Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Jūsu minējums ļoti dzejisks, — Ergs Noors iebilda, — tikai diezin vai pareizs. Vispirms šie radījumi nepārprotami uzbruka, cenzdamies iegūt mūsu miesas par laupījumu. Tādi paši vai viņiem līdzīgi iznīcinājuši «Buras» apkalpi. Ja tie ir organizēti un stabili, spēj kustēties vajadzīgā virzienā, uzkrāt un izdalīt enerģiju, tad, protams, ne par kādiem spokiem nevar būt runas. Tā ir neapšaubāmi dzīva matērija, kas cenšas mūs aprīt!

Biologs pievienojās priekšnieka viedoklim:

— Man liekas, ka šeit, uz melnās planētas, kas šķiet lunisa tikai cilvēkiem, kuru acis nav jutīgas pret infrasarkanajiem stariem, citi stari — zilie un dzeltenie — ārkārtīgi spēcīgi iedarbojas uz šiem radījumiem. Viņu reakcija ir tik zibenīga, ka biedri no «Buras», apgaismojot uzbrukuma vietu, nekā neieraudzīja… Bet ik reizi, kad viņi kaut ko pamanīja, bija jau par vēlu, jo mirstošie nekā vairs nespēja pastāstīt…

— Tagad atkārtosim eksperimentu, lai cik nepatīkama arī būtu šo nezvēru tuvošanās.

Nīza izslēdza gaismu, un atkal trīs novērotāji sēdēja necaurredzamajā tumsā, gaidīdami šās drūmās pasaules iemītniekus.

— Ar ko gan apbruņotas šīs būtnes? Kāpēc viņu tuvošanās jūtama cauri kupolam un skafandram? — biologs skaļi jautāja. — Vai tas varētu būt kāds īpašs enerģijas veids?

— Enerģijas veidu nav daudz, un šī neapšaubāmi ir elektromagnētiska. Bet tās modifikāciju skaits var būt ļoti liels. Šis radījums bruņots ar ieroci, kas iedarbojas uz mūsu nervu sistēmu. Varu iedomāties, ko nozīmē šāda taustekļa pieskāriens neaizsargātam ķermenim!

Ergs Noors mazliet sabozās, bet Nīza nodrebēja, ieraugot, ka no trim pusēm atkal strauji tuvojas brūngano liesmiņu virknes.

— Sis radījums nav viens! — Eons klusi iesaucās. — Labāk tomēr neļausim viņiem pieskarties kupolam.

— Jums taisnība. Lai katrs pagriežas ar muguru pret gaismu un skatās tikai uz savu pusi. Nīza, ieslēdziet!

Šoreiz ikviens novērotājs paspēja atzīmēt kādu detaļu. Apvienojot tās, izdevās radīt vispāju priekšstatu par šīm būtnēm, kas atgādināja milzīgas, plakanas medūzas un nelielā augstumā peldēja pāri planētas virsmai, šūpojot lejup vērstus kuplām bārkstīm līdzīgus taustekļus. Gandrīz visi taustekļi bija ļoti īsi salīdzinājumā ar būtņu apmēriem, un to garums nepārsniedza vienu metru. No rombiskā ķermeņa asajiem stūriem izlocījās divi pāri daudz garāku taustekļu. Šo taustekļu pamatnēs biologs bija saskatījis prāvus pūšļus vai dziedzerus, kas no iekšpuses vāji mirgoja un it kā raidīja pa visu taustekli zvaigžņveida uzliesmojumus.

— Novērotāji, kāpēc jūs ieslēdzat un izslēdzat gaismu? — ķiverēs pēkšņi atskanēja Ingrīdas dzidrā balss. — Varbūt nepieciešama palīdzība? Vētra beigusies, un mēs taisāmies atsākt darbus. Tūlīt nosūtīsim jums palīgā grupu.

— Nekādā gadījumā! — priekšnieks stingri pavēlēja. — Ekspedīcijai draud lielas briesmas. Izsauciet visus!

Ergs Noors pastāstīja par drausmīgajām medūzām. Apspriedušies ceļotāji nolēma samontēt uz automātiskajiem ratiņiem planetārā dzinēja daļu. Trīssimt metru garas uguns strūklas aizšāvās pāri akmeņainajam līdzenumam, noslaukot visu redzamo un neredzamo savā ceļā. Pusstundu vēlāk ļaudis jau vilka jaunus kabeļus sarauto vietā. Aizsargjosla tika pilnīgi atjaunota. Tai pašā laikā kļuva skaidrs, ka anamezons jāpārkrauj, pirms iestājas jauna nakts. Ar neiedomājamām pūlēm šo darbu izdevās veikt, un pārgurušie ceļotāji, cieši noslēguši lūkas un patvērušies aiz zvaigžņu kuģa biezajām bruņām, mierīgi vēroja svešās planētas stihiju trakošanu. Mikrofoni ļāva sadzirdēt viesuļvētras aurus un dārdus, kas darīja tumsas spēkiem nepieejamo, gaišo dzīvības saliņu vēl mājīgāku un mīļāku.

