Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Nīza Krita nostājās priekšniekam blakus, drosmīgi paņēma viņa labo roku un pieglauda pie sava tvīkstošā vaiga. Ergs Noors pateicīgi nolieca galvu, noglāstīja meitenes kuplos matus un izslējās pilnā augumā.

— Tūlīt ienirsim atmosfēras zemākajos slāņos un tad nosēdīsimies! — viņš skaļi teica, nospiežot signāla pogu/

Iekaucās sirēna, un ļaudis skriešus devās uz savam vietām, lai ieslēgtos hidrauliskajos sēdekļos.

Ergs Noors atlaidās mīkstajā starta krēslā, kas pacēlās no īpašas lūkas komandpunkta grīdā. Mirkli vēlāk iedārdējās planetārie dzinēji, un zvaigžņu kuģis rēkdams metās lejup, pretim nepazīstamās planētas okeāniem un klintīm.

Lokatori un infrasarkanie atstarotāji taustīja pirmatnējo tumsu zem «Tantras». Augstumu skalā sarkanas ugunis dega pie dotā skaitļa — piecpadsmit tūkstoši metru. Kalnus, kas augstāki par desmit kilometriem, te nevarēja gaidīt, jo ūdens un melnās saules siltums, tāpat kā uz Zemes, nemitīgi nolīdzināja šās planētas virsmu.

Jau pirmais svešās pasaules aplidojums parādīja, ka tās lielākajā daļā sastopamas tikai nenozīmīgas augstienes, mazliet lielākas nekā uz Marsa. Acīm redzot iekšējo spēku darbība, kas rada kalnus, šeit bija vai nu pavisam izbeigusies, vai arī uz laiku apstājusies.

Ergs Noors pārbīdīja lidojuma augstuma ierobežotāju uz diviem tūkstošiem metru un ieslēdza spēcīgos prožektorus. Tur lejā uz visām pusēm pletās milzīgs okeāns — īsta šausmu jūra. Piķa melni viļņi cēlās un grima pāri noslēpumainām dzīlēm.

Lai noskaidrotu šīs jūras sāļumu vai mineralizācijas pakāpi, biologs, slaucīdams aiz piepūles nosvīdušo pieri, centās uztvert viļņu atspoguļoto gaismu aparātā, kas noteica visniecīgākās atspoguļošanas spējas — albedo svārstības.

Spožo ūdens melnumu nomainīja cits, blāvāks tonis — sākās sauszeme. Sakrustotie prožektoru stari izcirta starp tumsas sienām šauru taku, uz kuras laiku pa laikam parādījās negaidītas krāsas — dzeltenīgi smilšu plankumi, zaļganpelēkas klinšu grēdas.

Paklausot ekspedīcijas priekšnieka prasmīgajām rokām, «Tantra» šķērsoja kontinentu.

Beidzot Ergs Noors pamanīja līdzenumu, kur pirmīt nometa fizikālo staciju. Nelielā augstuma dēļ to pat nevarēja saukt par plakankalni. Un tomēr tumšās jūras paisuma viļņi un vētru bangas acīm redzot nespēja aizsniegt šo līdzenumu, kas pacēlās pāri zemienēm apmēram simt metru augstumā.

Pēkšņi kreisā borta priekšējais lokators iesvilpās. «Tantra» pagrieza prožektorus norādītajā virzienā. Tagad kļuva skaidri saskatāms pirmās klases zvaigžņu kuģis. Ar kristāliski pārveidotu anizotropo irīdiju pārklātais kuģa priekšgals laistījās prožektora staros kā jauns. Tuvumā nemanīja ne pagaidu celtņu, ne uguņu. Mēmais, nekustīgais zvaigžņu kuģis nekādi nereaģēja uz sava ciltsbrāļa tuvošanos. Prožektora staru kūlis slīdēja tālāk un uzzibsnīja, it kā atdūries pret milzīgu, zilu spoguli. Ekspedīcijas dalībnieki ieraudzīja gigantisku, vītņveida izciļņiem izrobotu disku, kas stāvēja slīpi uz šķautnes, pa daļai iegrimis melnajā augsnē. Vienu mirkli novērotājiem likās, ka aiz diska rēgojas kaut kādas klintis, bet aiz tām atkal sabiezē melna tumsa. Tur droši vien sākās krauja vai nogāze, kas veda uz zemieni…

Apdullinošs kauciens satricināja «Tantras» korpusu. Ergs Noors gribēja nosēsties pēc iespējas tuvāk atrastajam zvaigžņu kuģim un brīdināja cilvēkus, kas nejauši varēja būt bīstamajā joslā, apmēram tūkstoš metru no «Tantras» nosēšanās vietas. Pat raķetes iekšienē atbalsojās planetāro dzinēju drausmīgā dārdoņa, ekrānos uzvirpuļoja nokaitēto augsnes daļiņu mākonis. Grīda sāka strauji celties uz augšu un gāzties atpakaļ. Hidrauliskie šarnīri klusi un vienmērīgi pagrieza sēdekļus perpendikulāri pret sienām, kas bija sasvērušās gluži neparasta leņķī.

