Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Un viņš, Dars Veters, kas vēl nekad uz ilgāku laiku nav atstājis dzimto planētu, ir mazs cilvēciņš salīdzinājumā ar tiem un nevis debesu eņģelis, kā viņu zobgalīgi nosaukusi bezgala mīļā Veda Konga!

Divdesmit dienas eju cirtējs robots urbās drēgnajā uinsā, iekams izdevās atrakt aizgruvumu, izcelt desmitiem tūkstošu tonnu iežu un nostiprināt iebrukušās velves. Ceļš uz alu bija vaļā. Atlika vienīgi pārbaudīt šī ceļa drošību. Arhimeda skrūves dzīti, automātiski kāpurķēžu ratiņi nedzirdami aizslīdēja uz leju. Pēc katriem simt metriem aparāti atzīmēja gaisa sastāvu, temperatūru un mitrumu. Veikli izvairoties no šķēršļiem, ratiņi nolaidas četrsimt metru dziļumā. Beidzot ari Veda Konga un viņas līdzstrādnieku grupa iekļuva pazemē. Pirms deviņdesmit gadiem, meklējot apakšzemes ūdeņus kaļķakmens un smilšakmens iežos, kuros nevarēja būt nekādu metāla rūdu, ģeologi pēkšņi ievēroja, ka viņu indikatori uzrāda prāvu metāla koncentrāciju. Drīz noskaidrojās, ka tieši šajā vietā jāatrodas senās leģendās aprakstītajai alai «Den-of-kul», kas vienā no izzudušajām valodām nozīmēja «Kultūras patvērumu». Briesmīgu kara draudu apstākļos tautas, kas uzskatīja sevi par visvairāk attīstītām zinātnes un kultūras jomās, paslēpa šeit savas civilizācijas lielākos dārgumus.

Tajos tālajos gadsimtos šāda slepenība bija ļoti izplatīta…

Veda uztraucās ne mazāk par savu visjaunāko līdzstrādnieci, kad sāka kāpt lejā pa glumajiem, sarkanajiem māliem, kas klāja stāvās ejas grīdu.

Viņa iztēlojās majestātiskas zāles ar hermētiskiem filmotēku, rasējumu un karšu seifiem, skapjus ar magnetofona ierakstu spolēm vai atmiņas mašīnu lentām, plauktus ar ķīmisku savienojumu, sakausējumu un medikamentu paraugiem. Mitrumam un gaisam nepieejamas, caurspīdīgas vitrīnas ar izbāztiem dzīvniekiem, pārakmeņotiem skeletiem un preparētiem augiem. Silikola plāksnes, kurās ieslēgtas slavenu mākslinieku gleznas. Veselas skulptūru galerijas, kas attēlo visizcilākos un daijākos cilvēces pārstāvjus. Meistarīgi atveidotus dzīvniekus… Ievērojamu ēku modējus, vēsturiskiem notikumiem veltītus, akmenī un metālā kaltus uzrakstus…

Tā sapņojot, Veda Konga beidzot sasniedza milzīgo alu, kuras platība nebija mazāka par trim četriem tūkstošiem kvadrātmetru. Tumsā zūdošie griesti izliecās slaidā velvē, no kuras, zaigojot elektriskajā gaismā, nokarājās gari stalaktīti. Zāle tiešām bija majestātiska un pilnīgi atbilda Vedas priekšstatiem. Sienu nišās, ko bagātīgi klāja kaļķakmens lāseņu ribas un izciļņi, stāvēja daždažādi skapji un mašīnas. Arheologi ar prieka saucieniem izklīda apakšzemes telpā. Daudzas mašīnas, kas vietām vēl bija saglabājušas stikla un pulētas lakas spožumu, izrādījās par senās pagātnes cilvēku iemīļotajiem transporta līdzekļiem, kurus Sašķeltās pasaules ērā uzskatīja par tehniskā ģēnija augstāko izpausmi. Toreiz nezin kādēļ ražoja ļoti daudz mašīnu, kas savos mīkstajos sēdekļos spēja pārvadāt tikai dažus braucējus. Mašīnu konstrukcija likās sasniegusi zināmu pilnību, vadības mehānismi un dzinēji bija ierīkoti samērā asprātīgi, taču citādi šīs mašīnas bija kliedzošs nejēdzības iemiesojums. Simtiem tūkstošu mašīnu joņoja pa pilsētu ielām un šosejām, pārvadājot turp un atpakaļ cilvēkus, kas nezin kādēļ strādāja tālu no savām dzīves vietām, katru dienu steidzās nokļūt darbā un atgriezties mājās. Vadīt šīs mašīnas bija bīstami. Tās nonāvēja vai sakropļoja ļoti daudz cilvēku, sadedzināja miljardiem tonnu vērtīgu orgānisku vielu, kas bija uzkrājušās planētas ģeoloģiskajā pagātne, un saindēja atmosfēru ar ogļskābo gāzi. Loka eras arheologi jutās vīlušies, ieraugot, ka šiem dīvainajiem transporta līdzekļiem alā ierādīta tik liela vieta.

