Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Ja viesuļvētra iedarbojas uz mums, tā neapšaubāmi iedarbojas arī uz šiem mīklainajiem radījumiem. Kamēr vētra nenorims, esmu pārliecināts, ka briesmu nav. Turklāt es sveru šeit tik daudz, ka mani neaizpūtīs, ja, piespiedies pie zemes, aizrāpošu līdz tornim. Jau sen gribējās apskatīt šīs būtnes no droša patvēruma!

— Atļaujiet man jūs pavadīt? — biologs nostājās priekšniekam blakus.

— Nāciet, bet tikai jūs un vairāk neviens! Jums tas nepieciešams.

Divi vīri ilgi rāpoja, turēdamies pie nelīdzenumiem un akmeņu plaisām un cenzdamies izvairīties no viesuļstabiem.

Vētra neatlaidīgi pūlējās pacelt viņus, apgriezt uz muguras un aizraut sev līdz. Bija mirklis, kad tas gandrīz izdevās. Taču Ergs Noors satvēra aizripojušo Eonu Tālu, uzgūlās viņam virsū un ar cimdu āķiem aizķērās aiz akmens bluķa šķautnes.

Nīza atvēra lūku, un rāpotāji viens pš.c otra iespraucās tornītī. Seit bija silti un klusi. Tornītis stāvēja stingri, jo, paredzēdams šādas vētras iespēju, ekspedīcijas priekšnieks bija licis to pamatīgi nostiprināt.

Pārmetoši saraukusi uzacis, rudmatainā astronavigatore tomēr priecājās par biedru ierašanos. Viņa godīgi atzinās, ka šādas vētras laikā pavadīt veselu diennakti vientulībā uz svešās planētas nebūtu visai patīkami.

Ergs Noors signalizēja «Tantrai», ka pārgājiens laimīgi veikts, un kuģa prožektors tūdaļ nodzisa. Tagad pirmatnējo tumsu mazliet klīdināja tikai vāja gaismiņa tornīša iekšpusē. Vētras brāzieni, zibeņu spērieni un baismīgo virpuļstabu auri drebināja planētu. Nīza sēdēja uz grozāma krēsla, ar muguru balstīdamās pret reostatu. Priekšnieks un biologs iekārtojās pie viņas kājām uz tornīša pamatnes gredzenveidīgā izciļņa. Resni un neveikli savos skafandros viņi aizņēma gandrīz visu tornīša telpu.

— Ierosinu kādu laiciņu pagulēt, — telefonos atskanēja Erga Noora balss. — Līdz melnajai rītausmai jāgaida vēl vismaz divpadsmit stundas, tikai tad viesuļvētra norims un kļūs siltāks.

Biedri tam labprāt piekrita. Trīskārtīga smaguma nospiesti un cieto metāla karkasu sažņaugti, viņi saguma skafandros un iemiga vētras tricinātajā šaurajā tornītī, līdz ar to vēlreiz pierādot, cik lielas ir cilvēka organisma pielāgošanās spējas un cik vareni tajā apslēptie pretestības spēki.

Laiku pa laikam Nīza pamodās, pārraidīja «Tantras» dežurantam nomierinošu ziņojumu un atkal iesnaudās. Vētra sāka manāmi norimt, un tornīša apkaime vairs nedrebēja. Tagad varēja parādīties noslēpumainais «nekas» vai, pareizāk, «kaut kas». Trīs novērotāji norija VG — vērības graudiņus, lai uzmundrinātu nomākto nervu sistēmu.

— Man nedod miera svešais zvaigžņu kuģis, — Nīza atzinās. — Tik ļoti gribētos zināt, kas «viņi», no kurienes un kā šeit nokļuvuši…

— Arī es to gribētu zināt, — Ergs Noors atbildēja. — Lielā Loka sistēmā plaši izplatīti stāsti par dzelzs zvaigznēm un viņu planētām — lamatām. Tur, biezāk apdzīvotās Galaktikas daļās, kur raķetes lido jau sen, ir īpašas bojā gājušu kuģu planētas. Neskaitāmi senlaiku zvaigžņu kuģi pielipuši pie šīm planētām, ar kurām saistīts daudz traģisku nostāstu, kas tagad pārvēršas teiksmās un leģendās par kosmosa varonīgajiem iekarotājiem. Varbūt arī šeit ir citi, vēl vecāki zvaigžņu kuģi, kaut gan mūsu reti apdzīvotajā Galaktikas novadā triju kuģu sastapšanās jau uzskatāma par ārkārtīgu parādību. Saules apkaimē līdz šim nebija zināma neviena dzelzs zvaigzne — mēs esam atklājuši pirmo.

— Jūs taisāties izpētīt diskveida zvaigžņu kuģi? — biologs vaicāja.

