Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Rea klusēdama paņēma mati zem rokas. Mācības katrā skolas ciklā mijās ar praktiskajiem darbiem. Paš reiz sākās viena no Reas mīļākajām stundām — optisko stiklu slīpēšana. Bet kas gan varēja būt interesantāks un svarīgāks par mātes apciemojumu?

Atstājusi māti un meitu divatā, Veda devās uz skolas parku. Bērnišķīgi piekļaudamās pie mātes spēcīgās rokas, Rea soļoja viņai blakus un sasprindzināti domāja.

— Kur tavs mazais Kajs? — Evda jautāja, un meitene tūdaļ manāmi noskuma.

Kajs bija viņas audzēknis. Vecākie skolnieki bieži apciemoja tuvumā izvietotās pirmā vai otrā cikla skolas, kur pēc savas izvēles uzņēmās šefību pār kādu zēnu vai meiteni. Rūpīgi pārdomātās audzināšanas sistēmas apstākļos šāda palīdzība skolotājiem bija ļoti noderīga.

— Kajs pārcelts otrajā ciklā un aizbraucis tālu no šejienes. Man tik žēl… Kāpēc ik pēc četriem gadiem mūs pārceļ no vienas vietas uz otru?

— Tu taču zini, ka vienmuļi iespaidi nogurdina un notrulina psihi.

— Es tikai nesaprotu, kāpēc pirmo no četriem cikliem sauc par nulles ciklu. Tajā taču notiek ļoti svarīgais mazbērnu audzināšanas un apmācīšanas process…

— Vecs, neizdevies nosaukums. Bet mēs izvairāmies no ierastu terminu maiņas, ja vien to neprasa galēja nepieciešamība. Tāda maiņa vienmēr saistīta ar nevajadzīgu enerģijas patēriņu. Un mums visiem bez izņēmuma jācenšas pasargāt cilvēci no enerģijas nelietderīgas izšķiešanas.

— Bet vai tad spēka patēriņu neizraisa arī skolas sadalījums ciklos — dažādu ciklu skolēni taču mācās un dzīvo atsevišķi, vairākkārt pārceļoties no vienas vietas uz otru?

— Sāds patēriņš atmaksājas ar uzviju, jo saasina uztveres spējas un kāpina mācību efektivitāti, kas citādi gadu no gada neizbēgami mazinātos. Jūs, mazie cilvēki, audzinātāju un laika ietekmē pārvēršaties par kvalitatīvi atšķirīgiem radījumiem. Dažādo vecuma grupu kopdzīve traucē audzināšanu un bieži vien kaitina pašus audzēkņus. Mēs esam samazinājuši atšķirības līdz minimumam, sadalot bērnus četrās vecuma grupās jeb ciklos, bet arī šis sadalījums nebūt nav pilnīgs. Taču vispirms aprunāsimies par taviem nodomiem. Man nāksies jums nolasīt lekciju, un varbūt tavi jautājumi līdz ar to paši atkritīs.

Kā īsts Loka ēras bērns, kas nekad nav sastapies ar apvainojošu izsmieklu vai neizpratni, Rea sirsnīgā atklātībā uzticēja mātei savas slepenākās domas. Meitene it kā personificēja jaunību, kas vēl nekā nezina par dzīvi, bet jau pilna domīgu gaidu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa beidza skolu. Tagad jāgatavojas trīsgadīgajam Herkulesa varoņdarbu periodam, kura laikā jaunieši jau strādā kopā ar pieaugušajiem. Pēc šiem varoņdarbiem, kad galīgi noskaidrojušās katra jaunā cilvēka tieksmes un spējas, seko augstākā izglītība, kas dod tiesības uz patstāvīgu darbu izraudzītajā specialitātē. Savā ilgajā mūžā cilvēks parasti ieguva augstāko izglītību piecās sešās specialitātēs un līdz ar to varēja mainīt arī darba veidus. Taču no pirmās un visgrūtākās — Herkulesa varoņdarbu izvēles atkarīgs ļoti daudz. Tāpēc tos izvēlējās pēc rūpīgām pārdomām un katrā ziņā konsultējoties ar kādu vecāku padomdevēju.

— Vai jums jau beigušies psiholoģiskie gala pārbaudījumi? — Evda, saraukusi uzacis, vaicāja.

— Jā. Pirmajās astoņās grupās esmu dabūjusi divdesmit līdz divdesmit četrus punktus, desmitajā un trīspadsmitajā grupā — astoņpadsmit un deviņpadsmit, bet septiņpadsmitajā grupā — septiņpadsmit punktus! — Rea lepni iesaucās.

— Lieliski! — Evda nopriecājās. — Tev atvērti visi ceļi. Vai neesi mainījusi pirmā varoņdarba izvēli?

— Nē. Es kļūšu par medicīnas māsu Aizmirstības salā, bet pēc tam viss mūsu pulciņš, tavu sekotāju pulciņš, strādās Jitlandes psiholoģisķajā slimnīcā.

