Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Nevaldāmās dusmās, kas piešķīra viņai atlētisku spēku, Nīza pielēca pie robota un satvēra vadības kloķus tā pakausī. Lēni un nedroši robots sāka celt savu vareno ieroci. Bet meitene, izmisusi, ka neprot pietiekami ātri iedarbināt sarežģīto mehānismu, jau aizšāvās uz priekšu un apsedza priekšnieku ar savu ķermeni. No trim krusta galiem čūskveidīgi izlocījās gaišas strūklas vai zibeņi. Plaši izpletuši rokas, Nīza nokrita. Bet, par laimi, robots jau bija pavērsis griezējā paslēpto asmeni tieši pret melnā krusta centru. Tas krampjaini saliecās un pazuda blīvajā tumsā aiz klintīm. Ergs Noors un abi viņa biedri tūdaļ atjēdzās, pacēla meiteni un atkāpās aiz spirāldiska malas. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki tikmēr jau vilka šurp no planetārā dzinēja daļām izgatavoto lielgabalu. Ar nekad agrāk neizjustu mežonīgu niknumu Ergs Noors vērsa iznīcinošo starojuma plūsmu pret klinšu vārtiem, sevišķi rūpīgi izslaukot līdzenumu un neatstājot neskartu nevienu kvadrātmetru. Eons Tāls noslīga uz ceļiem pie nekustīgās Nīzas, klusu saukdams viņas vārdu telefonā un mēģinādams zem silikola ķiveres saskatīt sejas vaibstus. Meitenes acis bija aizvērtas. Elpošanas pazīmes biologam neizdevās saklausīt ne telefonā, ne arī caur skafandru.

— Briesmonis nonāvējis Nīzu! — Eons Tāls rūgti sacīja, tikko ieraudzīja Ergu Nooru.

Augstākās aizsardzības ķiveres šaurais skatu lodziņš neļāva skaidri redzēt priekšnieka acis.

— Nekavējoties nogādājiet viņu uz «Tantru», pie Lumas! — metāliskie toņi Erga Noora balsī skanēja asāk nekā jebkad. — Palīdziet arī jūs noskaidrot savainojuma raksturu… Mēs, seši, paliksim šeit un pabeigsim iesākto darbu. Lai ģeologs dodas kopā ar jums un savāc visu iespējamo iežu paraugus ceļā no diska līdz «Tantrai» — mēs vairs nevaram ilgāk kavēties uz šīs planētas. Te pētījumi jāveic augstākās aizsardzības tankos. Bez tiem mēs tikai pazudināsim ekspedīciju. Paņemiet trešos ratiņus un steidzieties!

Ergs Noors pagriezās un neatskatīdamies aizsoļoja uz svešo zvaigžņu kuģi. Tūlīt pēc tam lielgabalu izvirzīja uz priekšu. Inženieris mehāniķis, kas to apkalpoja, ik pēc desmit minūtēm raidīja uguns strūklas, puslokā nosvilinot visu apkārtni līdz pat diska malai. Robots pacēla griezēju pret spirāliskā vaļņa otrās ārējās vītnes kori, kas šeit, pie augsnē iegrimušās diska malas, atradās tieši pret automāta krūtīm.

Skaļā dūkoņa bija dzirdama pat caur augstākās aizsardzības skafandru bruņām. Izraudzītajā zaļganās kārtas iecirknī parādījās arvien vairāk sīku plaisu. Drīz cietā masa sāka gabaliem atsprāgt, spalgi atsizdamās pret robota metālisko ķermeni. Griezējs atdalīja veselu zaļganās masas slāni, atsedzot spilgti zilu, graudainu virsmu, kuras krāsa pat prožektoru gaismā šķita ļoti tīkama. Iezīmējis atveres kvadrātu, pietiekami lielu, lai tajā varētu iespraukties cilvēks skafandrā, Keijs Bērs lika robotam izdarīt zilajā metālā dziļu griezienu, kas tomēr nepāršķēla to visā biezumā. Robots izdarīja otru griezienu taisnā leņķī pret pirmo, tad sāka kustināt griezēja smaili turp un atpakaļ, arvien vairāk palielinot spriegumu. Plaisa iegrauzās metālā vairāk nekā par vienu metru. Kad automāts iezīmēja kvadrāta trešo malu, griezienu spraugas paplašinājās un zilais metāls sāka liekties uz āru.

— Uzmanību! Visi atpakaļ! Krītiet! — Ergs Noors iekliedzās, izslēgdams robotu un atlēkdams sāņus.

Biezais metāla gabals pēkšņi atliecās kā uzgrieztas konservu kārbas vāks. Neiedomājami spilgta, varavīkšņaina liesmu strūkla izlauzās no atveres tangenciāli spirāliskajam valnim. Tikai tas izglāba neapdomīgos pētniekus. Turklāt zilais metāls, acumirklī izkusdams, atkal aizvēra caurumu. Varenais robots bija pārvērties bezveidīgā apdeguša metāla blāķī, no kura žēli rēgojās īsās kājas. Ergu Nooru un Keiju Bēru paglāba tikai tālredzīgi uzvilktie skafandri. Sprādziens bija atsviedis pētniekus no spirāldiska, izkaisījis pārējos ekspedīcijas dalībniekus, apgāzis lielgabalu un pārrāvis augstsprieguma vadus.