Ingrīda un Luma atvēra stereoekrānu. Filma bija izraudzīta ļoti veiksmīgi. Pie skatītāju kājām viļņoja Indijas okeāna zilie ūdeņi. Un šeit, zvaigžņu kuģa bibliotēkā, astronauti ar aizrautību sekoja Poseidona spēlēm — pasaules meistarsacīkstēm visos ūdens sporta veidos. Loka ērā visi cilvēki bija tik cieši saistīti ar jūru kā pagātnē piejūras novadu iedzīvotāji. Lēcēji, peldētāji, nirēji, ūdensslēpes un vēja plosti. Tūkstošiem saulē iedegušu, daiļu jauniešu. Skanīgas dziesmas, smiekli, svinīga finālu mūzika…

Nīza noliecās pie blakus sēdošā biologa, kura domas acīm redzot kavējās mīļajā, bezgalīgi tālajā dzimtenē, uz planētas ar savaldītajām stihijām un pakļauto dabu.

— Vai jūs esat piedalījies šādās sacīkstēs, Eon?

Biologs uzmeta viņai neizpratnes pilnu skatienu.

— Sajās? Nē, nekad. Es patlaban kaut ko pārdomāju un pirmajā mirklī nesapratu.

— Vai tad jūs nedomājāt par to? — meitene izstiepa roku pret ekrānu. — Patiesi, kas vēl labāk pēc tumsas, vctnim un melnajām elektriskajām medūzām spēj atsvaidzināt mūsu pasaules skaistuma izjūtu?

— Jā, protams! Bet tieši tāpēc vēl vairāk gribas sagūstīt šādu medūzu. Un es nupat pūlējos atrisināt šo uzdevumu. — Biologs iesmējās.

Novērsusies no viņa, Nīza ieraudzīja smaidošo Ergu Nooru.

— Vai arī jūs tik ļoti saista šie melnie briesmoņi? — meitene zobgalīgi jautāja.

— Nē, es domāju par diskveida zvaigžņu kuģi.

Viltīgās liesmiņas priekšnieka acīs gandrīz sakaitināja Nīzu.

— Tagad es saprotu, kāpēc vīrieši senatnē bieži karoja! Agrāk man likās, ka tā galvenokārt bija lielība… Toreiz jūsu dzimumu taču uzskatīja par stiprāko!

— Jums tikai daļēji taisnība, kaut gan zināmā mērā jūs izpratāt mūsu seno psiholoģiju. Bet mana nostāja tāda — jo skaistāka un mīļāka ir dzimtā planēta, jo vairāk gribas tai kalpot. Dēstīt dārzus, iegūt metālus, enerģiju, pārtiku, sacerēt mūziku — tā, lai mūža galā atstātu citiem kaut ko reālu, ar savām rokām un smadzenēm radītu. Es pazīstu tikai kosmosu, esmu apguvis tikai astronavigācijas mākslu un tikai ar to varu kalpot cilvēcei. Taču mērķis ir ne vien lidot, bet arī iegūt jaunas atziņas, atklāt jaunas pasaules, no kurām mēs kādreiz izveidosim tikpat krāšņas planētas kā mūsu Zeme. Bet jūs, Nīza, kam jūs kalpojat? Kāpēc arī jūs tā valdzina zilā diska noslēpums? Vai tā varētu būt tikai ziņkāre?…

Brāzmainā jūtu uzplūdumā meitene pārvarēja gurdo locekļu smagumu un sniedza priekšniekam abas rokas. Ergs Noors tās saņēma savās platajās plaukstās un maigi noglāstīja. Nīzas vaigi pietvīka, un nogurušajā ķermenī it kā ieplūda jauni spēki. Gluži kā toreiz, pirms bīstamās nolaišanās, viņa pieglauda vaigu pie Erga Noora rokas un piedeva arī biologam viņa šķietamo neuzticību Zemei. Lai galīgi pierādītu abiem savu solidaritāti, Nīza izklāstīja ideju, kas tikko bija iešāvusies prātā. Apgādāt vienu no ūdenstvertnēm ar automātiski slēdzamu vāku. Ēsmas vietā ielikt tvertnē gabalu svaigas konservētas gaļas, ko palaikam kā īpašu gardumu nelielos daudzumos pievienoja astronautu koncentrētās barības devai. Ja melnās medūzas ielīdīs tvertnē un vāks aizcirtīsies, tad pa iepriekš sagatavotiem aizgriežņiem varēs piepildīt tvertni ar inertu Zemes gāzi un blīvi aizmetināt vāka malas.

Eons vēl ilgi jūsmoja par «rudmatainās skuķes» atjautību.

Ergs Noors tikmēr sāka gatavot darbam cilvēkveidīgo robotu un elektrobidraulisko lieljaudas griezēju, ar kura palīdzību cerēja iekļūt tālās pasaules sūtņa — spirāldiska iekšējās telpās.

Jau pazīstamajā tumsā norima vētra un strauji kāpa temperatūra — iestājās divsimt sešpadsmit stundu garā «diena». Darba bija atlicis tikai četrām dienām pēc Zemes laika rēķina — vajadzēja pārkraut jonu lādiņus, kā arī dažu materiālu krājumus un vērtīgus instrumentus. Bez tam Ergs Noors uzskatīja par nepieciešamu paņemt līdz bojā gājušo «Buras» apkalpes locekļu personīgās mantas, lai pēc rūpīgas dezinfekcijas nogādātu tās uz Zemi kā piemiņu nelaiķu radiniekiem. Loka ērā ļaudis neapgrūtināja sevi ar liekiem priekšmetiem, tādēļ to pārvešana uz «Tantru» neizraisīja nekādas grūtības.