Milzīgi, posmaini balsti atdalījās no korpusa un izpletušies mīkstināja pirmo grūdienu, kas radās, zvaigžņu kuģim saskaroties ar svešo pasauli. Grūdiens, trieciens, grūdiens. Vēlreiz sašūpojusies, «Tantra» sastinga, un tai pašā mirklī apklusa arī tās varenie dzinēji. Ergs Noors pacēla roku, lai aizsniegtu pulti, kas tagad atradās virs viņa galvas. Lēni, tikko manāmiem grūdieniem, zvaigžņu kuģa priekšgals sāka svērties lejup, līdz beidzot viss kuģis atgriezās horizontālā stāvoklī. Nosēšanās bija pabeigta. Kā vienmēr, tā noslogoja cilvēka organismu tik stipri, ka astronautiem vajadzēja kādu laiku pusguļus atpūsties krēslos.

Drausmīgs smagums nomāca itin visus. Kā pēc ilgstošas slimības ļaudis tikko spēja piecelties kājās. Taču nenogurstošais biologs jau bija paspējis iegūt gaisa paraugu.

— Derīgs elpošanai, — viņš paziņoja. — Tūdaļ izdarīšu mikroskopisku analīzi!

— Nevajag, — sacīja Ergs Noors, atsprādzēdamies no sava sēdekļa. — Bez skafandriem kuģi atstāt nedrīkst. Seit droši vien ir ļoti bīstamas sporas un vīrusi.

Slūžu kajītē pie izejas jau iepriekš bija sagatavoti bioloģiskie skafandri un «lecošie skeleti» — ar ādu apšūti tērauda karkasi, kuru elektromotori, atsperes un amortizatori atvieglināja ekspedīcijas dalībnieku pārvietošanos palielinātā smaguma spēka apstākļos. Sos «lecošos skeletus» astronauti uzģērba virs skafandriem.

Pēc sešu gadu ilgas klaiņošanas starpzvaigžņu telpā visi ar nepacietību gaidīja brīdi, kad varēs sajust zem kājām kaut svešu zemi. Keijam Bēram, Pūram Hisam, Ingrīdai, Lumai un diviem inženieriem mehāniķiem vajadzēja palikt zvaigžņu kuģī, lai dežurētu pie radioaparātiem, prožektoriem un citām ierīcēm.

Stāvēdama slūžu telpā, Nīza turēja rokā ķiveri un nezin kāpēc vilcinājās to uzlikt.

— No kurienes jums tāds biklums? — viņai uzsauca priekšnieks, pārbaudīdams savu radiotelefonu ķiveres virspusē. — Ejam uz zvaigžņu kuģi!

— Es… — meitene sastomījās. — Man liekas, tur visi jau sen miruši. Vēl viena katastrofa, vēl viens nežēlīgā kosmosa upuris. Es saprotu, no tā nevar izvairīties, un tomēr katru reizi tas ir tik sāpīgi… it īpaši tagad pēc Zirdas, pēc «Algoraba»…

— Sā zvaigžņu kuģa nāve varbūt nesīs mums dzīvību! — atsaucās Purs Hiss, caur tālskati vērojot kuģi, kas joprojām palika tumšs un nekustīgs.

Astoņi ceļotāji ierāpās pārejas kamerā.

— Ieslēdziet gaisu! — Ergs Noors deva signālu palicējiem, no kuriem viņu jau šķira hermētiska siena.

Tikai pēc tam, kad spiediens kamerā bija pieaudzis līdz desmit atmosfērām un kļuvis lielāks par ārējo, hidrauliskie domkrati atvēra cieši pielodētās durvis. Gaisa spiediens gandrīz sviešus izsvieda ļaudis no kameras, neļaudams nekam kaitīgam no svešās pasaules iekļūt zvaigžņu kuģī. Mirkli vēlāk durvis strauji aizcirtās. Prožektora stars iezīmēja spilgtu ceļu, pa kuru pētnieki aizkliboja uz atsperu kājām, tik tikko pavilkdami savus smagos ķermeņus. Gaismas ceļa galā slējās milzīgā kuģa siluets. Pusotra kilometra šķita neparasti gari, jo ļaudis mocīja nepacietība un nežēlīgā kratīšanās, ko izraisīja neveiklie lēcieni pa nelīdzeno, sīkiem akmentiņiem nobārstīto augsni.

Blīvā, mitruma piesātinātā atmosfēra pārvērta zvaigznes nespodros gaismas plankumos. Lieliski mirdzošā kosmosa vietā šās planētas debesīs tikai ar grūtībām varēja saskatīt dažu zvaigznāju izplūdušās kontūras. Sarkanīgi blāvie izplatījuma lukturīši nespēja pieveikt tumsu, kas valdīja planētas gaisa okeānā.

Apkārtnes dziļajā melnumā zvaigžņu kuģis izcēlās sevišķi reljefi. Biezā borazona-cirkonija lakas kārta, kas pārklāja to, šķita vietām nobrāzta. Kuģis laikam bija ilgi ceļojis kosmosā.