubāmi gājuši bojā!

Mvens Mass sažņaudza dūres un atkrita krēslā. Mokpilnā klusumā pagāja dažas minūtes. Tad ekrāns no jauna iedegās.

— Padomes namā pie aparāta Groms Orms, — dežurants teica un pagrieza kādu rokturi.

Uz ekrāna, kurā atspoguļojās liela, blāvi apgaismota zāle, parādījās Astronautikas padomes priekšsēdētāja raksturīgā galva. Šaura, it kā telpu šķeļoša seja ar lielu, kuprainu degunu, dziļas acis zem skeptiski lauztajām uzacīm, jautajošā liekumā cieši sakniebtas lūpas.

Sajutis Groma Orma skatienu, Mvens Mass nolaida galvu kā nedarbos pieķerts zēns.

— Nupat gājis bojā piecdesmit septītais pavadonis! — it kā sasparojies lēcienam tumšā atvarā, afrikānis ar joni izdvesa.

Groms Orms nodrebēja, un viņa seja kļuva vēl bargāka.

— Kā tas varēja notikt?

Mvens Mass runāja īsi un skaidri, nežēlodams sevi un neslēpdams arī to, ka eksperiments izdarīts bez ne? pieciešamās atļaujas. Priekšsēdētāja uzacis saplūda vienā svītrā un lūpu kaktiņos iezīmējās garenas grumbas, taču viņa skatiens joprojām palika mierīgs.

— Pagaidiet, es aprunāšos par palīdzību Rēnam Bozām. Jūs domājat, ka Afs Nuts…

— Ak, ja Afs Nuts!

Ekrāns nodzisa. Mokpilnās gaidās pagāja minūte pēc minūtes. Sasprindzinādams pēdējos spēkus, Mvens Mass piespieda sevi izturēt. Nekas, gan jau… Un, lūk, beidzot atkal parādījās Groms Orms!

— Es atradu Afu Nutu un aizsūtīju viņam starpplanētu raķeti. Aparatūras un asistentu sagatavošanai viņam nepieciešama vismaz stunda. Pēc divām stundām Afs Nuts ieradīsies Tibetas observatorijā. Tagad par jums, — eksperiments izdevās?

Jautājums pārsteidza Mvenu Masu pilnīgi nesagatavotu. Viņš neapšaubāmi bija redzējis Tukāna epsilonu. Bet vai tā bija reāla saskare ar neaizsniedzami tālo pasauli? Varbūt eksperimenta satriecošā ietekme uz organismu un viņa dedzīgā vēlēšanās redzēt šo brīnišķo pasauli, saplūstot kopā, izraisīja žilbinošu halucināciju? Vai viņam ir tiesības paziņot, ka eksperiments izdevies un tā atkārtošanai nepieciešamas jaunas pulēs, upuri, izdevumi? Vai ir pamats uzskatīt, ka Rens Bozs savos meklējumos bijis veiksmīgāks par visiem viņa priekšgājējiem? Nevēlēdamies iesaistīt riskantaja pasakumā citus, viņi bija izdarījuši eksperimentu tikai divatā. Neprātīgie! Ko varēja redzēt fiziķis? Ko viņš varēs pastāstīt?… Ja vispār varēs… Ja paspējis kaut ko ieraudzīt!…

Mvens Mass izslējās taisnāk.

— Pierādījumu, ka eksperiments izdevies, man nav. Ko novērojis Rens Bozs, es nezinu…

Neslēptas skumjas atspoguļojās Groma Orma sejā. Vēl pirms mirkļa tikai uzmanīga, tā kļuva tagad skarba.

— Ko domājat darīt?

— Lūdzu atļaut man nekavējoties nodot stacijas Jūnijam Antām. Es vairs neesmu cienīgs tās pārzināt. Pēc tam — būšu kopā ar Renu Bozu līdz galam… — afrikānis sastomījās un tūdaļ pārlaboja sevi. — Līdz operācijas beigām. Tad… tad aizbraukšu uz Aizmirstības salu līdz tiesai… Es pats esmu sevi jau notiesājis!

— Iespējams, ka jums taisnība. Bet man nav skaidri daudzi apstākļi, un es atturos no sprieduma. Jūsu rīcību izskatīs Padomes tuvākajā sēdē. Kas varētu jūs vislabāk aizstāt, — pirmkārt, pavadoņa atjaunošanas darbos?

— Piemērotāku kandidātu par Daru Veteru nezinu!

Padomes priekšsēdētājs piekrītoši pamāja. Kādu laiku viņš uzlūkoja afrikāni, it kā gribētu vēl kaut ko teikt, bet tad pacēla roku mēmā atvadu žestā. Ekrāns nodzisa īstā laikā, jo Mvens Mass ik brīdi atkal varēja zaudēt samaņu.

— Evdai Nalai izstāstiet visu pats, — viņš pačukstēja blakus stāvošajam observatorijas priekšniekam, atkrita krēslā un pēc dažiem veltīgiem mēģinājumiem piecelties sastinga šādā pozā.

Tibetas observatorijas darbinieku un brīvprātīgo uzmanības centrā drīz nokļuva neliela auguma vīrs ar dzeltenīgu seju, jautru smaidu, neparasti pavēlniecisku balsi un žestiem. Asistenti, kas pavadīja Afu Nutu, pildīja viņa norādījumus tik aizrautīgi kā sirmās senatnes kareivji, kas dievināja savus lielos karavadoņus. Tomēr skolotāja autoritāte neapspieda viņu pašu domas un iniciatīvu. Tā bija lieliski sastrādājusies ievērojamu zinātnieku grupa, kas šķita kā radīta, lai cīnītos ar cilvēka briesmīgāko ienaidnieku — nāvi.