Bet turpat blakus uz zemām platformām atradās arī citas mašīnas — spēcīgi iekšdedzes dzinēji, elektromotori, turbīnas, reaktīvie dzinēji un tomdzinēji. Stikla vitrīnās zem bieziem kaļķakmens lāseņiem vertikālās rindās bija novietoti televīzijas uztvērēji, fotokameras, skaitļošanas mašīnas un citi aparāti. Sis muzejs ar saviem eksponātiem, kas daļēji sabiruši rūsganos pīšļos, daļēji tomēr labi saglabājušies, bija zinātnei ārkārtīgi nozīmīgs, jo ļāva spriest par tā laikmeta tehnikas līmeni, kura vēsturiskie dokumenti bija lielāko tiesu pazuduši vai iznīcināti militāro un politisko sadursmju gaitā.

Vedas uzticīgā palīdze Mīko Eigoro, kas atstāja mīļoto jūru, lai no jauna dotos pazemes drēgnajā tumsā, ieraudzīja zāles galā aiz resna kaļķakmens staba melnu tuneļa atveri. Stabs izrādījās par kādas mašīnas karkasu. Tā pakājē gulēja plastmasas putekļu kārta — nekas cits acīm redzot nebija palicis pāri no vairoga, kas noslēdza kādreiz šo eju. Virzīdamies soli pa solim uz priekšu gar izlūkratiņu sarkanajiem kabeļiem, arheologi drīz nokļuva otrā alā, kas atradās gandrīz vienā līmenī ar pirmo. Arī te viņi ieraudzīja daudzus hermētiski noslēgtus stikla un metāla skapjus. Lieliem burtiem iekalts uzraksts angļu valodā apjoza šur un tur nobrukušās, svērteniskās sienas. Veda nespēja pretoties kārdinājumam un uz ātru roku atšifrēja šo uzrakstu.

Ar senajiem individuālistiem raksturīgo dižošanos ša patvēruma celtnieki vēstīja pēctečiem, ka viņi apguvuši zinību kalngalus un šeit saglabājuši nākamībai savus milzīgos sasniegumus.

Mīko nicīgi paraustīja plecus:

— Pēc uzraksta vien var spriest, ka šī ala izbūvēta Sašķeltās pasaules ēras beigās, pēdējos vecās sabiedrības pastāvēšanas gados. Tik raksturīga viņiem neprātīgā pārliecība par savas rietumu civilizācijas, savas valodas, ierašu un morāles nemirstību un tā dēvētā baltā cilvēka diženumu. Es ienīstu šo civilizāciju!

— Jūs iztēlojaties pagātni spilgti, bet vienpusīgi, Mīko. Aiz ietrunējušā kapitālisma drūmajiem vaibstiem es saskatu arī ļaudis, — kas cīnījās toreiz par nākotni. Viņu nākotne ir mūsu tagadne. Es redzu neskaitāmas sievietes un vīriešus, kas meklēja gaismu grūtajā, trūcīgajā dzīvē un bija pietiekami labsirdīgi, lai palīdzētu citiem, pietiekami stipri, lai nekļūtu par zvēriem apkārtējās pasaules garīgajā šaurībā. Viņi bija drosmīgi, šie ļaudis, bezgala drosmīgi!..

— Tie, kas slēpa šeit savu kultūru, tādi nebija, — iebilda Mīko. — Skatieties, te savākti tikai tehnikas paraugi! Viņi plātījās ar tehniku, tai pašā laikā neveltot ne mazāko uzmanību emocionālās dzīves un morāles pagrimumam. Viņi nicināja pagātni un neredzēja nākotni!

Veda nosprieda, ka viņas jaunajai palīdzei taisnība. Sī patvēruma radītāju dzīve būtu bijusi vieglāka, ja viņi prastu salīdzināt savus sasniegumus ar tiem darbiem, kas vēl jāpaveic, lai tiešām pašos pamatos pārkārtotu cilvēku sabiedrību un pasauli. Tad viņi pavisam citām acīm lūkotos uz savu piemēsloto, piekvēpināto planētu ar izcirstiem mežiem, visur izsvaidītiem papīriem, stikla un ķieģeļu lauskām, sarūsējušiem dzelžiem. Un tad viņi; mūsu senči, droši vien būtu labāk sapratuši, kas jādara, un pārstājuši apžilbināt sevi ar lielīgu pašslavināšanu.

Trešo zāli ar otro savienoja trīsdesmit divus metrus gara, svērteniska šahta. Aizsūtījusi Mīko ar diviem palīgiem pēc gamma aparāta skapju caurstarošanai, Veda nokāpa trešajā alā, kas bija brīva no kaļķakmens lāseņiem un māla uzskalojumiem. Zemās, taisnstūrainās stikla vitrīnas likās mazliet nosvīdušas. Acīm redzot tajās bija iekļuvis mitrums. Pieplakuši pie stikliem, arheologi aplūkoja dārgakmeņiem izrotātus smalkus zelta un platīna izstrādājumus.