Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Mvena Masa nemiers pamazām izzuda. Viņš tomēr rīkojās pareizi, uzsākot nepieredzēto eksperimentu!

Ārējo staciju pārzinis, kā parasti, izgāja uz observatorijas balkona un sāka strauji soļot turp un atpakaļ. Viņa nogurušajās acīs vēl spīguļoja tālās galaktikas, kas sūtīja Zemei sarkanus gaismas viļņus — aicinājumus un uzmundrinājumus cilvēka, visuvarenajam prātam. Mvens Mass klusi un pašpaļāvīgi iesmējās. Sie sarkanie viļņi kļūs cilvēkam tikpat tuvi kā sarkanā dzīvības ugUns, kas Liesmaino Kausu svētkos bija sakļāvusies ap Čaru Nandi. Čaru, kurā negaidīti iemiesojās viņa sapņu meitene — Tukāna epsilona planētas daiļā iemītniece.

Jā, tagad viņš virzīs Rena Boza vektoru uz Tukāna epsilonu ne tikai cerībā ieraudzīt atkal šo brīnišķīgo pasauli, bet arī par godu viņai — tās pārstāvei Zemes virsū!

Trešā cikla četrsimt desmitā skola atradās Īrijas dienvidos. Plaši lauki, vīna dārzi un ozolu puduri stiepās no zaļajiem pauguriem līdz pat jūrai. Veda Konga un Evda Nala bija atbraukušas nodarbību laikā un nesteidzīgi pastaigājās gredzenveida gaitenī, kas aptvēra visas apaļajā ēkā izvietotās klases. Diena bija apmākusies. Līņāja. Tāpēc mācības notika telpās un nevis, kā parasti, pļavā, zem kokiem.

Veda Konga jutās gluži kā skolniece. Ausīdamās viņa slepus zagās gar ieejām, kurās, tāpat kā skolu lielākajā da]ā, durvis aizstāja kulisēm līdzīgi sienu izciļņi. Ari Evdai Nalai iepatikās šī rotaļa. Sievietes piesardzīgi ieskatījās klasēs, cenzdamās atrast Evdas meitu un pašas palikt nemanītas.

Pirmajā istabā viņas ieraudzīja uz sienas novilktu zilu vektoru, ko visā garumā apvija spirāle. Divus spirāles iecirkņus savukārt aptvēra šķērselipses ar iezīmētu taisnleņķa koordinātu sistēmu.

— Bipolārā matemātika! — ar mākslotām šausmām iesaucās Veda.

— Nē, te ir kaut kas nopietnāks! Pagaidīsim mazliet, — Evda atteica.

— Tagad, kad esam iepazinušies ar kohleārās, tas ir, spirāliskās virzes kustības vektoriālajām ēnas funkcijām, — paskaidroja sirms skolotājs ar jaunekligi spožām acīm, — mēs nonākam pie «repagulārrēķinu» jēdziena. Sis nosaukums cēlies no sena latīņu vārda, kas nozīmē «šķērsli, aizvaru» vai, precīzāk, «divpusējā aspektā aplūkotu pāreju no vienas kvalitātes otrā». — Skolotājs norādīja uz plato elipsi, kas šķērsoja spirāli. — Citiem vārdiem, tā ir parādību savstarpējās pārejas matemātiskā analīze.

Veda Konga atkāpās un, satvērusi draudzenes roku, aizvilka viņu sev līdz.

— Tas ir kaut kas jauns! Liekas, no tās pašas sfēras, par kuru jūsu Rens Bozs stāstīja jūras krastā.

— Skola vienmēr dod audzēkņiem tikai jaunākās atziņas, nemitīgi atmetot visu novecojušo. Ja jaunā paaudze atkārtotu novecojušus jēdzienus, tad sabiedrība nevirzītos tik strauji uz priekšu! Jau tā zinību stafetes nodošana no paaudzes uz paaudzi prasa pārmērīgi daudz laika. Desmitiem gadu paiet, iekams bērns izaug par vispusīgi izglītotu cilvēku, kas spēj veikt diženus darbus. Sī paaudžu pulsācija, kur ikvienam solim uz priekšu seko deviņas desmitdaļas soļa atpakaļ — kamēr aug un tiek apmācīta jaunā maiņa, — ir cilvēkiem vissmagākais bioloģiskais likums. Daudz kas no tā, ko mēs mācījāmies matemātikā, fizikā un bioloģijā, jau novecojis. Cita lieta — jūsu vēsture: tā noveco lēnāk, jo pati ir ļoti veca.

Veda Konga un Evda Nala ieskatījās citā istabā. Skolotāja, kas stāvēja ar muguru pret viņām, un lekcijas aizrautie skolēni nekā nemanīja. Saja klase bija sapulcējušies slaidi septiņpadsmit gadus veci pusaudži. Viņu pietvīkušie vaigi nepārprotami liecināja, cik ļoti tos savaldzinājis skolotājas stāstījums.