Evda neskopojās ar labsirdīgiem jokiem, izjautājot meitu par centīgajiem psihologiem. Tomēr Rea pierunāja māti kļūt par mentori visiem pulciņa dalībniekiem, kam tuvākajā laikā arī vajadzēja izraudzīties savus Herkulesa varoņdarbus.

— Tādā gadījumā man nāksies palikt šeit līdz atvaļinājuma beigām, — Evda iesmējās. — Bet ko darīs Veda Konga?

Rea atcerējās mātes ceļabiedri.

— Viņa ir laba, — meitene nopietni sacīja, — un gandrīz tikpat skaista kā tu!

— Daudz skaistāka!

— Nē, es zinu… Ne jau tāpēc, ka tu esi mana māte, — Rea nepiekāpās. — Varbūt pirmajā brīdī viņa šķiet labāka. Bet tev ir iekšēji spēki, kādu Vcdai Kongai vēl nav. Es nesaku, ka nebūs. Kad būs, tad…

— Apēnos tavu māti kā mēness zvaigzni?

Rea pakratīja galvu.

— Vai tad tu paliksi uz vietas? Tu iesi vēl daudz tālāk!

Evda noglāstīja meitas gludos matus un ielūkojās viņai sejā.

— Vai nepietiks slavinājumu? Baidos, ka mēs zaudējam pārāk daudz laika!..

Veda Konga lēni gāja pa aleju, aizvien dziļāk platlapainu kļavu birzī. Vienmuļi šalca smagās, samirkušās lapotnes. Pirmie vakara miglas vāli cēlās augšup no tuvējās pļavas, bet vējš tos tūdaļ izklīdināja. Veda prātoja par dabas kustīgo mieru un par to, cik veiksmīgi tiek izraudzītas vietas skolu celšanai. Viens no svarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem taču ir attīstīt smalku dabas uztveri! Ja notrulinās uzmanība pret dabu, tas pēc būtības nozīmē, ka apstājusies cilvēka attīstība, jo cilvēks, kas vairs neprot novērot, zaudē arī spēju vispārināt. Veda domāja par pedagoģiju — šo izcilo mākslu, kas kļuvusi sevišķi nozīmīga laikmetā, kad sabiedrība beidzot sapratusi, ka izglītība patiesībā nav nekas cits kā audzināšana un, tikai pareizi audzinot bērnu, to iespējams pienācīgi sagatavot grūtajām cilvēka gaitām. Protams, pamatu veido iedzimtas īpašības, bet tās var arī palikt dīgļa stadijā, ja skolotāji rūpīgi neizkops visu vērtīgo, piešķirot galīgo slīpējumu audzēkņu dvēselēm.

Vēsturnieee atcerējās tās dienas, kad viņa pati vēl bija trešā cikla skolniece — pretrunu pilna būtne, kas ik bridi gatava uzupurēties un tai pašā laikā ar veselīgas jaunības egocentrismu sprieda par visu pasauli tikai no sava «es» viedokļa. «Cik daudz laba toreiz darījuši skolotāji, — patiesi, nav cildenāka darba mūsu pasaulē!»

Skolotājs — viņa rokās ir skolēna nākotne, jo tikai ar skolotāja pūlēm cilvēks ceļas aizvien augstāk, kļūst aizvien varenāks un spēj tikt galā ar visgrūtāko uzdevumu — pārvarēt pats sevi, savu patmīlīgo alkatību un neapvaldītās tieksmes.

Sadzirdējusi jauniešu balsis, Veda devās uz priežu ieskautu līcīti, kura malā desmit puišeļi plastmasas priekšautos ar cirvjiem — vēl akmens laikmeta alās izgudrotiem rīkiem — tēsa garu ozola baļķi. Jaunie celtnieki godbijīgi sveicināja vēsturnieci un paskaidroja, ka, sekodami seno varoņu priekšzīmei, gribot bez automātiskajiem zāģiem un montēšanas iericēm uzbūvēt kuģi. Tas paredzēts ceļojumam uz Kartāgas drupām: brīvlaikā viņi aizbraukšot uz turieni kopā ar vēstures, ģeogrāfijas un praktisko darbu skolotājiem.

Veda novēlēja jaunajiem kuģiniekiem labas sekmes un jau taisījās turpināt pastaigu, kad pēkšņi viņu uzrunāja kāds gara auguma gaišmatis:

— Jūs esat atbraukusi kopā ar Evdu Nalu? Vai drīkstu tādā gadījumā uzdot jums dažus jautājumus?

Veda piekrita.

— Evda Nala strādā Prieka un bēdu akadēmijā. Mēs esam jau mācījušies par Zemes un dažu citu pasauļu sabiedrisko iekārtu, bet mums vēl nekas nav teikts par šīs akadēmijas nozīmi.