— Noteikti! Kurš zinātnieks gan neizmantotu tādu Iespēju! Diskveida zvaigžņu kuģi mums tuvējās izplaliļuiua da|ās nav pazīstami. Sis acīm redzot ieradies no inil/.iga attāluma un varbūt ceļojis Galaktikā vairākus tūkstošus gadu pēc apkalpes bojā ejas vai mehānismu avārijas. Ļoti iespējams, ka daudzi Loka raidījumi kļūs mums saprotamāki, kad būsim izstudējuši materiālus, ko iegūsim šajā kuģī. Savāda ir tā forma — diskveida spirāle ar stipri reljefām šķautnēm. Tiklīdz pabeigsim degvielu pārkraušanu, ķersimies pie svešinieka. Pagaidām šim darbam nevar atraut nevienu cilvēku.

— Bet ar «Buru» mēs taču paspējām sīki iepazīties ļoti īsā laikā…

— Es aplūkoju disku stereoteleskopā. Tas ir cieši noslēgts. Nekur neredz ne mazākās atveres. Kosmiskā kuģī, kas aizsargāts pret spēkiem, daudz varenākiem par visām Zemes stihijām, iekļūt ir ļoti grūti. Pamēģiniet caur metāla bruņām ar pārveidotu kristālisku struktūru un caur borazona segumu ielauzties slēgtajā «Tantrā» — izdarīt to daudz grūtāk nekā ieņemt cietoksni. Vēl grūtāk iekļūt kuģī, ja tas pilnīgi svešs un tā uzbūves principi nezināmi. Un tomēr mums jāmēģina atrisināt šo uzdevumu.

— Bet kad mēs izskatīsim «Burā» atrastos materiālus? — Nīza jautāja. — Tur jābūt ārkārtīgi interesantiem novērojumiem. Viņi taču savām acīm redzējuši brīnišķīgās pasaules, par kurām stāstīts ziņojumā.

Priekšnieks labsirdīgi iesmējās:

Es pats kopš bērnu dienām sapņoju par Veģu, un tādēļ nepacietība droši vien moka mani visvairāk. Taču mums vēl pietiks laika iepazīties ar «Buras» novērojumiem, kad lidosim mājup. Vispirms jāizraujas no šīs tumsības valsts jeb, kā sendienās mēdza teikt, no pekles dibena. «Bura» nekur nav nolaidusies, citādi kuģa kolekciju glabātuvēs būtu daudzi no Vegas planētām atvesti priekšmeti. Bet atcerieties, kaut gan visi rūpīgi meklēja, mēs atradām tikai filmas, mērījumus, ierakstus, gaisa paraugus un tvertnes ar sprādzienu putekļiem…

Ergs Noors sāka ausīties. Pat jutīgie mikrofoni vairs neuztvēra vēja šņākoņu — vētra bija norimusi. No ārpuses caur tornīša sienām kļuva dzirdama viegla čerkstoņa.

Priekšnieks pacēla roku, un Nīza, sapratusi viņu bez vārdiem, izslēdza gaismu. Tumsa infrasarkano staru sasildītajā tornītī bija blīva kā melna tinte. Novērotājiem šķita, ka viņi atrodas okeāna dzīlēs. Bet tad aiz caurspīdīgā silikobora kupola ļaudis skaidri saskatīja brūnganus zibšņus. Liesmiņas iedegās, uz mirkli veidojot kaut ko līdzīgu zvaigznītei ar tumši sarkaniem vai tumši zaļiem stariem, nodzisa un parādījās no jauna. Zvaigznītes izstiepās ķēdēs, kuras visādi izlocījās, savijās gan apļos, gan astotniekos un bez mazākās skaņas slīdēja pa gludo, dimantcieto kupola virsmu. Novērotāji sajuta griezīgas sāpes acīs un asus dūrienus visā ķermenī. Šķita, ka brūnās zvaigznītes ieurbj savu staru adatas tieši cilvēku nervu stumbros.

— Nīza, — Ergs Noors pačukstēja, — pārbīdiet regulatoru uz pilnu kvēli un tūliņ ieslēdziet strāvu.

Tornītī uzliesmoja spilgti zilganā Zemes gaisma. Apžilbinātie novērotāji neieraudzīja nekā vai, pareizāk, tikpat kā nekā, taču Nīza un Eons paspēja ievērot — vismaz tā viņiem likās, — ka tornīša labajā pusē tumsa neizzuda uzreiz, bet kādu mirkli vēl palika savādi izplesta, atgādinot taustekļiem nosētu biezeni. Sis noslēpumainais «kaut kas» zibenīgi ierāva taustekļus un atsprāga no tornīša kopā ar gaismas atsviesto tumsas sienu. Ergs Noors neieraudzīja nekā, tomēr viņam nebija pamata neuzticēties jaunāko biedru ātrajai reakcijai.

— Varbūt tie ir spoki? — Nīza pa pusei zobgalīgi ieminējās. — Spokaini tumsas sabiezējumi ap kaut kādiem enerģijas lādiņiem, piemēram, tādiem kā mūsu lodveida zibeņi? Iespējams, ka tās nav nemaz dzīvas būtnes. Ja šeit viss ir melns, tad arī zibeņiem jābūt melniem.