— Mums, cilvēcei, nācies izturēt vissmagākos pārbaudījumus, — skolotājas balss ietrīcējās aiz saviļņojuma. — Un līdz pat šim brīžam viens no skolas svarīgākajiem uzdevumiem ir iepazīstināt jūs ar cilvēces vēsturiskajām kļūdām un to sekām. Mēs esam ilgi sarežģījuši dzīvi un sadzīves priekšmetus, lai beidzot nonāktu pie vislielākās vienkāršības. Sadzīves sarežģīšana bieži vien novedusi pie gara kultūras vienkāršošanas. Nedrīkst būt lieku priekšmetu! Tie tikai saista cilvēku, kas, dzīvojot vienkāršībā, uztver un izjūt visu daudz dziļāk, smalkāk. Tāpēc līdztekus svarīgākajām zinātnes problēmām cilvēces gaišākie prāti apsver arī jautājumus par mūsu ikdienas vajadzību apmierināšanu. Mēs esam virzījušies pa dzīvnieku pasaules evolūcijas kopīgo ceļu, kas ļāva atbrīvot uzmanību, automatizējot kustības un attīstot refleksus organisma nervu sistēmā. Sabiedrības ražošanas spēku automatizācija radījusi līdzīgu reflektorisku vadibas sistēmu ekonomikā un tādējādi devusi daudziem cilvēkiem iespēju nodarboties ar to, kas ir cilvēka pamatuzdevums, proti, — ar zinātniskiem pētījumiem. No dabas mēs esam mantojuši lielas pētnieciskas smadzenes, kaut gan sākotnēji tās bija paredzētas tikai barības meklēšanai un tās derīguma noteikšanai.

— Labi! — Evda Nala pačukstēja un tai pašā mirklī ieraudzīja savu meitu.

Neko nenojauzdama, meitene domīgi lūkojās viļņotajā loga stiklā, kas neļāva skatienam aizklīst ārpus klases.

Veda Konga ziņkārīgi salīdzināja viņu ar māti. Tie paši taisnie, garie, melnie mati. Tikai meitai sasieti divos lielos mezglos, kuros iepīts zils pavediens. Tā pati ovālā, uz leju it kā sašaurinātā seja, kas pārāk platās pieres un mazliet izspiesto vaigu kaulu dēļ šķita ļoti bērnišķīga. Sniegbaltā mākslīgās vilnas blūzīte izcēla ādas tumšo bālumu, acu, uzacu un skropstu dziļo melnumu. Sarkano koraļļu kaklarota lieliski saskanēja ar jaunavas neapšaubāmi oriģinālo ārieni.

Evdas meita, tapat kā visi viņas klases biedri, bija ģērbusies platās, īsās biksēs līdz ceļiem. Tikai sānu vīlēs iešūtās sarkanās bārkstis atšķīra viņu no citiem.

— Indiāņu rotājums, — Evda Nala atbildēja uz draudzenes mēmo jautājumu.

Apmeklētājas tikko paspēja iegriezties gaitenī, kad skolotāja pēc stundas beigām atstāja klasi. Viņai pakaļ izskrēja vairāki skolēni, to skaitā arī Evdas meita. Piepeši, ieraudzījusi māti — savu lepnumu un pastāvīgo priekšzīmi, meitene it kā pamira. Evda nezināja, ka skolā nodibinājies viņas cienītāju pulciņš, kura dalībnieki nolēmuši iet dzīvē to pašu ceļu, kādu savā laikā izraudzījusies slavenā psihiatre.

— Māmiņ! — meitene pačukstēja un, uzmetusi kautru skatienu mātes ceļabiedrei, pieglaudās Evdai.

Skolotāja atgriezās un uzrunāja viešņas.

— Man jābrīdina skolas padome, — viņa sacīja, neievērojot Evdas protestu. — No jūsu apciemojuma mēs varam gūt lielu labumu.

— Lūk, no kā jūs tiešām varat gūt krietnu labumu! — Evda iepazīstināja viņu ar Vedu Kongu.

Vēstures skolotāja pietvīka un šajā brīdī likās gandrīz tikpat jauna kā viņas audzēknes.

— Ļoti labi! — viņa joprojām mēģināja saglabāt lietišķu toni. — Skolā drīz notiks vecāko grupu izlaidums. Evdas Nalas novēlējumi viņu patstāvīgās dzīves gaitu sākumā un Vedas Kongas pārskats par seno rasu un kultūru vēsturi — mūsu jauniešiem tā būs patiesi liela veiksme! Vai ne, Rea?

Evdas meita sajūsmā sasita plaukstas. Viegliem sportistes soļiem skolotāja aizskrēja uz dienesta telpām, kas atradās skolas ēkas garajā piebūvē.

— Rea, tu izlaidīsi nākamo stundu, un mēs pastaigāsimies dārzā! — Evda piedāvāja meitai. — Es nepaspēšu tevi vēlreiz apciemot pirms varoņdarbu izraudzīšanas. Pagājušajā reizē mēs vēl galīgi neizlēmām…