Attapušies no satricinājuma, cilvēki saprata, ka palikuši tikpat kā bez aizsardzības. Par laimi, viņi gulēja nenodzisušā prožektora gaismas lokā. Neviens nebija cietis, tomēr Ergs Noors nolēma, ka tagad pietiek. Pametuši nevajadzīgos instrumentus, vadus un prožektoru, pētnieki sasēdās ratiņos un steidzīgi atgriezās uz «Tantru».

Veiksmīgā apstākļu sagadīšanās sprādziena laikā nebūt nebija priekšnieka tālredzības rezultāts. Otrs mēģinā jums iekļūt svešajā zvaigžņu kuģī varēja beigties daudz bēdīgāk… Bet Nīza, mīļā astronavigatore, kas notiks ar tevi?… Ergs Noors cerēja, ka skafandrs būs vājinājis melnā krusta nāvējošo spēku. Pieskāriens melnajai medūzai taču nenogalinājabiologu! Bet vai šeit, tālu no Zemes lieliskajiem ārstniecības institūtiem, viņi spēs tikt galā ar nezināmo ieroču darbības sekām?…

«Tantras» pārejas kamerā Keijs Bērs norādīja priekšniekam uz bruņu plati, kas sargāja viņa kreiso plecu. Ergs Noors palūkojās spoguļos, kas vienmēr atradās pārejas kamerās, lai tie, kas atgriežas no svešās planētas, varētu sevi rūpīgi apskatīt. Cirkonija-titāna sakausējuma plāksnītes robā bija iestrēdzis debeszila metāla gabaliņš, kas, iedūries izolācijas starplikā, tomēr nebija pārplēsis skafandra iekšējo kārtu. Ne bez pūlēm izdevās izraut šo metāla šķembu. Ar lielu risku un galu galā tomēr nejauši viņi bija ieguvuši mīklainā spirāldiska metāla paraugu, kuru nogādās tagad uz Zemi.

Atbrīvojies no skafandra, Ergs Noors, drausmīgās planētas smaguma nospiests, beidzot iegāja vai, pareizāk, iestreipuļoja kuģī.

Visa ekspedīcija gaidīja viņu ar lielu nepacietību. Katastrofu pie diska ļaudis bija novērojuši stereovizofonos, un tādēļ neviens nekā nejautāja par mēģinājuma rezultātiem.

Veda Konga un Dars Veters stāvēja uz apaļās skrūvlidņa platformas, kas nesteidzīgi slīdēja pāri bezgalīgajām stepēm. Viegls vējiņš sacēla platus viļņus ziedošo zāļu jūrā. Tālumā pie apvāršņa parādījās un atkal pazuda milzīgs melnraibu lopu ganāmpulks. Sie dzīvnieki bija izaudzēti, krustojot senos jakus, govis un bifeļus.

Nelieli pauguri, rāmu upju ielejas. Brīnišķīgs plašums un miers bija jūtams šajā līdzenajā apgabalā, ko dēvēja kādreiz par Rietumsibīrijas zemieni.

Dars Veters domīgi aplūkoja zemi, ko pirms gadsimtiem klāja vienmuļi purvi un reti, panīkuši ziemeļu meži. Viņš atcerējās kāda sena meistara gleznu, kas vēl bērnībā bija atstājusi uz viņu neizdzēšamu iespaidu.

Varenas upes līkumā veca, apsūbējusi koka baznīciņa no augsta zemes raga sērdienīgi veras pārupes lauku un pļavu plašumā. Tievs, nomelnējis krusts uz baznīcas kupola gandrīz skar svina pelēkos mākoņus. Kapsētiņā aiz baznīcas vēja brāzmas šausta retas, — izpūrušas bērzu un vītolu galotnes. Zemei pieplakuši zari it kā sniedzas pēc pussatrunējušiem krustiem, ko gadi un vētras nogāzuši mitrajā zālē. Upes viņā krastā mākoņi sabiezē draudoši blīvos, violeti pelēkos blāķos. Piatā straume zaigo nežēlīgā, dzelžainā spīdumā. Tas pats saltais spīdums caurstrāvo visu ainavu. Kā priekšplāns, tā apvārsnis izmirkuši auksto, nemājīgo ziemeļu uzmācīgajā rudens lietū. Visa gleznas zilganpelēkzalo krāsu gamma stāsta par neauglīgas zemes plašumiem, kur dzīvotgrūti, kur cilvēku nemitīgi apdraud aukstums un bads un tik ļoti jūtama senajiem cilvēces neprāta laikiem raksturīgā vientulība.